Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vidusskolas izlaidums jau aiz muguras, taču prātā valda pilnīgs juceklis par studiju izvēli? Tik daudz iespēju, taču nekas tā īpaši neinteresē? Tie, iespējams, ir lielie jautājumi daudziem vidusskolu absolventiem, jo tikai retais skaidri zina, ko vēlas iesākt ar savu dzīvi. Tomēr karjeras psiholoģe Agita Šmitiņa aicina nesasteigt izvēli un neiestāties kādā mācību iestādē tikai "ķeksīša pēc".
Uzzini vairāk!
Interešu virzienus kaut vai aptuveni ir iespējams noteikt. Lai izkristalizētu savu iespējamo nākotnes nodarbošanos, var ņemt talkā vairākus izziņas paņēmienus.
= Paša spēju analīze. Jāizvērtē, kādi mācību priekšmeti skolā interesējuši visvairāk, kādi vislabāk padevušies. Izvēloties savas profesionālās karjeras virzienu un profesiju, jāņem vērā trīs būtiskas lietas: lai profesija būtu interesanta un saistoša, lai atbilstu spējām, un lai varētu atrast darbu šajā profesijā. Tātad jāatbild uz trīs jautājumiem: ko es gribu, ko es varu un ko man vajag.
= Informācijas vākšana. Ja pastāv vairāki iespējamie varianti un ir grūti izvēlēties starp tiem īsto, tad der ievākt pēc iespējas vairāk informācijas par profesiju – no draugiem, radiem un paziņām sameklēt kādu šīs profesijas pārstāvi un viņu iztaujāt. Pirms izvēles izdarīšanas var aizbraukt uz augstskolu un palūkoties, kā tur izskatās, kādu iespaidu mācību iestāde atstāj, parunāties ar tur jau studējošiem jauniešiem. Uzmanīgi jāizlasa pieejamie profesiju apraksti.
= Karjeras speciālistu palīdzība. Var vērsties institūcijās, kuru mērķis ir palīdzēt izdarīt izvēli atbilstoši vēlmēm un spējām. Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūras (www.karjerascentrs.lv) speciālisti ar testu un pārrunām palīdzēs ieskicēt aptuveno interešu virzienu. Kad tas noskaidrots, tad atliek izvēlēties pareizo "taciņu" jeb mācību iestādi, kā līdz mērķim nokļūt. Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūras pārstāvniecība atrodas ne tikai Rīgā, bet vēl divdesmit septiņās Latvijas pilsētās, kur tāpat ir iespējams iegūt konsultācijas par karjeru.
Laiks un pieredze palīdz izlemt
Ja nu jūklis galvā ir tik liels, ka it neko nevar saprast, tad pastāv iespēja gadu nogaidīt un cerēt, ka laiks viesīs lielāku skaidrību. Ārzemēs tā ir ierasta prakse. Jaunieši pabeidz vidusskolu, tad vienu vai vairākus gadus pastrādā, pabraukā pa pasauli, pat nodibina ģimeni un tad ar citu skatu un motivāciju, skaidri zinot, ko un kāpēc grib, iestājas augstskolā. Tas gan nenozīmē, ka šī recepte der visiem, uzsver psiholoģe A. Šmitiņa.
Galvenais, kas nosaka laika lietderību, ir tā izmantojums, proti, ko pa šo gadu var un vajag iesākt, lai nākamajā jau zinātu, kur un kāpēc iet mācīties. Tāpēc nevajadzētu vienkārši sēdēt un gaidīt, ka pareizā izvēle pati iekritīs klēpī, bet interešu zondēšana jāturpina. Kā to darīt?
= Sākt strādāt. Darbam ir daudz priekšrocību, piemēram, vecākiem nevajadzēs uzturēt savu neizlēmīgo atvasi, bet pašam būs nauda un zināma patstāvība. Tomēr jārēķinās, ka nekādu augsto un prestižo amatu ar vidusskolas izglītību iegūt nevarēs. Var izmēģināt vairākus darbiņus, kas ļautu piekļūt tuvāk dažādu profesiju aizkulisēm un rast apjēgu par savām vēlmēm.
= Kādu laiku padzīvot ārzemēs. Iespējas ir visplašākās. Piemēram, Eiropas Savienības programma "Jaunatne" piedāvā doties Eiropas brīvprātīgajā darbā. Tā ir iespēja gadu padzīvot kādā Eiropas valstī, apgūt jaunus apvāršņus, iegūt neaizmirstamus iespaidus un pieredzi. Tikpat labi var doties pāri okeānam auklēt bērnus vai darīt citu darbu ārpus Latvijas robežām.
Ja nemācās, tad "lūzeris"?
Tādu ceļu izvēlējās arī Zanda, kas pēc vidusskolas vairāk nekā pusgadu pavadīja, strādājot bērnudārzā Vācijā. "To pusgadu ārzemēs nekādā gadījumā nenožēloju, tajā laikā man nebija skaidrs, ko vēlos mācīties, kas vēlos būt. Biju pārdomājusi tādas iespējas kā medicīna, būvinženierija, bet beigās budžeta grupā netiku un aizbraucu par savu dzīvi padomāt uz ārzemēm. Kad atgriezos Latvijā, pastrādāju un ieguvu jauku un vērtīgu darba pieredzi, un atkal mēģināju savu dzīvi sakārtot. Izvēlējos inženierzinātnes, taču tās man nepatika. Tagad esmu dabūjusi brīnišķīgu darbu un no jauna meklēju īsto augstskolu un specialitāti," par savu ceļu uz lēmuma pieņemšanu stāsta Zanda; viņa vēl joprojām meklē, bet vienu zina skaidri?– ķeksīša pēc mācīties neies.
Zanda atzīst, ka jūt sabiedrības spiedienu, kas mudina mācīties. Arī psiholoģe A. Šmitiņa apliecina, ka tas nereti ir iemesls sasteigtai studiju izvēlei, taču nevajadzētu ļaut citu viedoklim to ietekmēt. Liela nozīme ir arī vecāku atbalstam un nostājai, kam nevajadzētu spiest jaunieti mācīties uzreiz pēc vidusskolas, ja viņš nav izlēmis. Lielā mērā lēmumu ietekmē profesijas prestižs, statuss sabiedrībā. Taču "modes profesijas" izvēlēšanās var nest vilšanos nākotnē. Sasteigtai izvēlei par sliktu runā arī tas, ka jaunieši pieredzes trūkuma dēļ nereti nespēj pārorientēties no skolas sistēmas uz augstskolas sistēmu, kurā viss notiek citādi. Minēto iemelsu dēļ ir liels jauno pienācēju atbirums.
Ja nu tomēr izvēle ir izdarīta un pēc tam rodas sajūta, ka īsti nav tas, ko vēlas, tad vajadzētu mācību iestādi pabeigt. Vismaz pēc vienas šādas "kļūdas" nevajadzētu to atkārtot atkal, jo nākamajam darba devējam CV vairākas nepabeigtas augstākās izglītības nerada iespaidu par nopietnu un atbildīgu cilvēku, norāda A. Šmitiņa.
Jebkurā gadījumā bakalaura grāds mūsdienās ir tikai sākuma punkts, pirmais posms, tāpēc pēc tam maģistrantūru var izvēlēties citā specialitātē.