Soveršenno otkrito

Nila bīstamie sakari

Portāls 16.novembrī ziņoja, ka tā rīcībā nonākuši tūkstošiem Ušakova e-pastu, un publiskoja nedaudzus, kuros redzami Ušakova (tolaik Saeimas deputāta) 2008.gada sūtījumi - informācija par likumdošanas gaitu, lūgumi pēc naudas kādai jauniešu organizācijai - toreizējam Krievijas vēstniecības padomniekam Aleksandram Hapilovam. Gruzijas varas iestādes šo “diplomātu” tur aizdomās par neizdevušos atentāta organizēšanu pret prezidentu Mihailu Saakašvili 2003.gadā, bet 2009.gadā viņš pameta Latviju, cik var saprast, pēc mūsu valsts iestāžu lūguma.

Ušakovs tagad atsakās šo saraksti komentēt, saka, ka publiskotajā ir sakompilētas autentiskas vēstules ar viltojumiem, un ir vērsies policijā ar lūgumu izmeklēt viņa e-pasta konta uzlaušanu. Katrā gadījumā viņam būtu muļķīgi noliegt, ka uzturējis kontaktus ar Hapilovu - jau 2009.gada pavasarī raidījums Nekā personīga rādīja kadrus, kuros Ušakovs ar Hapilovu nopietni sarunājas Rīgā netālu no Krievijas vēstniecības.

Taču šķiet, ka kompromat.lv atklājumi nav piesaistījuši pārāk lielu sabiedrības uzmanību. Daļēji tas droši vien skaidrojams ar pārsteiguma trūkumu - kurš gan šaubās, ka Ušakovs kā galvenās Latvijas “krievvalodīgo partijas” līderis uztur saites ar Krievijas varas iestādēm?

Kārtējais noklausīšanās skandāls

Taču, domājams, otrs iemesls sabiedrības relatīvai vienaldzībai ir aizvien augošais skaits šādu prettiesiski publiskotu privāto sarunu un sarakstes tekstu.

Deviņdesmitajos gados šādu gadījumu nebija daudz, spilgtā atmiņā palikušas tikai kādā kaukāziešu restorānā ierakstītas politiķu sarunas, kurām gan nekādu tālejošo seku nebija. Taču pēdējos gados sarunu un tagad arī tekstu publiskošana notiek aizvien biežāk.

Sākumā šīs atklāsmes izraisīja lielu rezonansi. “Jūrmalgeitas” sarunas (kuras gan tika pilnīgi likumīgi kā ierakstītas, tā arī nodotas žurnālistu rīcībā) jau kļuvušas par nozīmīgu daļu no Latvijas politiskās vēstures un folkloras. Advokāta Andra Grūtupa telefonsarunu publicēšana izsauca valsts līmeņa skandālu, kura rezultātā tika nopietni caurlūkota Latvijas tiesu sistēmas darbība. Žurnālistes Ilzes Jaunalksnes privāto telefonsarunu publiskošana novedusi pie vairāku policistu notiesāšanas un morālās kompensācijas piešķiršanas pašai Jaunalksnei.

Taču pēdējā laikā šādas informācijas izsauktā rezonanse sākusi manāmi noplakt. Šlesera Rīdzenes sarunas, kurās, šķiet, atklājušies jauni, nozīmīgi fakti par Latvijas oligarhijas iekšējo uzbūvi un attiecībām, pastiprinātu interesi neizraisa. Ušakova sarakste ar Krievijas vēstniecību jau aizpeld dienas ziņu plūsmā, klusi ieņemot vietu starp tās dienas RIGIBOR likmēm un privatizācijas sertifikātu cenu.

Daudzi no šiem atklājumiem ir ar lielu sabiedrisku un politisku nozīmi, daži (piemēram, Jaunalksnes gadījums) ir vienkārši centieni kādam ieriebt, taču rodas iespaids, ka sabiedrība kopumā pret šādiem atklājumiem notrulinās. Kāpēc tā?

Viens iemesls varētu būt, ka uzzinātais bieži vien nesniedz negaidītus jaunus faktus, bet drīzāk apstiprina to, par ko daudziem jau bija aizdomas. Izmeklētājiem šāda informācija var būt ļoti noderīga, bet caurmēra pilsonim tā var arī nedot ļoti daudz pievienotās vērtības. Tas tikai nozīmē, ka žurnālistiem būs vairāk jāstrādā, lai šādu informāciju (ja tā tiešām ir sabiedrībai nozīmīga un līdz ar to publiskojama), papildinātu un ieliktu attiecīgajā kontekstā, lai tā nepazustu kā vientuļš puzles gabaliņš, kas iejucis ikdienas ziņu daudzveidīgajā maisījumā.

Lielais brālis aug lielāks

Ir arī iespējams, ka cilvēki aizvien vairāk aprod ar domu, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj jebkura cilvēka datorā vai telefonā radītu un pārraidītu informāciju pārtvert, analizēt un izmantot. Ne jau tikai Latvijā informācijas noplūdes iekļūst ziņu virsrakstos. Pirms gada Wikileaks visos pasaules medijos bija jautājums numur viens. Pirms pusgada preses supermagnāta Ruperta Merdoka impēriju satricināja News of the World skandāls, kad atklājās, ka viņa izdevumu žurnālisti ir metodiski uzlauzuši viņiem interesējošu personu telefonu balss pastkastītes. Bet pirms dažām dienām The Wall Street Journal publicēja rakstu par uzņēmumiem, kuri pārdod ierīces, kuras ļauj masveidā pārtvert cilvēku e-pastus, ielauzties viņu datoros un izsekot viņu mobilajiem telefoniem. Teorētiski šādas ierīces drīkst pārdot tikai valdībām, taču aizvien vairāk uzņēmumu nodarbojas ar šo biznesu, un būtu naivi domāt, ka tik interesantas rotaļlietas nenonāk arī dažādu “nevalstisku organizāciju” rokās.

Nesankcionēta iejaukšanās cilvēka privātajā dzīvē nebūtu pieļaujama, taču 21.gadsimta realitāte ir tāda, ka tehnoloģijas, kas padara iespējamu šādu okšķerēšanu, kļūst aizvien spēcīgākas un izplatītākas. Ir jārēķinās, ka viss, kas tiek rakstīts vai skatīts datorā vai runāts pa telefonu, var tikt pārtverts. Interneta drošības eksperti jau sen cilvēkus brīdina: nesūtiet neko pa e-pastu, ko jūs nebūtu gatavi lasīt rīt avīzē. Un ja arī nekas cits nebūtu mainījies pēc kompromat.lv publikācijām, jādomā, ka Nils Ušakovs turpmāk šo drošības ekspertu pamācību centīsies ievērot.