Es daru vien to, kas man patīk... Pirmajā brīdī prātā nāk kaprīzas princeses cienīgs teikums. Tomēr, tiekoties ar skaistumkopšanas salona “B.B.binnija” īpašnieci, režisora Dž.Dž. Džilindžera sievu Binniju Ārbergu, saproti, ka tā vis nav. “Dzīve ir pirmizrāde, kuru tu nedrīksti atlikt, aizbildinoties ar ģenerālmēģinājumiem. Tā ir pārāk īsa, tāpēc proti izdzīvot ik mirki! Dari, kas tev patīk, jo mocībām šeit nav vietas,” savu dzīves moto skaidro Binnija.
Mēs tiekamies tavā salonā, kuru bieži esi dēvējusi par savām otrajām mājām, kur mīt tava lielā ģimene. Kā radās ideja, ka pasākumu organizatorei ir jāatver pašai savs skaistumkopšanas salons?
Atzīšu, tā tomēr bija vairāk mana vīra ideja. Pirms tam organizēju dažādus pasākumus, kas man deva milzu gandarījumu. Un tomēr – vienubrīd sapratu, ka ir par maz... Sāku meklēt birojam telpas, un, interesanti, ka arī tobrīd Džilindžeram nāca piedāvājums no bankas sadarboties. Tā tas viss sakrita, un, re, ir rezultāts! Šis salons nav gluži skaistumkopšanas salons – tas ir skaistuma sajūtu salons, uz kuru nenāk vien uztīt rullīšus vai safēnot matus. Mēs vēlamies savos klientos radīt teatrālu sajūtu, atmosfēru, kuras laikā viņi velta laiku vien sev. Mans vīrs reiz salona klientus nodēvēja par “skatītājiem”, un tā tas ir aizgājis – pie mums nāk skatītāji...
Šķiet, tas arī izdodas, jo kur gan vēl tev ir iespēja izmazgāt galvu uz skatuves, teātra izrāžu dziesmu pavadījumā?
Zini, man pirms tam nebija nekāda saistība ar skaistumkopšanu, arī tagad neapmeklēju nekādus seminārus vai nelasu pastiprināti par to literatūru. Es palieku es pati, ar savu enerģiju, lai būtu daļa no mūsu klientu loka. Profesionalitāti sniedz mani darbinieki, kuri ir spēcīga komanda. Gluži kā no filmas “Brigāde” (smejas). Tie ir cilvēki, kuri man ticēja brīdī, kad no malas tas viss šķistu nereāli! No idejas līdz realizācijai bija palikuši vien divi mēneši, kas ir ļoti īss laiks. Bet pateicoties maniem darbiniekiem, kuri sniedza atbalstu manai gribai un iecerei, – mums tas izdevās! Tagad tā ir jau mana dzīve, kuru dzīvoju kopā ar cilvēkiem, kuri viens otru izjūt.
Tu ļoti uzticies arī pati cilvēkiem?
Es ļoti uzticos cilvēkiem. Esmu ārkārtīgi daudzas reizes apdedzinājusies un teikusi - nē, vairs nekad... Un tas notiek atkal un atkal. Nevis pa pusei, bet par 100%. Jo kā gan citādi? Ja es ar tevi nebūšu atklāta – tev kļūs garlaicīgi klausīties manos iestudētajos vārdos. Visu mūžu mēs meklējam savus cilvēkus – citiem dzīvē iznāk vairāk satikt, citiem mazāk. Kad tu zaudē savu cilvēku... nelaimes gadījumā vai palaid viņu... ir sāpīgi. Liela vērtība ir tam, ka es varu zināt, ka varu paļauties uz kādu, kuram uzticos no sirds.
Kā tev šķiet, kur rodas skaistums?
Neteikšu gluži kā Šlesers teica, bet ideja ir līdzīga – manuprāt, no absolūtas harmonijas. Skaists cilvēks ir tāds, kurš ir apmierināts ar visu – darbu, ģimeni, bērniem, naudu, grāmatām, iecerēm... Dzīve šim cilvēkam ir piepildīta. Viņš dara, ko vēlas, un dara to no sirds. Šajā mirklī, šobrīd. Vajag darīt vien tās lietas, kuras tev patīk.
Taču nenoliegsi, ka mūsdienās tas nav vienkārši – pelnīt naudu ar darbu, ko dievini. Daudzas reizes dzīve piespiež...
Protams, ir daudz cilvēku, kas dara t.s. piespiestās lietas. Viņi ir spiesti strādāt darbu, kas nepatīk. Bet tajā pašā laikā – kamdēļ tas vajadzīgs? Naudas vai sevis mocīšanas pēc? Nevajag darīt neko tādu, kas nāk ārkārtīgi grūti. Šlagbaumi un bedres šajā ceļā gadīsies ik uz soļa. Apstājies! Izdomā, kā izbraukt no šī tupika! Tas ir mesidžs par nepareizo ceļu – apkārt ir daudz citu ceļu, ar labāku ainu un gludāku segumu un bez stop zīmēm. Mokas nav vajadzīgs dzīvot ik dienu. Dari, kas tev patīk, šķiet pievilcīgs, jo dzīve ir īsa! Mūsu produktivitātes laiks ir ļoti īss. Tas ir kā karnevālā: jo tu atradīsi krāšņāku tērpu, jo karnevāls būs interesantāks. Neinteresanto jau neatceras. Vecumdienās, kad būšu savādāka, man būs ko atcerēties. Nedrīkst domāt par to, ka dzīve ir ģenerālmēģinājums ar tērpiem uz skatuves – spēlē pa īstam. Pirmizrāde nav jāatliek, jo nav tam laika!
Un ja nu šī pirmizrāde neizdodas kā gribētos, ja nav līdzās vīrieša, kas palīdz to iestudēt? Kāpēc, tavuprāt, mūsu sabiedrībā ir tik daudz vientuļo sieviešu?
Es nezinu... Citās valstīs jau arī ir šī pati problēma. Man ir ļoti palaimējies. Ar to, ka esmu sastapusi savā dzīvē tos vīriešus, no kuriem esmu iedvesmojusies. Kuri ir mani atbalstījuši, sapratuši un novērtējuši. Dažbrīd pat gribas teikt tā: es neticu savai laimei! Ka var tik ļoti paveikties! Tas ir reti. Esmu sastapusi cilvēku, ar kuru dzīvoju arī bez vārdiem. Protams, zinu arī, kā ir citādāk. Manu darbinieku lielajā ģimenē ir jaukas meitenes, kurām iet mazliet savādāk dzīvē... Palaistas iespējas. Gribam ko cēlu, bet nesaskatām, ka blakus sēž jau cilvēks, kuru tu neesi ievērojis. Mums katram ir dota vismaz viena iespēja – citiem gan ir dotas ļoti daudzas. Ja sieviete ir vientuļa, tas nav kauns vai negods. Tā nav arī kataklizma. Gluži pretēji - vajag izdzīvot šo brīvo dzīvi. Nāc mājās, kad vien vēlies, guli vannā, cik ilgi gribi, no rīta nesteidzīgi dzer kafiju. Tajā brīdī, kad tas notiek, vajag no tā gūt baudu. Bet ja mēs uz kaut ko ļoti koncentrējamies, var arī nesanākt. Varbūt vajag viegli visu palaist, lai enerģija nāk pie tevis atpakaļ? Arī vīrieši sevi žēlo. Dzīvo un cieš ģimenēs, kur ir nesaskaņas... Nav piepildījuma – ir vien eksistence. Varbūt nevajag? Varbūt ej pie vientuļās meitenes, kas ir tavs cilvēks... Varbūt...
Cik ilgi dzīvo mīlestība? Vai tai ir savs limits, vai tomēr tā ir mūžīga?
Mīlestība var ilgt kā divas stundas, tā arī visu mūžu, bet nekas tāpat vien skaists nepaliek uz mūžu. Viss pārklājas ar putekļiem, noveco un nosūb... Ja neslaucīsim, nekopsim, neuzturēsim eiforisku gaisotni – tas pazudīs. Mīlestībai ir arī dažādas fāzes. Ir tā, kad nevar paelpot. Ir tā, ka telefons ir pie rokas visu laiku. Ir tā, ka gribas būt visu laiku kopā. Tad vēl – gribās būt atsevišķi... Manā mūžā visskaistākā mīlestība bija vērojama starp manu vectētiņu un vecmāmiņu. Kā mans mīļais vectēvs, kurš bija jau sagatavojies doties uz citu pasauli, skatījās savai sievietei acīs un pauda vien vārdus: “Tu vienmēr būsi vien mana...” Protams, arī viņu dzīvē ir gājis dažādi, bet viņi spēja mīlestību nosargāt. Tā ir mūža mīlestība, kad tici tai. Mīlestība ir jākopj, jo viegli palaista mīla vējā pie pirmās nesaskaņas – tas ir noziedzīgi.
Kā ir ar tevi, ja mīli, tu mīli tikpat vai vairāk?
Es vienmēr mīlu vairāk. Līdz brīdim, kad iepazinos ar Džili, nezināju, kā ir tā, ka tu mīli vairāk... Ir bijis, kad es dedzīgi aizraujos, iemīlos... Un tad ir - es vairs negribu! Es gribu būt viena! Šajā mīlestībā ir jādod vairāk. Man tas ir ne tikai pret savu vīrieti, arī pret brāli, kas man ļoti dārgs. Arī viņu es mīlu vairāk par sevi, kaut gan... Es sevi arī ļoti mīlu. Ar to jau jāsāk. Ja mīlēsi sevi, tev mīlestības būs tik daudz, lai dotu citiem. Dzīvot kopā var vien patiesā un lielā mīlestībā. Kad mīlestība balstās uz izdevīgumu, tam nav jēgas. Tas ātri pāriet, un tad sākas trakums par tām izmētātajām zeķēm...
Kas tevi iedvesmo? Ko esi sev atklājusi jaunu?
Lietas, kas mani iedvesmo, man mainās ik brīdi. Tagad es ķeru kaifu, aizbraucot ar lielu grāmatu kaudzi uz kādu kūrortu. Skan jau banāli, bet man ļoti patīk atpūsties pie okeāna vai baseina, lasot vien grāmatas un sauļojoties. Man ir trīs realitātes: es esmu projām no problēmām, mani lutina siltais laiks un es izdzīvoju kādu dzīvi grāmatās. Te nu es beidzot atpūšos, jo atpūta man nenozīmē ekskursijas, pārbraucienus un vakara pārgurumu.
Zinu, ka tev nepatīk runāt par nākotni, bet atklāj vien mazumiņu, ko no tevis varam sagaidīt drīzumā?
Es esmu iztulkojusi kādu ārprātīgu romānu, kurš ir sarakstīts pirms 30 gadiem Francijā. Tūlīt pateikšu nosaukumu, un tu sapratīsi, kāpēc ārprātīgs. Tas ir darbs, kas saucas “Nekrofila dienasgrāmata”. Man bija interesanti, jo es necentos to izprast. Tulkojot es centos būt viņš pats...
Tad jau drīzumā gaidāma arī izrāde?
Tāpat kā tulkoju “Intim”, radās jocīga situācija, jo nespēju pat iedomāties, kā Džilindžers to spēs uzvest uz teātra skatuves, kur nāk arī prominentas personas. Bet izdevās! Esmu sapratusi, ka cilvēkus interesē tā puse, ar kuru viņi dzīvē nekad nesaskaras. Nekrofils – estēts. Vai pazīstat tādu? Pati tulkojot grāmatu, interesējos arī paralēli par šo problēmu. Tas bija interesanti, jo dzīvē jau tu nevari tā vienkārši aiziet uz kafejnīcu papļāpāt ar nekrofilu par mīlestību. Tāpēc šādi radu cilvēkiem iespēju atainot situāciju, kad centies izprast viņu...
Intervijas nobeigumā mums vienmēr sievietes novēl ko citām... Kas būtu tas, ko no sirds novēli mūsu lasītājām?
Zini, man ļoti patīk pavadīt laiku mājās, kad esi starp savējiem un vari justies ērti un nesaspīlēti. Nedomājot par to, kā izskaties, vienkārši izbaudīt. Novērtēt, kā ir tad, kad ar prieku ej gulēt un ar smaidu uz lūpām mosties. Šo sajūtu novēlu visām izdzīvot līdz pēdējam elpas vilcienam. Un neaizmirst arī kolekcionēt emocijas – tāpat kā bērnībā kolekcionēji kalendārīšus vai pastmarkas.
Kur tieši dzimst tās emocijas, kas tevi ir saviļņojušas visvairāk?
Visspēcīgākā sajūta, ko izjūtu, ir tad, kad sēžu Džilindžera pirmizrādēs un mans vīrs iznāk skatītājiem paklanīties. Es esmu laimīga un ik brīdi pasakos, ka varu būt šajā vietā un šajā momentā...
