M.Zanders: Pārprastās cilvēktiesības (109)

Mums ir divi „saskaitāmie”. 1) Eiropas Komisija šodien nāca klajā ar plāniem, kas paredz: Eiropas Savienības dalībvalstīm pienāktos uzņemt lielāku skaitu bēgļu no citiem pasaules reģioniem. 2) Tā kā pietiekoši daudzi Latvijas iedzīvotāji par savu izdzīvošanas modeli izvēlas aizbraukšanu, turklāt pietiekoši daudzi no aizbraukušajiem neplāno atgriezties, Latvijā pēc krīzes parādīsies darbaspēka trūkums, kas var stimulēt imigrantu pieplūdumu.

Citiem vārdiem sakot, lai cik attālināta šobrīd liktos imigrācijas no t.s. trešās pasaules problēma mūsu mazajai valstij, iebraucēju jautājums mums tomēr ir būtisks. Un, īsi sakot, manā skatījumā Latvijas interesēs ir atbalstīt tās dalībvalstis, kas cenšas ierobežot pārspīlēto liberālismu bēgļu un pilsonības tiesību piešķiršanā. Eiropa šajā jautājumā jau ir pieļāvusi pietiekami daudz kļūdu, lai mēs tās atkārtotu.

Uzsvēršu, ka tālāk minētā statistika un epizodes ir smeltas nevis no kādiem margināliem, ksenofobiskiem ultralabēju grupu interneta blogiem, bet tādiem „mainstream” izdevumiem kā „The Wall Street Journal”, britu „Prospect” u.c. Pašas „vecās” ES dalībvalstis jau ir pārliecinājušās, ka to imigrācijas politika rada:

1) Būtisku ekonomisko slogu. Piemēram, 2002.gadā zviedru ekonomists Larss Jansons publiskoja aprēķinus, ka imigranti Zviedrijai ik gadu izmaksā 27 miljardus USD un ka 74% imigrantu ģimeņu dzīvo no dažādiem pabalstiem, tātad uz nodokļu maksātāju rēķina. Francijas pētniecības institūts „Contribuables Associes” 2008.gadā publiski paziņoja, ka divas trešdaļas no katra potenciālā ekonomiskā pieauguma procenta valstī „noēd” izdevumi imigrantu uzturēšanai;

2) Pasliktina kriminogēno situāciju. 2005.gada dati liecina, ka 82% no Kopenhāgenā reģistrētajiem noziegumiem paveikuši imigranti. 2006.gadā socioloģiskā aptauja Lielbritānijā uzrādīja, ka 20% no vietējiem musulmaņiem simpatizē 2005.gada terora aktiem Londonas metro;

3) Pārliecīgu iztapību imigrantu vērtībām un eiropeisko tradīciju noliegšanu. Kā saka vēl drosmi saglabājušie žurnālisti Eiropā, t.s. tolerance un multikulturālisms ir kļuvušas par augstāku vērtību nekā taisnīgums, izteikšanās brīvība, kārtība. Daži piemēri, par kuriem var smieties, bet var arī saprast, ka tie ir satraucošs signāls. Kādā Lielbritānijas pilsētiņā Dadlijā vietējā pašvaldība bija spiesta pārskatīt suvenīrus un rotaļlietas municipalitātes ofisos pēc tam, kad viens no darbiniekiem – musulmanis paziņoja, ka Sivēntiņš (tēls grāmatā par Lācīti Pūku) aizskar viņa reliģiskās jūtas. 2006.gadā aviokompānija „British Airways” atlaida no darba kādu stjuarti par krustiņa valkāšanu, saskatot tajā nevajadzīgu kristietības reklamēšanu; vienlaicīgi aviokompānijai nebija iebildumu, ka tajā strādājošās musulmanes valkā hidžabu.

Rezultāts šim pārspīlētajam politkorektumam ir tāds, ka eiropieši baidās kaut ko bilst pret imigrantiem. Lielbritānijas valdības pilnīgi oficiāls ziņojums 2008.gadā atklāja, ka tikai 37% no „baltajiem” uzskata, ka viņi spēj ietekmēt savas pašvaldības darbu, savukārt imigrantu vidē šādi domājošo īpatsvars ir 45%. Valsts līmenī tā pati disproporcija: attiecīgi 19% un 31%.

Īsi sakot, imigrācijas, patvēruma tiesību politika Eiropā ir nevis jāmīkstina, bet jāpadara stingrāka, un Latvijas ārpolitikas veidotājiem nevajadzētu šo tēmu ignorēt kā mums neaktuālu. Tas, ka Rīgas ielas neatgādina Londonu vai Parīzi, nav arguments. Arī pēc krīzes Latvija nebūs tik bagāta valsts, lai finansiāli un morāli atļautos riskēt ar pārprasto “multikulturālismu”.

Vairāk ŠEIT