Linda Niedola ir Nodarbinātības valsts dienesta Liepājas filiāles projekta koordinatore. Viņas pienākumos arī ietilpst strādāt, lai tiktu realizēts Eiropas Sociālā fonda projekts "Apmācību nodrošināšana sociālās atstumtības riska grupām, iekļaujot informācijas un komunāciju tehnoloģiju atbalstu invalīdiem". Kas slēpjas aiz šī visai sarežģītā nosaukuma?
Kā bezdarbniekam kļūt par darbinieku (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Projekts domāts, lai mācītos – Projekta mērķis: palīdzēt tiem, kas palikuši bez darba apgūt jaunu profesiju, lai nebūtu jāpārtiek no bezdarbnieka pabalstiem vien. Tas ilgs līdz šā gada 31.decembrim.
– Kurus bezdarbniekus projekta laikā apmāca? – Ilgstošos bezdarbniekus, personas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, bezdarbniekus–invalīdus, jauniešus ar pamatskolas izglītību, tos, kuri atgriežas pēc soda izciešanas brīvības atņemšanas iestādēs.
– Kāda atšķirība šim projektam ir no otra, kura gaitā arī apmāca bezdarbniekus? – Mums ir par 30 procentiem ilgāks apmācību laiks. Parasti bezdarbnieki mācās no 160 līdz 960 stundām. Bet šajā projektā dažās profesijās mācās pat 1250 stundu, tas ir gandrīz 8 mēnešus. Latvijā ir ap 100 apmācību programmu, Liepājā no tām var apgūt 30. Bezdarbnieku vidū populārākās ir nagu kopšanas speciālistu, frizieru, pārdevēju, grāmatvežu profesijas. Taču darba devēji vairāk pieprasa šuvējas, konditorus, pavārus un citu profesiju darbiniekus.
Lai cilvēkos kaut cik atmodinātu vēlēšanos mācīties, projektā ir paredzētas arī psihologa konsultācijas. Bieži vien cilvēks, kas atnācis uz Nodarbinātības valsts dienesta filiāli, grib, lai viņu aprūpē, lai pasaka visu priekšā. Taču, ja piedāvājam, piemēram, mācīties par šuvēju, cilvēks šāk šaubīties. Saka: šuvējas ir tā profesija, kas prasa smagu darbu, jāstrādā ilgas stundas, iemaņas nāk ar laiku, un uzreiz neko daudz nopelnīt nevar. Tie, kas strādā pie mazajiem uzņēmējiem, patiešām saņem mazas algas.
No pavāra profesijas baida darbs naktīs. Algas mazas. Bet izdzīvošana Liepājā ir ļoti dārga. Tāpēc uz atsevišķām profesijām nokomplektēt grupas ir pagrūti.
Kura profesija katram piemērotākā
– Ja cilvēks atnāk, jūs noliekat profesiju sarakstu priekšā un sakāt, la izvēlas. Vai arī kaut kā tiek noteikta katra cilvēka piemērotība attiecīgajai profesijai? – Katrs cilvēks saņem norīkojumu uz Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūru, Liepājā tā atrodas Avotu ielā 11. Tur ar testu palīdzību nosaka piemērotību attiecīgajai profesijai.
– Ko jūs darāt, ka piemērotība maza? – Uzreiz neatraidām. Iespējams, ka testēšanas brīdī cilvēks apjūk, satraucas. Bieži vien nosūtām atkārtotai testēšanai.
– Tur jautājumi tik grūti? – Nē. Dažādi. Piemēram: "No kā esat spējīgs atteikties darba dēļ?" Ja atbild – ne no kā, tad rodas jautājums, vai cilvēks būs gatavs katru dienu mācīties. Tās ir astoņas akadēmiskās vai sešas pulksteņa stundas. Ar to jārēķinās. Ir teorija, ir praktiskās mācības.
Kā bezdarbnieku iesēdināt skolas solā
– Vai pedagogi, kas ar viņiem strādā, prot ieinteresēt savā profesijā? – Pedagogi lielākoties ir praktiķi, kuri spēj sniegt zināšanas par to, ko nozīmē reāls darbs un reālā dzīve. Sarežģītāk ir ar to klientu grupu, kuri ilgus gadus sēž mājās.
– Kā viņus ieinteresēt? – Uz ielas visiem cilvēkiem pēc kārtas klāt nevaram pieiet un vaicāt, vai negribi apgūt profesiju un strādāt. Atliek publikācijas. Uz tām parasti atsaucas pensionāri, kuri grib pažēloties par valdību, un nikni darba devēji, kas jautā, kur tad jums ir tie izmācītie darbinieki. Pilsētā darbaroku patiešām trūkst.
– Lai maksā lielākas algas, tad cilvēki nebrauks uz Īriju. – Tā jau ir dilemma. Mazie uzņēmēji lielākas algas maksāt nespēj. Bet darbinieks savukārt par šo algu nevar samaksāt komunālos maksājumus un cilvēcīgi dzīvot. Bet cilvēkam, kas ir bez darba, tomēr ir jāsaprot, ka atgriezties darba tirgū, strādāt vai ne, ir viņa paša ziņā. Kā Jaunajā Derībā par eļļas lukturiem sacīts: tās līgavas, kuras, līgavaini gaidīdamas, bija aizmigušas un kurām eļļa lukturī bija izdegusi, palika bez tā. Kuras uzmanīja savu lampu, nonāca, kur vajadzēja. Ja tev darba, ja neko nedari, nāc un mācies!
Mācīties piespiest nevar
– Vai jūs sadarbojaties ar Sociālo dienestu? Cilvēki, kuri diedelē pabalstus gadu gadiem ilgi, tur zināmi. – Sadarbojamies.Taču Sociālais dienests arī ir pārslogots, un nespēj katram izsekot. Liepāja nav mazs ciematiņš. Pie mums cilvēks stāsta vienu, Sociālajā dienestā kaut ko citu. Tad saņem attaisnojošus dokumentus no ārstiem, ka viņam ir veselības problēmas, tāpēc nevar strādāt. Un patiesībā liela daļa mūsu cilvēku arī ir slimi. Stimuls, saņemt stipendiju par mācīšanos, 40 latu mēnesī, nav liels. Ir cilvēki, kas domā: ja es te saņemšu stipendiju, man neiznāks garantētais iztikas minimums, ko man maksā tāpat par seriālu skatīšanos. Motivācija mācīties varētu būt tikai viena: ja zinātu, ka pēc apmācību beigšanas tiks labā darbā. Līdz daudziem informācija par Nodarbinātības valsts dienesta piedāvājumiem nenonāk.
– Bet ir taču Pilsētas domes laikraksts, kas nonāk par velti līdz katrai pastkastītei. – Līdz manai, piemēram, ne. Tā ir problēma: kā pamodināt bezdarbniekus, kuri paši līdz mums neatnāk.
Kāpēc dažiem patīk būt bezdarbniekiem?
– Cik daudz no tiem, kuri sāk mācīties, mācības pabeidz? – Liepājā ap 20 procentiem klausītāju nākas atskaitīt. Daži iekārtojas darbā, citi mācības pamet slimības dēļ, vai nepietiek pacietības stundām mācīties. Bet, ja mācības pārtrauc, pātraucam arī stipendiju maksāt, tiek anulēts bezdarbnieka statuss. Un bez bezdarbnieka statusa vairs nevar saņemt arī garantēto iztikas minimumu, kas tagad ir 25 lati mēnesī.
– Tātad dažiem ne darba, ne naudas nevajag? – Daļai radi strādā ārzemēs, sūta naudu. Citiem vīri un tēvi ir zvejnieki, tie var samaksāt par skolām citviet. Vēl citi strādā nelegāli, bez darba līgumiem. Taču uzskatu, ka prasīt garantēto iztikas minimumu uz Sociālo dienestu vai bezdarbnieka statusu daļa cilvēku nenāk tikai sava rakstura īpatnību dēļ. Kurzemnieki ir lepna tauta. Kamēr nebūs galīgā izmisumā, palīdzību nelūgs. Vēl viena problēma: mācības Nodarbinātības valsts dienesta apmaksātajās mācību iestādēs notiek tikai latviešu valodā. Lai arī ir pieejamas modulārās apmācības, kur latviešu valodu māca dažādos līmeņos, cittautiešu atsaucība nav liela. Ja cittautietis valodu tomēr mācās, bet to praktiski neizmanto, tad lielajās apmācībās viņam rodas problēmas: nespēj ne konspektēt, ne uzrakstīt kontroldarbu, ne nokārtot eksāmenu, bet – pats galvenais – strādāt ar cilvēkiem apkalpojošajā sfērā.
– Bet nu jau ilgu laiku taču cittautu skolās māca latviešu valodu? – Valodu labprāt apgūst un zina cilvēki aktīvajā vecumā, jo viņiem darbs ir akūta nepieciešamība. Jauniešiem latviešu valodas nezināšana ir poza. Un pietrūkst dzīvesspara. Viņi pielāgojas dzīvei bez darba: vecāki uztur, kaut kur piepelnās. Rajona sociālie darbinieki stāstīja: "Es to bērnu biedēju: ja nepabeigsi pamatskolu, tevi nekur neņems darbā. Bet pēc mēneša viņu vietējā veikalā paņem par pārdevēju." Darbaroku pietrūkst. Bet – uz pieticīgām algām. Bet, kamēr jaunieti uztur vecāki, kamēr pašam nav jāmaksā par pajumti, kamēr nav ģimenes, viņš palēkdamies aiziet uz minimālo algu, uz palīgdarbiem, kur samaitā savu veselību. Kad pienāk 25 gadu vecums, attopas, ka vajadzētu mācīties. Bet valsts ekonomisko izaugsmi var veicināt tikai kvalificēti darbinieki.
Katram var atrast vietu
Linda Niedola: "Tie, kas klusējot sēž mājās, tur arī paliek. Tie, kas mācās, mācību laikā izmainās. Nonāk saskarsmē ar kursabiedriem, ar pedagogiem, kuri ir dzīvesgudri un pieredzes bagāti. Prakses vietās arī rodas kontakti ar citiem cilvēkiem, un viņi atrod savu vietu dzīvē. Tikai – vispirms jānonāk līdz mācībām."
Pilsētā ir ap 3000 invalīdu. Mūsu uzskaitē ir tikai nedaudz vairāk par 100. Mēs nezinām, vai pārējie ir pensionāri, vai strādājošie, vai nevar strādāt. Katram rakstīt vēstuli, aicināt uz Nodarbinātības valsts dienestu nedrīkstam, to aizliedz Fizisko personu datu aizsardzības likums. No otras puses: ja gulošam cilvēkam pienāktu uzainājums mācīties kursos, tas būtu amorāli.
Vienu gan gribu piebilst, invalīdiem atkarībā no funkcionālā traucējuma veida ir iespējams mācību vai darba vietu piemērot tieši viņam, atbilstoši ergoterapeita slēdzienam. Ja nepieciešams, tiek iegādāts ergonomisks krēsls, datorgalds, datora monitors. Ir pieejama arī vide kursantiem ar kustību traucējumiem. Katram var atrast iespēju mācīties.
– Vai šai situācijai redzat risinājumu? – Aicinu cilvēkus nākt pie mums. Stāstu, kas notiek darba tirgū. Piemēram, to, ka par pavāriem un pavāru palīgiem, kuri, piemēram, veic augu valsts produktu mazgāšanu, griešanu, pirmapstrādi, saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem strādāt var tikai ar oficiāli iegūtu kvalifikācijas sertifikātu.
– Kādas vēl problēmas traucē? – Bērnudārzu trūkums. Daudzas jaunās māmiņas atgrieztos darbā, ja būtu kur atstāt bērnus. Bet visvairāk, ekonomiskā situācija. Cilvēki grozās, lai tikai izdzīvotu. Un ātra nauda, kaut nelegāla, bez darba līguma daudziem liekas svarīgāka par nopietnām domām par savu nākotni.
– Kas jāzina cilvēkiem, lai viņi iekļūtu, kādā no apmācības grupām? – Lai uzsāktu mācības, ir jāreģistrējas Nodarbinātības valsts dienestā, jābūt sasniegušam 15 gadu vecumu, jāizvēlas programma vai mācību iestāde, jāsaņem Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūras atzinums par piemērotību konkrētās profesijas apguvei