Jeļena Strahova: sievietes Latvijā nekad nezaudēs savu individuālo skaistumu (23)

Nule aizritējušas “Rīgas modes nedēļas” pirmās modes skates, kas guvušas lielu atsaucību. Kādas ir izjūtas, šo projektu veidojot jau ceturto gadu?

Patiesībā ir liels prieks, lai gan vēl aizvien jūtu stresu, ko piedzīvojām sagatavošanās laikā. Man ir milzīgs gandarījums, ka ar katru gadu projekts attīstās un piedzīvo gan dizaineru, gan apmeklētāju arvien lielāku atsaucību. Pasaulē modes nedēļu rīkošanā gan ir vajadzīga vismaz desmit gadu pieredze, kuras mums vēl nav, bet mēs ļoti cenšamies, ko, cerams, novērtē arī pārējie.

Vērojot šā gada programmu, starp dalībniekiem redzam arī pasaulslaveno zīmolu “Guess”, kas nenoliedzami raksturo jūsu projekta izaugsmi. Kā tas viss aizsākās?

Projekts “Riga Fashion Week” bija daudzu dizaineru ideju un modes pasākumu loģisks galaiznākums. Ja atskatāmies pagātnē, noteikti esat dzirdējuši par Rīgā notiekošajām “Augstās modes dienām”, kuras, neskatoties uz tā laika drūmo finansiālo situāciju, mēs paši veidojām. Tāpēc ļoti vēlos pateikties savai darba grupai un cilvēkiem, kas man uzticējās un sekoja kopīgai idejai. Lai gan pati biju iniciatore, man vienai tas nebūtu sasniedzams, jo šajos gados tika ieguldīts milzīgs darbs. Šajā lauciņā darbojas cilvēki, kuri mīl savu darbu, teikšu atklāti, tā nav spīdoša izdevība nopelnīt tūkstošus. Manā komandā cilvēki iedvesmojas no realizētā, viņiem tie ir svētki. “Augstās modes dienas” tika rīkotas ar mērķi, lai cilvēkus satuvinātu ar modes industriju, lai tā nepaliktu otrā plānā mūsu dzīvē. Vērojot rezultātus, sapratām, ka šo tuvību var spēcīgāk veicināt, skatītājiem piedāvājot “pret a porter” (“gatavs valkāšanai”) tipa kolekcijas, kurās interesenti var arī iegādāties tērpus savai garderobei. Tā radās “Rīgas modes nedēļas” projekts.

Lai gan modē darbojaties jau vairākus gadus, tas nebija jūsu bērnības sapnis. Par ko vēlējāties kļūt?

Tiesa gan, mani vecvecāki un vecāki darbojās modes industrijā, bet es to nevēlējos. Atceros, mamma mani visvisādi centās pierunāt, lai eju vecāku pēdās un mācos par modes dizaineri, bet, kā zinām, jo vairāk vecāki ko vēlas, jo mazāk bērns ieklausās. Tāpēc pēc vidusskolas es pievērsos profesionālajam sportam. Vairākus gadus aktīvi startēju zemūdens peldēšanas sacensībās, kur man arī spīdoši veicās. Tolaik tā bija mana sirdslieta, kur ieguldīju sevi visu. (Jeļena savā sporta karjerā bija gan PSRS čempione, gan trīskārša uzvarētāja Pasaules kausā. - red.).

Un tomēr liktenis bija lēmis citādāk - pievērsāties modes industrijai...

Lai arī sportu dievināju, katru gadu esot ledusaukstā ūdenī, mani arvien biežāk piemeklēja domas par ko citu. Iesākumā to neatzinu, bet, kad radās veselības problēmas, sapratu - pietiks! Mans tālākais ceļš savijās ar modi, kuru jau mazliet pārzināju, vērojot vecāku darbu. Atceros, laiks, kad strādāja mani vecāki, bija Rīgas modes industrijas uzplaukums. Visa PSRS zināja, kas ir Rīgas Modes nams, daudzi brauca skatīties, kas tad modē ir Rīgā. Mēs bijām modes centrs! Bet tad, kad izjuka Padomju Savienība, neviens vairs neuzskatīja par vajadzīgu šajā lietā ko ieguldīt un darīt. Domāja - jā, esam taču līderi, tas tā paliks mūžīgi, kāpēc tur ko pasākt? Latvija 90% strādāja ar Krievijas tirgu, kurš tika aizvērts, bet ar Eiropu neviens neprata strādāt. Tas bija beigu sākums.

Jūsu amats ir Baltijas Modes federācijas prezidente. Tad jau pārzināt arī visu Baltijas valstu modes tirgus. Kā tie atšķiras?

Baltijas valstīm ir daudz kā kopīga, bet tajā pašā laikā, iedziļinoties detaļās, stipri atšķiramies. Piemēram, lietuvieši uzskata, ka mēs ikdienā ģērbjamies pārāk teatrāli un pompozi. Viņi, vairums pārliecināti katoļi, kur spēcīga ir arī poļu ietekme, nespēj sev pieņemt tādus tērpus, kādus ikdienā redz Rīgas ielās. Ja latvieši domā, ka ir atturīgi, lietuvieši ir vēl atturīgāki! Turpretī igauņi ir spēcīgāki un attīstītāki modes industrijā. Igaunijā mode jau ir bizness, ne velti zinām tādus zīmolus kā “Monton”, “PTA”, “Sangar”, “Bastion”, “Baltman”, “Cristine Colection” u.c. Igauņiem "juku laikos" spēcīgu atbalstu sniedza skandināvu valstis, kas daudz finašu investēja modes attīstībā. Igauņi lieliski prot sastrādāties ar dažādu valstu modes tirgiem. Lūk, arī rezultāts!

Kā šodien klājas pašmāju modes māksliniekiem? Kāda ir viņu mērķauditorija?

Iespējams, pašmāju dizaineriem izdevīgāk būtu darboties ārvalstīs, tomēr viņi šobrīd vēlas strādāt ar individuāliem klientiem tepat Latvijā. Tas ir grūts ceļš, ko viņi ir izvēlējušies, jo latviešiem šūt apģērbu nav viegli. Pirmkārt, latvietis vēlas ko skaistu un individuālu, bet, no otras puses, viņš neapzinās, ka šāds darbs maksā dārgi. Tad nu sanāk balansēt starp šīm ugunīm.

Kas, jūsuprāt, diktē modi? Kas ir spēcīgākie tās dzinējspēki?

Nevar izdalīt vienu vai dažus faktorus, jo viss, kas noris mums apkārt, ietekmē modi. Mode ir tikpat būtisks sabiedrības atspulgs kā pati tās kultūra. Tās viena bez otras nepastāv. Protams, ne vien ģeogrāfiskais, politiskais vai ekonomiskais faktors ietekmē to, kā ģērbjamies, liela vara ir arī masu medijiem, kuri ar vēlmi sevi pārdot cenšas skriet soli pa priekšu modes industrijai.

Lai darinātu atbilstošu tērpu, dizaineram ir jāpazīst tā nēsātājs. Vai dizaineri ir labi cilvēku pazinēji?

Noteikti. Tas, kurš darbojas modes industrijā, ieraugot cilvēka ģērbšanās stilu, uzreiz jau izveido savu priekšstatu. Tas tāpat kā auto tirgotāji zina, kādai mašīnai ir kāds saimnieks. Dizainers redz, vai šis cilvēks vēlas sevi atklāt, izcelt vai tomēr priekšroku dod konservatīvismam. Un tad nākamie jautājumi - kāpēc un vai viņš tā jūtas labi, vai ir savā “ādā”? Stilisti un dizaineri spēj būt labi psihologi savam klientam, jo, lai veidotu stilu un tērpu, ir jāpazīst klienta personība. Vienīgi to atklājot, var radīt ideāli piemērotu tērpu konkrētai personai.

Kādu redzat Latvijas modes industrijas attīstības nākotni?

Gribam to vai ne, mode tāpat kā citas industrijas globalizējas. Protams, lielākas izredzes ir starptautiskiem zīmoliem, jo to finanses ļauj savu produktu virzīt jebkurā tirgū. Lai gan pie mums stipri jūtama ekonomiskā krīze, kas cilvēkiem spiež daudz ierasto lietu svītrot no iepirkšanās saraksta, domāju, ka izķepurosimies. Aiz ēdiena, kas ir primārais, kā zinām, nāk apģērbs, bet krīze šobrīd cilvēkiem neļauj savu garderobi papildināt, kā gribētos. Tāpēc stipri cieš modes industrija. Tomēr zinu, ka drīz tas beigsies. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijā dzīvo cilvēki, kas vēlas būt individuāli gan savā dzīvesstilā, gan apģērbā. It sevišķi sievietes, laikam jau tāpēc arī mēs ārvalstīs “kotējamies” tik augstu. Šoreiz gan nerunāju par negatīvo tēlu ārvalstīs, bet gan par to, ka mums ir dabiska tendence sevi kopt un rūpēties par savu izskatu. Pievērst citu uzmanību, neslēpjot to, ka esam skaistas. Tā ir mūsu kultūras sastāvdaļa, kurai, domāju, neļausim iznīkt tāpat vien. Lai gan neesam 50 miljoni iedzīvotāju, bieži individualitāte ir spēcīgāka par masu. To arī atcerēsimies!