Distancēšanās

Protams, ir dabiska zināma interese par materiālo dzīves aspektu, jo tā ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa un veicina mūsu labklājību.

Taču vienlaicīgi jābūt uzmanīgam, lai šī vēlme nekļūst par pārāk stipru pieķeršanos zemes priekiem un nekļūst par dzīves ideālu.

No filozofiskā viedokļa labākais veids, kā izvairīties no šī riska, ir atrasties pastāvīgā līdzsvarā ar mūsu dzīves garīgo mērķi un atcerēties, ka pasaule, kurā dzīvojam, ir tikai līdzeklis mūsu iekšējo emociju piepildīšanai.

Katrs zina, ka nav iespējams paņemt līdzi kapā to materiālo, kas mums pieder dzīvojot uz šīs Zemes.

Taču daudzi izturas tā, it kā tas būtu iespējams un bieži sakrāj bagātību negodīgā ceļā un uz citu rēķina. Vairums no viņiem tomēr nespēj to izmantot vai nu tāpēc, ka to izjauc nāve vai slimība, vai arī bailes bagātību zaudēt saindē dzīvi.

Lai nu kā būtu, cilvēka materiālais ieguvums dod labumu tikai tādā mērā, cik tas atbilst viņa fiziskā ķermeņa vajadzībām un veicina dvēseles uzplaukumu. Pretējā gadījumā no Kosmiskā viedokļa šie ieguvumi neizraisa nekādu interesi un kļūst par nastu, kas aizkavē garīgās attīstības ceļu.

Taču augstākminētais nedrīkst jums likt domāt, ka materiālais īpašums nav savienojams ar garīgumu. Šajā ziņā rozenkreiceri nekad nav uzskatījuši solījumu par netīkošanu pēc mantas par mistiskās attīstības priekšnoteikumu, kā to bieži sludina dažas reliģijas, kuru materiālās struktūras ir ļoti iespaidīgas.

Šī iemesla dēļ mūsu ordenis nekad nesludina arī askētismu. Mēs pret naudu varam izturēties kā pret enerģiju, kas pēc rakstura neitrāla. Kad to lieto pozitīvos nolūkos, tā ļauj savā apkārtnē darīt labu un vairot citu cilvēku laimi.

Šādā nozīmē nauda tiešām ir «labs kalps, bet slikts kungs». Ja visi būtu nabadzīgi, kas palīdzētu trūcīgajiem? Tāpēc jānosoda nevis nauda, bet tās netaisnīga iegūšana un amorāla izmantošana.

Vispārējā nozīmē var uzskatīt, ka īstens «norobežojies» cilvēks var zaudēt visu kas tam pieder, bet nepazaudēt ticību dzīvei. Tāds necentīsies atbildību par šādu pārbaudījumu novelt uz citiem. Tādu cilvēku nav daudz, jo cilvēciskā daba ir tāda, ka vieglāk pierod pie labākas dzīves, nekā pie sliktas. Lai nu kā būtu, bet runa iet par īpašību, pēc kuras iemantošanas jātiecas, ja esam par dzīves mērķi nosprauduši misticismu.

Lai tā notiktu, jānostiprina pārliecība, ka cilvēka vērtību nenosaka tas, kas viņam pieder, bet gan tas, ko viņš dara citu labā. Tas, kurš to saprot, lielāku nozīmi piešķir darbības vārdam «būt», nevis «piederēt», un viņa iekšējā bagātība viņu dara pietiekami stipru, lai izturētu jebkuru materiāla rakstura pārbaudījumu.

Galējās izpausmēs īpašība, ko mēs apzīmēsim kā «nenorobežošanos», līdzinās skaudībai – trūkumam, kurš nozīmē vēlmi iegūt cita cilvēka īpašumu. Acīmredzams, ka tāds trūkums ir graujošs, jo cilvēku materiāli bagātāku tas nedara, bet garīgi padara nabadzīgāku.

Karmiskā plānā daudz labāk priecāties par citu laimi, jo tas ir labākais veids, kā kādreiz šādu laimi iepazīt. Protams, diemžēl daudzi dzīvo pilnīgā nabadzībā, bet daudzi materiālā pārpilnībā. Taču skaudība neko nespēj atrisināt, kaut vai tāpēc, ka attiecas uz negatīvu garastāvokli. Atkārtoju vēlreiz: tikai garīgums cilvēkam ļaus pacelties apziņas līmenī, kas radīs vispārēju vēlēšanos doties palīdzēt dzīves pabērniem.

Acīmredzams, ka nabadzība nav fatāla. To nediktē arī Dieva griba. Domāt savādāk – tas nozīmē pieļaut, ka Dievs ciešanas radījis kā nepieciešamu apstākli cilvēka garīgajai evolūcijai, bet tas nav tā.

Vairums nabadzīgo tādi nav jau tāpēc, ka tiem pieder cerība saņemt Dieva svētību vai nonākt Debesu Valstībā. Daži ir nabadzīgi tāpēc, ka tiem pietrūkst vīrišķības vadīties no vajadzības, vai arī trūkst zināšanu. Citi ir nabadzīgi tādēļ, ka viņus ietekmē ekonomiskās krīzes vai to, kuri pārvalda valstu likteņus, nemākulīgas vadības sekas. Taču visplašākajā aspektā nabadzības cēlonis ir cilvēku savstarpējas atbildības trūkums, un tās ir egoisma sekas.

Skaudība nozīmē ne tikai vēlēšanos iegūt cita cilvēka īpašumu. Atrazdamies tās ietekmē, daži apskauž citu talantu, sabiedrisko vai profesionālo stāvokli, popularitāti, goda zīmes, tas ir – to, kas stāsta par svešās dzīves «burvības» ārējo spožumu. Vairumā gadījumu skaudība pamudina cilvēkus kritizēt tos, kurus apskauž, kaut gan šie cilvēki paši vēlētos būt kritizēto vietā.

Tāda attieksme jau pašos pamatos negatīva, jo pazemo dvēseli un liek justies nelaimīgam. Tā vietā, lai apskaustu citu tikumus, skaudīgiem cilvēkiem būtu derīgāk pašiem iemantot tādas īpašības, lai kļūtu labāki. Par nelaimi, diemžēl biežāk notiek otrādi, cilvēki iestieg savā skaudībā, kļūst ļauni, riskē par saslimt. Dažos gadījumos viņi iznīcina labāko, kas tiem piemīt un atstāj iespaidu par sevi kā par cilvēkiem, kas slīd lejup pa garīgās attīstības kāpnēm.

Pabeidzot šo nodaļu, gribētu precizēt, ka nevajag sajaukt jēdzienus «norobežošanās» un «vienaldzība». Distancēties nenozīmē palikt vienaldzīgam pret apkārtējiem. Tas ir, nebūt vienaldzīgam pret to, kādi viņi ir, ko dara un kas ar tiem notiek.

Tas nenozīmē noliegt arī dzīves materiālo pusi un necienīt to, kas radīts cilvēka rokām. Norobežošanās prasa rūpēties par otra cilvēka labklājību un to, ko viņš radījis. Taču nevajag padarīt mantisko labklājību par dzīves ideālu, nevajag apskaust par to, kas pieder tuvākam, jāsamierinās ar domu, ka reiz var zaudēt to, kas tagad pieder – lūk, tas, kas tiešām raksturīgs cilvēkam, kurš spēj no malas uz visu palūkoties.

http://www.amorc.org.ru/