Gāze ir politiski ekonomisks bizness (6)

Juris Savickis ir arī prezidents un līdzīpašnieks kompānijas Itera meitasuzņēmumam Itera Latvija, kam pieder 16% Latvijas gāzes akciju. Savickim pieder pasažieru pārvadājumu firmas Nordeka kontrolpakete un akcijas farmācijas uzņēmumā Olainfarm. Tomēr sarunu Juris Savickis sāk ar stāstu par tenisu — viņš ir Latvijas Tenisa savienības prezidents un ļoti lepojas ar to, ka latvieši Deivisa kausa izcīņas Eiropas/Āfrikas zonas otrās grupas trešajā mačā dubultspēlēs pieveica Dienvidāfrikas spēlētājus. "Dienvidāfrika ir tenisa lielvalsts, un mums ir, ar ko lepoties. Šogad kausa izcīņā piedalās 133 valstis, un Latvijas spēlētāji kopumā ir startējuši ļoti veiksmīgi," viņš stāsta un skaidro, ka ar tenisu ir vērts nodarboties, kaut arī tas prasa naudu, jo ļoti labi tenisisti var mācīties ASV universitātēs bez mācību maksas. Kad sarunā esam nonākuši līdz naudai, šķiet, laiks runāt par VEF banku.

VEF bankā jums pieder gandrīz 20% akciju. Kā skaidrojat ASV Finanšu departamenta negatīvo vērtējumu?

Kad sākās visa tā jezga, motivācija, ar kuru saskārāmies, bija, ka caur VEF banku, iespējams, varētu legalizēt "netīro naudu". Tādēļ bankai tika lūgts aizvērt nerezidentu kontus, sakārtot procedūru un nomainīt menedžmentu. Menedžments daļēji tika nomainīts, procedūras kārtotas, un simtiem nerezidentu tika slēgti bankas konti. Mēs gaidījām, ka amerikāņu vērtējums būs pozitīvs. Mums visu laiku tika teikts, lai pagaidām, jo esot grūti iedabūt Finanšu departamenta dienas kārtībā jautājumu par tik mazu banku. Tāpēc bijām ļoti pārsteigti par negatīvo lēmumu, turklāt nu jau vainīgi ir akcionāri, jo, iespējams, kāds no viņiem ir saistīts ar kriminālām aprindām, kuras ir spējīgas atmazgāt naudu. Spriedām, ka varbūt negatīvā vērtējuma iemesls ir vēlme parādīt, ka amerikāņiem ir interese un kaut kas tiek darīts — mēs esam bijušās Padomju Savienības daļa, un tiek uzskatīts, ka Latvijā ir pārāk daudz naudas no Krievijas un Ukrainas, tāpēc tika izteikti pārmetumi. Tagad var sacīt, ka Latvija tomēr ir rīkojusies, bet kādu sodīt vajadzēja.

Vai tas, pēc jūsu domām, nozīmē, ka VEF banka ir pārāk nenozīmīgs spēlētājs, kuru droši var "iekaustīt"?

Jā, arī tā. Es neesmu lielākais akcionārs, mēs esam kādi piecdesmit vai sešdesmit, akcijas ir nopirkuši arī mani draugi un paziņas, un es bankas darbā vispār nejaucos. Acīmredzot kārtējo reizi pierādās: ja pats ar kādu lietu nenodarbojies no rīta līdz vakaram, notiek tā, kā tagad ir noticis. Domāju, ka gan menedžments, gan atbildīgie cilvēki no akcionāru puses ir pieļāvuši zināmas kļūdas. Lielākā laikam bija tā, ka neviens notiekošo neuztvēra nopietni, jo uzskatīja, ka tam visam nav nekāda pamata. Ir jau smieklīgi domāt, ka banka, kuras pamatkapitāls ir pieci miljoni latu, atmazgā milzīgas naudas summas.

Tātad pārmetumi par bankas akcionāru saistību ar kriminālajām aprindām ir nepamatoti?

Ja ir tāda informācija, tas akcionāriem ir konkrēti jāpasaka, lai viņi var izdarīt spiedienu un lūgt šādus cilvēkus savas akcijas pārdot un aiziet. Man nav informācijas, ka kāds būtu saistīts ar šīm aprindām.

Vai VEF bankas akcijas nes jums peļņu?

Nē, banka ir maza, un visu naudu, ko tā dividendēs "uz papīra" ienesa, mēs atstājām bankā tās attīstībai, piešķirot līdzekļus tikai darbinieku prēmijām.

Kāda ir jūsu interese būt šīs bankas akcionāram, ja tā nedod reālu peļņu?

Kad sākās jezga ar amerikāņiem, bijām jau sākuši sarunas par bankas pārdošanu, un interese bija liela. Tagad, protams, cena ir kritusies. Maz ticams, ka ieinteresētās bankas būtu varējušas ietekmēt amerikāņu vērtējumu, lai nosistu zemāku mūsu bankas cenu, — pārāk neatbilstošs līmenis. Amerikāņu finanšu pārraugi no vienas un mazas valsts maza banka no otras puses — tas neizklausās ticami, ka tiktu spēlētas kādas spēles, bet man nav atbildes uz jautājumu, kas notiek? Nezinu, ko darīt — vai banka ir jāaizver? Manuprāt, amerikāņu izteiktās aizdomas bez konkrētiem faktiem ir nekorektas.

Tad jau tiešām varbūt banku ir vērts pārdot.

Es to nevaru izlemt, jo man pieder tikai nepilni 20% akciju. Turklāt ir standarta procedūra, kā to dara, un man vispirms akcijas jāpiedāvā pārējiem akcionāriem. Ja pārdod visu banku, cena ir augstāka; ja tiek pārdotas atsevišķas akcijas, cena ir zemāka. Tātad, ja akcijas pārdošu tikai es, būšu zaudētājs. Protams, pārdot un aizmirst būtu gandrīz vai pats labākais, jo ar amerikāņiem cīnīties nav nopietni. Daži apgalvo, ka ar viņiem vajadzētu tiesāties, bet nedomāju, ka mēs spēsim tādā procesā uzvarēt, jo ir vajadzīgi ļoti labi juristi un milzīga nauda, tāpēc no ekonomiskā viedokļa tas ir diezgan bezcerīgi, ja nu vienīgi tā varētu uzlabot prestižu. Visā šajā lietā mani visvairāk pārsteidza tas, cik viegli un mierīgi var sagraut cilvēku biznesu. Maniem draugiem pieder daži procenti akciju, viņi ir ieguldījuši dažus desmitus tūkstošu šajā biznesā, jo savulaik viņiem teicu, ka tas ir drošs bizness. Tagad viņi man zvana un jautā, ko tas nozīmē. Ko lai viņiem atbildu? Lielajiem akcionāriem tomēr vajadzēja nosargāt savu biznesu.

Pirms pāris gadiem, kad tikāmies mūsu pirmajā intervijā, jūs tikko bijāt iegādājies Nordeku un sacījāt: ja būtu zinājis, kāda ir situācija pasažieru pārvadājumu jomā un ka valsts negrib maksāt dotācijas, laikam uzņēmumu nebūtu pircis. Vai kaut kas ir mainījies?

Varu teikt to pašu, ko toreiz, — tajā biznesā nokļuvu nejauši, bet, ja pirms tam to būtu izpētījis, nekad tajā neiesaistītos. Šis bizness bez valsts atbalsta nevar funkcionēt. Valsts atbalsts pasažieru pārvadājumu jomā ir arī bagātās valstīs. Privātajā biznesā vienmēr gribas, lai no paša ir vairāk atkarīgs, bet pasažieru pārvadājumos tā nav. Latvijā ir jāmaina likumdošana, kas skar pasažieru pārvadājumus. Šlesera kungs Satiksmes ministrijā šajos jautājumos iesāka reformas, un uzskatu, ka viņam ir pilnīga taisnība. Vai ir pareizi, ka Latvijā ir astoņdesmit firmu, kas nodarbojas ar pasažieru pārvadājumiem? Protams, liela daļa no tām ir nelielas, kurām nav jātērē līdzekļi infrastruktūras uzturēšanai. Un vēl ir tā dēvētie melnie braucēji, kas minūtes desmit pirms autobusa atiešanas piebrauc un par mazāku naudu savāc pasažierus. Kārtību šajos jautājumos nosaka Eiropas direktīvas, tāpēc ceru, ka arī nākamais satiksmes ministrs turpinās iesākto. Saprotiet, ja es uzvaru maršruta izsolē un man līgums ir noslēgts uz astoņiem gadiem, varu plānot savu tālāko darbu, varu iecerēt, kādus autobusus pirkšu. Normāls autobuss tālsatiksmei šobrīd maksā simts tūkstošus latu. Ar šodienas pasažieru biļešu cenām tāds atmaksātos piecdesmit sešdesmit gados! Protams, pēc piecdesmit gadiem no šiem autobusiem būs palikuši vien putekļi. Mēs gan pērkam jaunus, tomēr tie ir jau lietoti, tāpēc maksā trīsdesmit, piecdesmit tūkstošus latu. Šos autobusus varam atpelnīt desmit, divpadsmit gados, bet tūlīt pēc tam atkal būs jāpērk jauni. Tāpēc šajā biznesā peļņas nav, visu laiku jāiegulda nauda, un mēs vēl esam parādā, jo autobusus pērkam uz līzinga. Jā, šoferiem, ģimenēm, kas pie mums strādā, maksājam algas un nodokļus, bet patiesībā šobrīd tas vairāk ir tāds sociālās labdarības projekts, nevis bizness. Nupat pirmo reizi esam varējuši aprēķināt peļņu, bet tā ir tikai "papīra peļņa", jo no tās jāsedz iepriekšējo gadu zaudējumi.

Cik procentu no visiem pasažieru pārvadājumiem ar autobusiem Latvijā ir Nordekas ziņā?

Mēs apkalpojam aptuveni 20% pārvadājumu. Īsti nopietnu konkurentu mums nav, jo pārējām firmām ir pieci, septiņi procenti no visiem pārvadājumiem. Manuprāt, Eiropas prasības — apvienoties lielākās kompānijās, lai varētu sakārtot infrastruktūru, — ir pareizas. Tiem, kas nespēj iesaistīties infrastruktūras sakārtošanā, būtu uzņēmums jāpārdod un jākļūst par apakšuzņēmēju. Tad valstij situācija būtu pārredzamāka un būtu arī skaidrība, kam dot naudu. Tagad jādotē visi, arī tie, kas ir lētāki, jo neuztur infrastruktūru. Paradoksāli, ka pašlaik es nevaru braukt pa maršrutiem, kuros jau kursē kādas firmas autobuss, ja šī firma nepiekrīt.

Kādēļ gan lai firma atļautu parādīties konkurentam?!

Tā jau arī lielāko tiesu notiek, ka firma neatļauj vai arī saka: brauciet naktī. Pat, ja es piedāvāšu labākus autobusus un labāku servisu, tas neko nenozīmēs — braukt neļaus. Pašlaik pasažieru pārvadājumu biznesā Latvijā nenāks arī neviena ārzemju firma, jo šajā jomā vēl valda pārāk liela nekārtība.

Kas notiek uzņēmumā Olainfarm, kurā jums pieder daļa akciju?

Redziet, tā nu ir sanācis, ka daļa mana biznesa ir vērsta nākotnē, bet šobrīd reālu peļņu nenes. Piecpadsmit gadi biznesā ir pagājuši kā viena diena, un pāreja no sociālisma ekonomikas uz kapitālismu ir ļoti smaga. Turklāt pārmaiņām jānotiek arī cilvēku prātos, ir jābūt gataviem kārtīgi strādāt, citādi nekas nenotiks. Par Olainfarm, kurā man pieder aptuveni 25% akciju, teikšu, ka sākumā nebiju iecerējis nodarboties ar šo biznesu. Palīdzēju uzņēmuma īpašniekam Maligina kungam, līdz kādu dienu viņš piedāvāja pirkt akcijas. Nopirku, pēc būtības pārmaksājot, jo uzņēmuma situācija bija smaga — uzņēmums tika nopirkts ar lielu parādu nastu valstij. Jāteic, ka laimīgā kārtā nu šie parādi ir restrukturizēti uz septiņiem gadiem. Tomēr restrukturizācijas process bija garš un sarežģīts. Uzrakstījām visus dokumentus, izgājām Saeimas Budžeta un finanšu komisiju, kas atbalstīja mūsu vēlmi, tad devāmies uz valdību, kurai bija jāpieņem galīgais lēmums. Valdība visus papīrus aizsūtīja uz Briseli, jo šis jautājums esot jāsaskaņo tur. Ja Brisele nepiekristu, tad vecie parādi, kurus mēs nemaz nebijām sataisījuši, būtu jāatdod uzreiz, un tad uzņēmumam būtu bankrots. Sākām interesēties, kas Briselē lemj par šiem jautājumiem. Uzzinājām, ka lēmumus pieņem gadus divdesmit septiņus veca meitene, klerks. Viņas skaidrojums par lēmumu motivāciju bija ļoti vienkāršs: ja medicīnas preparātu ražošana ir iekļauta reģiona attīstības programmā, tad viss ir kārtībā un tiek dota atļauja parādu restrukturizēt. Ja šī ražošanas joma nav programmā, atļaujas nav. Izrādās, ka situāciju neviens Briselē nepēta un neanalizē, nevienu neinteresē, ka rūpnīca bankrotētu, bez darba paliktu aptuveni septiņi astoņi simti cilvēku un viņu ģimenēm pasliktinātos dzīves apstākļi. Paldies Dievam, ka Eiropas Savienība nebija pieņēmusi lēmumu, ka mūsu reģionā farmaceitiskie preparāti nav jāražo. Tā nu Briselē tika nolemts, ka viņi neiebilst, ja Latvijas valsts restrukturizē šo parādu. Bija pagājis jau pusgads, un mums atkal no jauna bija jākārto visi dokumenti Saeimā, bet beigu beigās valdība lēmumu pieņēma.

Vai Olainfarm kaut ko no savas produkcijas eksportē?

Jā, esam ieguldījuši līdzekļus un saņēmām labas ražošanas prakses sertifikātu, tāpēc drīkstam pārdot savu produkciju arī ārpus Latvijas. Protams, arī tas nav vienkārši, jo vispirms jāizcīna iespēja piedalīties konkursos par zāļu pārdošanu. Nupat cīnījāmies, lai par vairākiem miljoniem dolāru varētu pārdot zāles Polijā, un mums tas izdevās. Latvijas tirgū mūsu saražotās zāles aizņem 17—18% no visa zāļu tirgus apjoma. Mēs eksportējam uz Poliju, Lietuvu, Norvēģiju, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju, Kazahstānu un ASV. Latvijas valdība bieži gan labprātāk pērk zāles no ārzemju ražotājiem, tāpēc farmācijas bizness, lai arī perspektīvs, Latvijā ir sarežģīts.

Ik pa laikam presē izskan ziņas, ka Latvijas zinātniekiem nav finansiāla atbalsta, tāpēc viņi strādā ārzemju kompānijām un nevar pabeigt zinātniskos pētījumus farmācijas jomā, lai Latvijai radītu jaunas zāles un tās licencētu. Vai Olainfarm ir vajadzīgi ķīmiķi, kas grib un prot darīt vairāk par tehnisku darbu?

Laboratorijās mums strādā deviņdesmit cilvēku. Pašlaik esam atkarīgi pat no studentiem, no zinātnes attīstības šajā jomā. Mēs, Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmumu asociācija, rakstījām vēstuli Ministru kabinetam, kurā lūdzām uzņemt vēl vairāk ķīmijas studentu un informējām, ka esam gatavi apmaksāt divdesmit piecu topošo ķīmiķu studijas. Mums ir un būs vajadzīgi savi speciālisti, jo attīstība noteikti būs.

Savulaik sacījāt, ka jums padomā trīs jauni biznesa projekti. Vai tagad varat par tiem pastāstīt?

Viens projekts ir veiksmīgi pavirzījies uz priekšu, un pēc mēnešiem diviem trim par to varēs runāt atklāti. Domāju, ka tagad šo projektu gandrīz vairs nevar izgāzt, tomēr pašlaik vēl gribu paklusēt. Pateikšu tikai, ka tas veicinās Latvijas neatkarību enerģētikas jomā. Otru projektu cenšamies īstenot Krievijā, bet trešais kavējas, tāpēc par to nerunāšu vispār.

Mēs runājām par biznesiem, kas pagaidām peļņu, vismaz nozīmīgu, jums nenes, kaut arī cerat uz attīstību. Jūsu lielais bizness ir gāze, jo jūsu uzņēmumam Itera Latvija pieder akcijas Latvijas gāzē. Kāpēc pārdevāt deviņus procentus savu akciju Gazprom?

Gazprom lūdza to darīt. No biznesa viedokļa mums tas bija izdevīgi, jo viņi labi samaksāja.

Vai tas bija Krievijas dabas gāzes īpašnieka ultimāts, kura nepildīšana jūsu biznesam varētu sagādāt lielas problēmas?

Nē, tas nebija ultimāts, bet piedāvājums. Mēs varējām nepārdot. Protams, Latvija ir atkarīga no Krievijas gāzes. Tas, ka gāzes cenas Latvijā ir augušas lēnām un saprātīgi, ir Latvijas gāzes prezidenta Adriana Dāvja un arī mans nopelns. Piecpadsmit gadu laikā Latvijai nav bijis problēmu ar gāzi, jo savā ziņā esam bijuši diplomāti. Turklāt gāzes cenas aug lēni arī tāpēc, ka Gazprom ir Latvijas gāzes līdzīpašnieks, un, lai cik nepatīkami to kādam būtu dzirdēt, par to atliek vien pateikt paldies. Nesaku to tāpēc, ka man nekas cits neatliek, bet tāpēc, ka objektīvi tas tā arī ir. Ja Gazprom pārstāvji arī ir apstiprinājuši Latvijas gāzes gada budžetu, tad, protams, gāzes cenas nevar celt, kad vien ienāk prātā, pretējā gadījumā viņu pašu apstiprinātajam uzņēmuma budžetam nav nekādas nozīmes. Protams, gāzes cenas aug un augs, līdz sasniegs Eiropas Savienības cenu līmeni.

Vai piekrītat, ka Krievijas gāze ir kā pātaga Latvijai?

Nē, tā nekad līdz šim nav bijis, jo mums ir Inčukalns. Varbūt Krievija plāno uzbūvēt pati savu gāzes krātuvi, lai ziemā būtu neatkarīga no Inčukalnā iesūknētās gāzes, kas tur glabājas Krievijai un ko mēs sūtām atpakaļ. Ja mēs izmantotu dabas dotās iespējas un attīstītu gāzes krātuvi Dobelē, tur varētu iesūknēt piecdesmit miljardus kubikmetru gāzes. Latvija gadā patērē pusotru miljardu kubikmetru. Patiesībā tas jau būtu gāzes lauks. Šo dabisko krātuvi attīstīt var tikai kopā ar Krieviju un Eiropu, ja viņi par to vienosies. No ekonomiskā viedokļa tas būtu izdevīgi gan Krievijai, gan Eiropai, par spīti tam, ka ir vienošanās būvēt gāzes cauruļvadu starp Vāciju un Krieviju. Gāzes patēriņš mainās atkarībā no laikapstākļiem, savukārt rūpnīcām ir vajadzīgs stabils gāzes padeves līmenis, lai nepārtrūktu tehnoloģiskie procesi, tāpēc lielai krātuvei Eiropā ir būtiska nozīme. Lēmumu par to gan nepieņemsim mēs, bet abas šīs puses. Tas ir politiski ekonomisks bizness, kurā saskaras ļoti daudzas intereses. Mēs varam vienīgi pārliecināt un cīnīties par to, lai Dobeles gāzes krātuve viņiem būtu vajadzīga.

Tā nu esam sarunā nonākuši līdz politikai un tātad — līdz politiķiem. Kurus Latvijas politiķus un partijas jūs atbalstāt? Agrākajā intervijā sacījāt, ka simpatizējat Latvijas ceļam un nožēlojat, ka viņi neiekļuva Saeimā.

Mani jau gan biežāk saista ar Tautas partiju. (Smejas.) Es pilnīgi atbalstu apvienību starp Latvijas ceļu un Pirmo partiju. Augstu vērtēju Latvijas ceļa intelektuāļus, lai arī kā viņus reizēm kritizē. Savukārt Pirmās partijas jaunie puiši, mazliet neaudzināti jauni cilvēki, kas izgājuši cauri pavisam citām skolām, jutās mazliet atstumti un tad atnāca un dabūja vēlēšanās savus procentus. Esmu pārliecināts, ka Latvijas ceļa politiķi ietekmēs Pirmās partijas cilvēkus uz labo pusi. Ne jau vienmēr nauda visu nosaka, un ne jau visi un vienmēr iet politikā sava biznesa dēļ. Ja arī tā notiek, vide ar laiku šos cilvēkus lēnām pāraudzina. Gan jāteic, ka uz Latvijas politiku raugos sliktāk nekā uz Latvijas kopējo attīstību — tāpat kā padomju laikos, kad cilvēki dzīvoja, strādāja un valsts attīstījās, par spīti tām muļķībām, ko reizēm darīja valsts vadoņi, un par spīti tam, kādi viņi bija cilvēki. Mūsu valstsvīri daudz ko dara nepareizi un ačgārni, tomēr valsts ceļas uz augšu un viss notiek.

Vai jūs kā biznesa cilvēks sponsorēsiet kādu partiju pirms vēlēšanām?

Es sponsorēšu daudzas partijas. Precīzāk teikšu, ka sponsorēšu konkrētus partiju cilvēkus, nevis abstraktas programmas un idejas. Kā partijas es noteikti atbalstīšu — un tas nenozīmē, ka došu naudu, jo tā viņiem ir, — Tautas partiju, Pirmo partiju un Latvijas ceļu. Man patīk zaļo zemnieku savienība, jo Ingrīda Ūdre ir ļoti simpātiska sieviete.

Rudenī gan būs Saeimas vēlēšanas, nevis modeļu aģentūras skate...

Labs arguments, bet viņa nāk uz tenisa pasākumiem, viņa saprot sportu. Man ļoti žēl, ka viņa nekļuva par Eiropas komisāri. Un ziniet, kāpēc tā notika? Tikai tāpēc, ka viņai ir pareizā orientācija, jo Eiropas Parlamentā ir ļoti daudz citādi orientēto. Jā, viņu atbalsta Aivars Lembergs, bet viņa nav atkarīga tikai no Lemberga. Jā, viņa savu iespēju robežās palīdzēs un atbalstīs Lembergu, bet likumu nepārkāps. Galu galā arī citi iet pēc palīdzības, arī es esmu pie Ūdres bijis un runājis par likumiem. Protams, neviena partija nav ideāla, tām trūkst ideoloģijas, tomēr nav vienādu partiju. Nevienā partijā lēmumus nepieņem tikai viens vai divi cilvēki. Turklāt Ainārs Šlesers ministra amatā ir darījis daudz pareizu un labu lietu, un es to augstu vērtēju.

Vai tad viņš savu karjeru pēdējos padomju gados nesāka, sadarbojoties ar VDK virsnieku Gunti Indriksonu? Un vai ar Šlesera kapitāla pirmsākumiem viss ir tik vienkārši, kā viņš mēdz stāstīt?

Redziet, var pajautāt, kas bija Indira Gandija un vai viņa būtu par kaut ko kļuvusi, ja nebūtu viņas tēva? Viņa pārauga tēvu un kļuva par savas tautas vadoni. Krēsls, kurā cilvēks nokļūst, viņu veido. Pat ja mums varbūt nav pieņemams veids, kā viņš tur nokļuvis, bet, tajā esot, viņam sākas cita dzīve, viņš izvēlas citus kritērijus. Kāpēc jūs nepieļaujat tādu iespēju? Turklāt vēlēšanās jau izvēle ir maza, ir partijas, kas neko nespēj izdarīt, bet tikai runā, kā, piemēram, Jaunais laiks. Man nepatīk tāda liekulība. Par krievvalodīgajām partijām nebalsošu, jo man nepatīk, ka krievvalodīgo jautājumus šajās partijās izlemj nevis krievi, bet ebreji.

Es nesaku, ka manis pieminētie cilvēki vai partijas, kuras atbalstu, rūpējas tikai par valsti. Es teiktu — viņi rūpējas arī par valsti.