Liepājas zemūdene, kas satricināja pasauli un iezvanīja PSRS sabrukuma sākumu

FOTO: http://vimeo.com/11072021

Tas notika šajās dienās pirms 33 gadiem, sākot ar 1981. gada 27. oktobri pulksten 19.47, kad Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos, slēgtā un slepenā militārajā teritorijā gandrīz pie pašas zviedru flotes štāba mītnes Karlskrūnā uz sēkļa uzsēdās ar kodoltorpēdām apbruņota PSRS zemūdene.

Kodolkatastrofas draudi

Tas līdz šim ir vienīgais vispārliecinošākais pierādījums aizdomām, ka toreiz PSRS (tagad Krievija) ar savām zemūdenēm nemaz neslēpa, kurš grib būt īstais saimnieks Baltijas jūrā. Ja zviedri šo zemūdeni būtu mēģinājuši ieņemt ar spēku, tās komandieris bija gatavs to uzspridzināt ar visu 54 cilvēku apkalpi un kodolieročiem, riskējot izraisīt Hirosimas kodolbombardēšanai līdzīgu katastrofu*.

PSRS Baltijas flotes Liepājas karabāzē pierakstītā padomju zemūdene S-363 (kirilicā С-363), kuras borta numurs bija 137 (projekts 613)**, 10 dienas turēja sasprindzinājumā ne tikai Zviedriju, bet visu Rietumu pasauli. Tikai 6. novembrī krīze atrisinājās un zemūdene ar zviedru palīdzību tika novilkta no sēkļa.

Tie, kas padomju okupētajā Latvijā neklausījās režīma slāpētās***, tomēr caur trokšņiem sadzirdamās rietumu radiostacijas Amerikas Balss no Vašingtonas, Zviedrijas Radio (krieviski), Free Europe, par šo incidentu uzzināja tikai no PSRS oficiālās ziņu aģentūras TASS īsa rezumējuma 6. novembrī, ka padomju zemūdene uzsēdusies uz sēkļa Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos navigācijas kļūmes un sliktās redzamības dēļ. Tā noslēdzās U-137 kaujas uzdevums, kas sākās 16. septembrī, kad tā izpeldēja no Paldiski ostas. Sava kaujas uzdevuma laikā 18. oktobrī zemūdene ar radiopelengētāja antenu aizķēra kāda zvejas tralera tīklus un antenu deformēja. Tas, pēc apkalpes komandiera domām, iespējams, bija viens no zemūdenes avārijas iemesliem.

Apkaunojums zviedriem un krieviem

Šis gadījums bija apkaunojums gan PSRS jūras kara flotei, ka tās rīcībā esošā zemūdene tik vienkārši var sevi izgaismot, triviāli uzsēžoties uz sēkļa potenciālā pretinieka teritorijā, gan arī Zviedrijas militāristiem, kuri krievu zemūdenes peldēšanu nebija pamanījuši ne ar radariem, ne pārtverot radiosakarus, ne vizuāli vai akustiski, jo tā vienu brīdi Zviedrijas ūdeņos peldēja ar periskopu pat virs ūdens un jebkurā gadījumā tās dīzeļmotors strādājis tik skaļi, ka to varēja dzirdēt pat vairāku kilometru rādiusā.

Zemūdene uzsēdās uz sēkļa 27. oktobra vakarā un visu nakti izmisīgi pati saviem spēkiem mēģināja tikt no tā nost, taču sasvērās vēl vairāk uz sāniem. Tikai nākamajā rītā ap pulksten 10.00 to pamanīja zviedru zvejnieks Ingvars Svensons, kas savā laivā bija pietuvojies tai, dodoties pārbaudīt izmestos zvejas tīklus. Viņš sastinga no redzamā skata - ūdenī laiski gulēja zemūdene, uz kuras komandtiltiņa nervozi sastinguši bija trīs vīri un blakus plīvoja balts karogs ar sarkanu zvaigzni un sirpi ar āmuru (PSRS jūras kara flotes simbols).

Zvejnieks muka prom tik ātri, cik vien to ļāva laivas motors, un, krastā esot, uzreiz zvanīja robežsargiem. Pēc 40 minūtēm padomju jūrnieki novērtēja pirmo Zviedrijas krasta apsardzes reakciju - zemūdenei strauji tuvojās robežsargu patruļkuteris «Smyge» ar štāba priekšnieku Karlu Andersonu un dažiem citiem virsniekiem uz klāja.

Pietuvojoties pie zemūdenes sāniem, kuteris apstājās un K. Andersons uzkāpa uz zemūdenes ārējā klāja, lai dotos pie trim klusējošiem un drūmiem padomju virsniekiem. Viņi nereaģēja uz uzrunu angļu valodā, bet viens no viņiem bija gatavs izskaidroties vāciski. Krievu virsnieks paskaidroja, ka viņi pārstāvot padomju zemūdeni, kas hidrokompasa avārijas dēļ esot nomaldījusies no kursa, un tagad apkalpe vēloties sazināties ar padomju konsulu. Pa to laiku ziņa bija nonākusi līdz medijiem un Malmes avīze Kvällsposten jau 12.40 iznāca ar sensacionālu skrejlapu par notikušo avāriju.****

U-137 krīzes 10 dienas

Kā norisinājās šī desmit dienu ilgā militārā, diplomātiskā un politiskā krīze Zviedrijas krastā, labi var redzēt dokumentālajos kadros, kas glabājas Zviedrijas kuģniecības muzeju arhīvā. Tajos redzama zviedru gatavība neļaut PSRS Baltijas flotes papildspēkiem ar kara kuģiem un velkoņiem nākt palīgā U-137, lai to noceltu no sēkļa, kā kaujas gatavībā pie zemūdens izvēršas zviedru desanta vienība un zemessargu grupa, kā notiek apkalpes nopratināšana, žurnālistu darbība, preses konference, zemūdenes nocelšana no sēkļa ar zviedru kuģa palīdzību, kas norisinājās uz intensīvas diplomātiskās komunikācijas fona. PSRS atvainojās par notikušo, ko norakstīja uz tehnisku kļūmi. Taču zviedri, jūtoties totāli pazemoti, nopietni apsvēra iespēju ieņemt zemūdeni ar spēku, ja krievi neļautu apkalpes komandieri nopratināt, taču tikai NATO informācija, ka uz kuģa ir atomlādiņi, viņus atturēja no šā soļa.

Den ryska ubåten U 137 på grund i Karlskrona skärgård from Statens maritima museer on Vimeo.

U-137 saites ar Latviju

Pēc NATO klasifikācijas šo zemūdeni dēvē par Whiskey klases zemūdeni U-137, un starptautiski šo incidentu angļu valodā sauc par «Whiskey on the rocks» (asociējot ar populāro kokteili «Viskijs ar ledu») gadījumu. PSRS flotē šo zemūdeni pēc Zviedrijas incidenta sāka dēvēt par «Zviedru Komjaunieti» (Švedskij Komsomoļec), jo flotē bija vairāki citi kara kuģi ar vārdu «komjaunietis». Zemūdene bija 76 metrus gara, 11 metru augsta, varēja sasniegt 200 metru dziļumu. Whiskey (S-613) tipa dīzeļmotoru zemūdenes PSRS nokopēja no vāciešu XXI sērijas parauga, saražojot 1950.-1956. gados kopumā 215 eksemplāros. Dažas no tām tika pārdotas arī ārzemju flotēm (Polijai, Albānijai, Ēģiptei, Indonēzijai, Ziemeļkorejai u.c.). Padomju laikā to skaits Baltijas jūrā bija 32, tagad Krievijas bruņojumā Baltija jūrā to ir palicis tikai pāris.

Jāpiezīmē, ka Liepāja jau vēsturiski ir Krievijas zemūdeņu flotes dzimtene, kur pirmie cara Krievijas zemūdens kuģi atradās kopš 1911. gada. Krievija un vēlāk arī PSRS ir uzskatījusi, ka tieši zemūdenes ir tās, kas būtiski nodrošina lielvaras kontroli pār Baltijas jūru, un tāpēc PSRS laikā Baltijas jūrā mudžēja no padomju zemūdenēm.

U-137, kas bija uzbūvēta 1956. gadā un gandrīz vai iznīcināja Karlskrūnu un radioaktīvi piesārņoja visu Baltijas jūru, ir saistīta ar Latvijas teritoriju ne tikai tāpēc, ka piederēja PSRS Baltijas kara flotei, bet arī tāpēc, ka tā no 1968. līdz 1979. gadam iekonservēta atradās Daugavgrīvā, pēc tam tika nogādāta Liepājā, kur to izremontēja kuģu remonta rūpnīcā Tosmāre un 1981. gada 24. februārī nodeva ekspluatācijā, lai pēc astoņiem mēnešiem nokļūtu visas pasaules uzmanības centrā.

Lai arī padomju puse neko citu kā par navigācijas kļūmi nerunāja, zviedri uzskatīja, ka navigācijas kļūda ir nepārliecinošs apgalvojums, jo:

1. liktenīgais sēklis atradās ļoti dziļi Zviedrijas teritorijā. Lai nonāktu līdz vietai, kur zemūdene «uzsēdās» uz sēkļa, tai bija jāaizpeld garām vairākām sarežģītām zemūdens klintīm, ko nevarētu izdarīt bez jebkāda navigācijas aprīkojuma;

2. avārijas vieta atradās divus kilometrus no slepenas Zviedrijas militārās bāzes centra, kurā ir liegta pieeja ārzemniekiem, un turklāt zemūdene bija jau iepeldējusi dziļi slepenajā zonā un tās atrašanās tur sakrita ar laiku, kad šajā bāzē sākās jaunas NATO bruņojumā esošas torpēdas izmēģinājumi.

Par U-137 glābšanas operāciju zviedri PSRS izrakstīja rēķinu 5,2 miljoni SEK (apmēram 1 miljonu USD pēc tā laika kursa) apmērā, bet pašas zemūdenes mūžs beidzās Liepājā 1988. gadā, kad tās apkalpi izformēja un zemūdenes korpusu nodeva sagriešanai metāllūžņos, tos vēlāk pārkausējot tēraudā fabrikā Sarkanais Metalurgs, ko tagad sauc Liepājas Metalurgs.

Vairāk nekā 4700 gadījumu

Tagad, kad ir pieejamas atvaļināto krievu virsnieku vaļsirdīgas liecības, vairs nav šaubu, ka mēs bijām ļoti tuvu lielām briesmām. «Ripoja galvas» gan padomju, gan zviedru militārajās augšās. Taču incidents bija stimuls, lai zviedru nodokļu maksātāji sajoztu jostas un atvēlētu simtiem miljonus kronu krasta aizsardzības modernizēšanai, no kā atteicās, kad deviņdesmito gadu beigās šķita, ka neviens vairs Zviedriju neapdraud.

Vēsture iet pa apli un atkārtojas.

2014. gada oktobra zemūdeņu medības zviedru likumdevējiem liek secināt, ka būs jābruņojas atkal un ka ar Krieviju ir kā ar bitēm: neko nekad nevar zināt, kā tās rīkosies. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kopš 1981. gada 27. oktobra Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos ir reģistrēti vairāk nekā 4700 gadījumu, kas liecinājuši par aizdomīgu zemūdens objektu esamību. 20 no visas pēckara vēstures gadījumiem ir bijuši par pamatu militāras meklēšanas un cita veida militārām operācijām, un pāris gadījumos ir fiksētas PSRS zemūdenes. Tas, kas notiek Zviedrijas piekrastē, pašlaik tāpēc nav nekas ārkārtējs. Viens no vairāk nekā 4000 gadījumiem, kam veltīta pastiprināta mediju uzmanība, jo Krievija šovasar sākusi īpaši aktīvi pievērst uzmanību ar savām aktivitātēm Baltijas jūrā.

Kāpēc Krievijas zemūdenes ložņā ap Zviedriju?

Nav jābrīnās, ka Krievijas kara kuģi un zemūdenes ložņā ap Baltijas valstu teritoriālajiem ūdeņiem, jo esam potenciālā Krievijas pretinieka teritorija. Tomēr ne aukstā kara laikā, ne tagad Zviedrija nav bijusi un joprojām nav NATO locekle. Taču tas nenozīmē, ka Zviedrija ir pilnīgi neitrāla. Tā visā pēckara periodā un arī tagad ir sadarbojusies ar NATO, un pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados NATO atomzemūdenes pastāvīgi apmeklēja zviedru arhipelāgu, lai trenētos iespējama karstā kara gadījumiem un apgūtu Zviedrijas krasta piestātnes.

Zviedrijas sociāldemokrātu līderis Ulofs Palme (Olaf Palme) vēlējās panākt, ka NATO zemūdenes neizmanto Karlskrūnas (Karskrona) un Stokholmas apkaimē esošo Muskē (Muskö) kara flotes bāzi. Viņš vēlējās, lai Skandināvija būtu bez atomieročiem. Ja Palmem izdotos astoņdesmitajos gados panākt, ka Baltijas jūra būtu brīva no atomieročiem, tad līdz ar to būtu kritis NATO ziemeļu flangs Baltijas jūrā un šajā teritorijā dominētu PSRS ar savām Kurzemes un citos Baltijas padomju republiku piekrastes mežos uzstādītajām vidēja darbības rādiusa kodolraķetēm (SS-20, kuras PSRS sāka izvietot pie savām rietumu un dienvidrietumu robežām kopš 1977. gada),**** kuras varētu sasniegt mērķus Skandināvijā daudz ātrāk, nekā to izdarītu raķetes, kuras palaistu pret mērķiem PSRS no NATO zemūdenēm Atlantijas okeānā. Ka Zviedrija būtu PSRS atomraķešu mērķis iespējama kara gadījumā, liecina arī kāda padomju ģenerāļa memuāri.*****

Zviedru rakstnieks, armijas pilots un desantnieks Anderss Jallais******, kurš ir pētījis arī pie Liepājas notriektās zviedru izlūklidmašīnas DC3 gadījumu, uzskata, ka Palmem tas izdotos jau 1986. gadā, kad bija plānota viņa oficiālā vizīte Maskavā tieši ar šādu darba kārtību.

Taču Palmes vizīte Maskavā nenotika, jo 1986. gada februārī viņu nošāva Stokholmas centrā uz ielas. Tajā laikā Maskavā notika PSKP kongress un Palmes piemiņu kongresa delegāti pēc Gorbačova iniciatīvas godināja ar klusuma minūti. Neviens cits zviedru politiķis vairs ar šādu PSRS/Krievijai izdevīgu iniciatīvu nav nācis klajā.

Tas, kas notiek šodien, ir jau bijis

Zemūdens medības pie Zviedrijas krastiem pašlaik, kuras pavada Krievijas flotes pieaugošas aktivitātes Baltijas jūrā, Krimas aneksija, Krievijas karspēka manevri pie Ukrainas robežām, ASV un ES sankcijas pret agresoru šodien rada déjà vu******* sajūtas, ka pavisam nesen, pirms 33 gadiem tas jau ir bijis.

Toreiz PSRS režīms rīkoja divas lielas karaspēku mācības Polijas pierobežā un tās teritorijā, lai iebaidītu Leha Valensas vadīto Solidaritātes kustību, kas centās atbrīvot Poliju no padomju režīma žņaugiem. Gluži kā ukraiņi grib tikt vaļā no Krievijas apskāvieniem šodien.

Tieši tāpat kā Putins, pārtraucot B. Jeļcina iesākto Krievijas kursu uz Rietumiem, iebruka Ukrainā, Brežņevs pārtrauca septiņdesmitajos gados sākušos atslābuma politiku un tuvināšanos politiku ar Rietumiem, iebrūkot Afganistānā. ASV boikotēja Maskavas 1980. gada Olimpiādi, ASV un NATO sabiedrotie pieteica sankcijas, kas aptvēra enerģētikas, elektronikas un militāras tehnoloģijas. Taču nespēja piespiest Eiropu atteikties no gāzesvada būves no Sibīrijas uz Eiropu, kas tika toreiz sākts un kura cenu Eiropa maksā joprojām, ļaujot Putina Krievijai turpināt šantažēt visu pasauli.

Taču neskatoties uz domstarpībām sabiedroto starpā par gāzesvada būvi, Ronalda Reigana un Eiropas sabiedroto sankcijas tomēr deva rezultātu ilgtermiņā. PSRS režīms sabruka pēc desmit gadiem. Sankcijas bija pirmā nagla ļaunuma impērijas zārkā.

Ļaunuma impērijas sabrukuma desmitgade varēja sekmīgi sākties lielā mērā arī pateicoties tam, ka Baltā nama Ovālajā kabinetā iekārtojās principiālais antikomunists Ronalds Reigans – spēcīgs pasaules līderis, kādu mēs šodien diemžēl neredzam Baraka Obamas personā. Bet par to plašāk nākošajā rakstā, kas turpinās déjà vu tēmu šodienas Rietumu un Krievijas konflikta kontekstā, prognozējot Putina impērijas sabrukuma laiku.

Atsauces:

* Зубко Марат «Был приказ: взорвать подлодку не только с экипажем, но и ядерными торпедами» «Известия» 29.01.1992г.,

Действия Балтийского флота по оказанию помощи севшей на мель в шведских водах ПЛ «С-363» (У-137) осенью 1981г.

** Rietumos šo zemūdeni dēvē par U-173.

*** Speciāli radioraidītāji raidīja motorzāģim līdzīgus trokšņus virsū PSRS tautu valodās raidošo rietumu staciju frekvencēm īsvilņu 25, 49 m un citos diapazonos

**** Notikuma dalībnieka no Zviedrijas liecības zviedru valodā http://rotbygd.se/rotbygd.asp?rotbygdsid=7

***** Landsförrädaren, Anders Jallai (E-media, E-bok, PDF, EPUB) 2011

****** SOVIET UNION, a country study, Federal Research Division Library of Congress, Edited by Raymond E. Zickel Research Completed May 1989

Блеск и нищета подводного флота России

******Termins «déjà vu» burtiskā tulkojumā no franču valodas nozīmē «jau redzēts». Déjà vu (dežavu) raksturo to dīvaino sajūtu, kad zini – situāciju, kurā atrodies pašreiz, esi piedzīvojis jau iepriekš.

Uz augšu