M.Zanders: Par plānu B (54)

Te, tiesa, rodas jautājums, kāpēc tik nervozi būtu jāuztver arī 10% budžeta deficīts. Ja paskatāmies uz analītiķu prognozēm, šogad budžeta deficīts ASV būs 13,5%, Lielbritānijā – 14,4%, Spānijā – 10,6%, Francijā – 8,2%. Citiem vārdiem sakot, kad mums atgādina, ka mēs joprojām tērējam vairāk, nekā iekasējam, dzīvojam uz parāda, tad jāsecina, ka citi uz parāda dzīvotāji kaut kādu mistisku iemeslu dēļ ir labāki par Latviju. Ap Latviju saceltā histērija – mēs teju vai apdraudot stabilitāti Austrumeiropā – liktu domāt, ka mēs esam kaut kā īpaši nogrēkojušies ar savu dzīvošanu uz parāda. Tomēr tā taču nav, esam vien sekojuši “vecāko brāļu” piemēram: no pasaules attīstītajām valstīm šogad budžeta pārpalikums ir vienīgi Norvēģijā un neliels deficīts (līdz 3%) Saūda Arābijā (-0,9%), Kanādā (–2,4), Brazīlijā (-2,6%) un Indonēzijā (-2,6%). To, ko prasa mums paveikt dažu gadu laikā (runa ir par valsts finanšu sakārtošanu), ASV, piemēram, gatavojas īstenot līdz 2025.gadam.

Te, protams, var atcirst, ka pieminētajām valstīm aizdevēju netrūkst, ko nevar teikt par Latviju, tādēļ nav ko te salīdzināt – dariet, kas jādara. Citādi naudu nedosim. Mēģināju atcerēties, kādām valstīm, sodot tās par prasīto reformu neveikšanu, nauda tiešām „iesaldēta”. Iespējams, ka kļūdos, bet tik strikta rīcība notiek, ja konkrētajā valstī notiek kāds apvērsums vai tamlīdzīgas izdarības (Hondurasa, Zimbabve u.tml.), tomēr ekonomisko saistību brīvāka traktēšana nu gan tādas sankcijas nav izraisījusi. Līdz ar to atļaušos apgalvot, ka no aizdevēju puses biedēšana ir nedaudz uzspēlēta.

Nu, labi – pieņemsim, ka nevajag lieki riskēt un aizdevējus kaitināt. Tātad Latvija izpilda politiķu apsolīto. Šķiet, ikvienam ir skaidrs, ka tik ievērojamas naudas summas izņemšana no ekonomikas ir līdzvērtīga pamatīgai dabas katastrofai vai karam. Cilvēki pārdzīvo arī tādas šausmas, tomēr tas ir mazs mierinājums, tādēļ valdībai ir jādomā, kā nodrošināt, ka pēc šiem eksperimentiem tuvāko 12 mēnešu laikā budžetā tomēr parādās vismaz vairāki simti miljoni “svaigu” latu. Tie savukārt ļautu atjaunot kādas izdevumu pozīcijas vai samazināt nodokļus.

No kurienes šie simti miljonu? Pārdodot valsts īpašumu. Te var iebilst, ka šobrīd par tiem nevar dabūt pienācīgu cenu, ka pēc tam paši kodīsim pirkstos utt. Bet – 1) kas tomēr ir svarīgāk – cilvēku dzīve šodien vai valsts īpašumu iespējamā vērtība pēc gadiem? 2) nav tā, ka uzņēmumu pārdošanas/pirkšanas tirgus pasaulē ir pilnīgi sastindzis, visi nogaida vai piedāvā neadekvāti zemas cenas. Ik nedēļu tiek pirktas – pārdotas bankas, telekomunikāciju uzņēmumi utt. – atliek pasekot biznesa presei. Tādēļ iztiksim bez atrunām. Lai valdība izveido speciālu grupu, kuras honorārs ir piesaistīts pārdošanas summai, bet arī ātrumam, un kas nodarbotos ar “Parex”, valsts daļu telekomunikāciju u.c. uzņēmumos pārdošanu.

Vairāk ŠEIT