Nevar apgalvot, ka Zolitūdes traģēdija neatkārtosies!

Te varat izlasīt intervijas pirmo daļu:

Vai jums ir pārliecība, ka Zolitūdes traģēdijai līdzīgi notikumi vairs neatkārtosies?

Kā jau teicu, jebkuru likumu var mēģināt apiet, un neviens likums to diemžēl nevar izslēgt. Pēc tā ko redzu, es nevaru teikt, ka neatkārtosies, nevaru tādus apgalvojumus izteikt. It sevišķi tas, ko Latvijā redzējām pirms gada ar jauno Būvniecības likumu – kādā veidā valsts, kas ir tiešā veidā atbildīga, to ieviesa. Es nedomāju, ka tur nopietni pret to izturas. Ja var ieviest jaunu Būvniecības likumu, iepriekš neinformējot nozari (nozare vēl dienu pirms 1.oktobra nebija informēta par konkrēto regulējumu ar visiem pakārtotajiem normatīvajiem aktiem)..

Ja to ievieš šādā veidā, neparedzot pārejas laiku, lai iepazītos ne tikai būvvaldes darbinieki, bet arī arhitekti, projektētāji, būvnieki, sakot, ka viss ir kārtībā, gan jau jūs procesa gaitā ar to iepazīsieties, manuprāt, tā ir ļoti bezatbildīga attieksme. Tā tiešā veidā var ietekmēt drošību.

Tas ir arī nepareizs signāls arī tiem nozares dalībniekiem, kas varbūt nav gana godprātīgi.

Tas sūta signālus – gan jau kaut kā, būs labi. Pēc pirmā gada, kopš darbojas Būvniecības likums, redzam, ka būvvaldē tiek iesniegti ļoti nekvalitatīvi būvprojekti.

Nekvalitatīvāki nekā iepriekš?

Es nevaru pateikt, vai tie ir nekvalitatīvāki, jo tādā veidā mēs nesalīdzinām. Bet mēs redzam, ka vairāk nekā pusi būvprojektu mums nākas atdot atpakaļ dažādu iemeslu pēc. Mēs nevaram runāt, ka viss ir kārtībā. Noteikti liela daļa problēmu ir saistītas ar to, ka vienkārši projektētājiem nebija skaidras jaunās prasības, kā jāprojektē, jo mainījās diezgan daudz lietu, kas jāņem vērā. To nevar tā pēkšņi vienas dienas laikā – pienāk jauns rīts un mēs dzīvojam pēc jaunas kārtības. Rezultāts ir redzams. Daudz projektu tiek iesniegti nekvalitatīvi šā iemesla dēļ. Tā nav negodprātīga rīcība.

Protams, ir daļa uzņēmēju un projektētāju, kas tiešā veidā neko nav sapratuši un mācījušies no Zolitūdes traģēdijas, jo joprojām būvvaldē cenšas iesniegt būvprojektus, kam jāveic ekspertīze, bet tā nav pievienota, vai arī mēģina maldināt, ka ekspertīze nav vajadzīga. Viens no ekspertīzes vajadzības kritērijiem ir tad, ja vienlaikus ēkā atradīsies vairāk par simts cilvēkiem.

Mēs redzam, ka ēkā pēc platības būs vairāk par simts apmeklētājiem, bet projektētajam nav kauna norādīt 99 cilvēkus.

Tas ir apzināti?

Jā, tas ir apzināti.

Kāpēc?

Lai ekonomētu resursus, jo ekspertīzes ir ļoti dārgas.

Ar kādām summām jārēķinās, lai veiktu ekspertīzi?

Šādām ēkām tie ir vairāki tūkstoši.

Ja mēs runājam par negodprātīgiem attīstītājiem, kas mēģina ekonomēt uz drošību (tas tiešā veidā saistīts ar drošību. Ekspertīzēs pārbauda arī konstrukciju aprēķinus un drošību), ir bijuši gadījumi, kad iesniedz negatīvas ekspertīzes. Iesniedz būvprojektu, kuram klāt pievienota ekspertīze, kurā eksperts norādījis uz virkni trūkumu.

Viņi domā, ka jūs nepaskatīsieties pēdējā lapā, kur ir eksperta atzinums?

Jā, vai nu mēs nepaskatīsimies, vai arī viņi saka, ka tas ir novērsts. Bet nav variantu. Mēs liekam saņemt pozitīvu ekspertu slēdzienu un tikai tad varam šo projektu akceptēt. Bet pats princips, ko mēs dzirdam no iesaistītās puses, manuprāt, ir dīvains. Ir cilvēki, kas neko nav mācījušies.

Diemžēl, jo vairāk šādu cilvēku būs vai jo ilgāk viņi neko nemācīsies, jo lielāks risks pastāv, ka tas var kādreiz atkārtoties.

Viņi cenšas apiet likumu. Labi, šajā brīdī mēs viņus «izķērām», bet var gadīties, ka būvējot, ja investors visu laiku spiež ekonomēt katru santīmu, eiro centu, viņš piespiež izdarīt kādu šmaukšanos. Būvinspektors, apsekojot objektu, neredz, kas ir zem segtajiem darbiem. Tos smuki nokrāso un uzliek virsū rīģipsi. Viss izskatās ļoti skaisti. Bet, vai tur ir pareizi iemontētas pareizās skrūves, materiāli, to apliecina būvniecības dalībnieki ar savu parakstu. Ja ir vēlme par katru cenu nošmaukties, neviens nevar nosapņot, ka viņi to ir izdarījuši. Likums arī nepasaka, ka inspektoram visi segtie darbi jāplēš, jālauž vaļā, vēlreiz jāpārrēķina, jāpārskrūvē un jāpārbauda materiāli.

Vai reāli inspektori tā dara, piemēram, izlases kārtībā pārbauda?

Likums pasaka – ja neredzam vizuālas problēmas, mums nav tiesiska pamata to darīt, jo tad uzņēmējs vērsīsies pret mums par zaudējumu piedziņu. Tad ir jautājums - kuram tas ir jāfinansē. Tāpēc ir kārtība, ka katrs būvniecības dalībnieks atbild par savu padarīto..

Vai nekvalitatīvos būvprojektus redzat tikai veikalu jomā vai arī citos objektos, piemēram, skolās, bērnudārzos, sabiedriskās celtnēs?

Tāda analīze man tagad pie rokas nav, bet pamatā tās ir dzīvojamām mājām, biroju kompleksiem un citiem objektiem. Man nav informācija, ka kāds tā būtu darījis skolās..

Vai pēc traģēdijas esat pievērsuši pastiprinātu uzmanību bērnudārziem, skolām, stacijām un citām vietām, kur pulcējas vairāk cilvēku?

Jā, jau 2013.gada vasarā, kas bija dažus mēnešus pirms Zolitūdes traģēdijas, bērnudārzos veicām preventīvās pārbaudes, ko sākām 2012.gadā. Vienā gadījumā mums radās bažas, ka tā varētu būt problēma un sistēma - bērnudārzi ir izvietoti neatbilstošās telpās. Mēs to pārbaudījām kompleksi, visus bērnudārzus. Hipotētiski neizslēdzām iespēju, ka tā varētu būt plašāka problēma. Diemžēl šī hipotēze apstiprinājās.

Aptuveni 50% bērnudārzu bija izvietoti neatbilstošās telpās.

Pašvaldības bērnudārzi?

Nē, pārsvarā privātie.

Tikai privātie?

Jā.

Un kāds ir rezultāts jūsu secinājumiem?

Mēs veselu gadu sarakstījāmies, sniedzām intervijas gan ar preses palīdzību, gan tiešā veidā būvobjektos skaidrojām, gan ar vēstuļu palīdzību uzlikām par pienākumu veikt konkrētas lietas, lai problēmas tiktu novērstas. Daudzos gadījumos bija ļoti konstruktīva reakcija, bērnudārzu vadība reaģēja un centās sakārtot un sakārtoja.

Bet bija divas problēmas, ko mēs sapratām. Pirmkārt, projektētāji līdz tam vispār nebija bērnudārzus projektējuši un tos skatījuši, jo viņi vispār nebija lasījuši attiecīgos likumdošanas aktus, kā tas jādara un kādas ir prasības. Viņi nezināja, kādas ir sanitārās prasības, cik kvadrātmetru uz katru bērnu jāparedz tualetēs, guļamtelpās un citur. Viņi to vispār nebija lasījuši. Bija acīmredzams, ka tas ir pilnīgi kaut kas jauns..

Otra, pati kliedzošākā lieta bija tā, ka daži bērnudārzi mēģināja kultivēt viedokli, ka mēs uzliekam birokrātiskas prasības.

Viņi teica – ja to nevar izdarīt, tas nekas, jādod iespēja bērnam apmeklēt bērnudārzu. Tas nekas, ka aktu zāle ir maza telpa, kur nav nekādas ugunsdrošības lietas un nav ņemtas vērā sanitārās normas. Tajā pašā laikā maksu no bērna paņem tādu pašu kā blakus bērnudārzā, kur viss ir atrisināts. Mazais bērns ir apdalīts, un viņam nav kur normāli nosvinēt Ziemassvētkus. Tas ir viens piemērs. Attieksme bija diezgan dramatiska, un to mēs saņēmām arī pēc Zolitūdes traģēdijas. Ir cilvēki, kas neko nebija ņēmuši vērā.

Vai jums ir doma kaut ko līdzīgu darīt skolās?

Skolās mēs tādas problēmas neredzam, to projektus nāk pie mums saskaņot.

Vēl viena ieta, ja mēs runājam par drošību, ir tā, ka daļa politiķu sūta ļoti nepareizu signālu privāto māju īpašniekiem. Viņi saka - ir normāli, ka cilvēkiem var nebūt naudas, lai uzturētu savu īpašumu kārtībā. Tādus signālus es vairākkārt esmu dzirdējis no vairākiem politiķiem. Viņi saka – ir jāsaprot, ka cilvēkam nav naudas. Ir uzstādījums, ka kādam acīmredzot jādara viņa vietā. Tas ir nelabs signāls tiem māju īpašniekiem, kas nevēlas neko investēt savā namā, tas pakāpeniski nonāk līdz avārijas stāvoklim un apdraud ne tikai tos, kas tur dzīvo un «paši acīmredzot grib», lai viņiem kaut kas uzkrīt uz galvas, bet arī operatīvo dienestu darbiniekus vai pastniekus, kuriem uz kādu brīdi jāieiet iekšā, vai garāmgājējus. Šo nepareizo signālu tiražē arī augstākie politiķi, pat no Saeimas. Tas, manuprāt, ir nepieņemami.

Civillikumā ir skaidri pateikts, ka ēkas īpašnieks (vienalga tā ir viena vai vairākas personas) ir par to atbildīgs un viņam jāuzņemas finansiālās saistības māju uzturēt. Varbūt izklausīšos skarbs vai cinisks, bet,

ja tev nav naudas, par ko māju uzturēt, tev tā ir jāpārdod un jāīrē cita.

Nevar būt tā, ka gribam baudīt tikai īpašuma augļus, pelnīt vai smuki dzīvot un kā sociālismā valsts vai pašvaldība māju remontē un uztur kārtībā. Nevar tā darīt! Tas ir jāaizmirst! Šī domāšana ir jāmaina. Bet, kamēr no pašas augšas mēs dosim cilvēkiem nepareizus signālus, tas diemžēl notiks krietni lēnāk. Tas ir tiešā veidā saistīts ar drošību.

Atceros, ka pēc traģēdijas TVNETam kā medijam cilvēki sūtīja ļoti daudz bilžu ar veikaliem un citām sabiedriskām vietām, kam bija ieplaisājuši griesti vai sienas, aizdomīgi pilēja ūdens u.tml. Šķiet, ka tagad cilvēki to ir aizmirsuši un zaudējuši modrību. Kā ir ar būvvaldi un būvuzraugiem? Vai jūs joprojām esat modri?

Viena lieta, kas mainījās pēc Zolitūdes traģēdijas, bija tā, ka sabiedrība kļuva daudz aktīvāka. Arī mums daudzi sūtīja satraukuma pilnas vēstules par dažādām plaisām lielveikalos un citās mājās. Arī mediji vairāk ieinteresējās būvniecības lietās. Tas arī palīdzēja cita starpā aktualizēt ziņu par patvaļīgu būvniecību, kas pirms Zolitūdes daudzus vispār neinteresēja.

Mēs joprojām saņemam iedzīvotāju sūdzības par plaisām. Varbūt tas netiek tik skaļi afišēts un cilvēki nezvana uz medijiem un nesaka, ka nosūtījuši informāciju. Bet mēs tāpat saņemam ļoti daudz tādas informācijas, katru dienu tie ir vairāki iesniegumi. Mēs uz tiem visiem cenšamies reaģēt.

Kāda ir rīcība? Vai iesniegumi ir pamatoti?

Ir bijuši arī pamatoti gadījumi, piemēram, vismaz par vienu veikalu, ja nemaldos. Mēs aizbraucām un redzējām tur ne tikai plaisas rīģipsī, kas nerada tādas sekas. Tur uzdevām veikt padziļinātu tehnisko apsekošanu, ko arī saņēmām.

Bija drošības draudi, ja?

Jā. Ir gadījumi, kur ir reāli drošības draudi, bet ir arī gadījumi, kuros tikai emocijas. Ir dažāda veida plaisas, un tās atrodas dažādās vietās. Piemēram, saplaisājis rīģipsis vai mākslīgie griesti nerada apdraudējumu mājai.

Vēl bija interesanti, ka daudz cilvēku lūdza pārbaudīt viņu mājas.

Paši cilvēki?

Jā, tas bija pats interesantākais, kas apliecina to, ka daudz īpašnieku joprojām nav sapratuši, kuram jāuztur sava māja. Viņi prasa, lai būvvalde apseko un pieņem mērus. Bija pat kuriozi gadījumi, kad cilvēki lūdza būvvaldi novērst problēmas.

Vai arī tagad cilvēki zvana un vaicā, vai jūs varat pārbaudīt viņu māju?

Jā, tā vietā lai viņi paši pasūtītu būvinženieri, kas noskaidrotu, kas noticis, cik nopietnas ir problēmas, vai konstrukcijās ir rūsa vai izliekumi, vai tas ietekmē konstrukcijas un ēkas drošību. Atkarībā no būvinženiera slēdziena viņam pašam jādod uzdevums celtniekam..

Ko cilvēkam darīt, ja viņš savas daudzdzīvokļu mājas griestos pamata plaisas?

Ja ēkai ir vairāki īpašnieki, vispirms viņiem jāsapulcējas kopsapulcē, visiem jāapzinās, ka tā ir problēma, pašiem jāpasūta tehniskā apsekošana un slēdziens no būvinženiera vai arī jāuzrunā apsaimniekotājs, lai tas noorganizē. Būvvalde jebkurā gadījumā to neveiks. Viņiem pašiem tas arī jāapmaksā. Tas nav lēts prieks.

Ja runājam par daudzstāvu daudzdzīvokļu māju, būtiski atcerēties likumā noteikto, ka reizi gadā jāveic vizuālā tehniskā apsekošana.

Tas taču nenotiek!

Droši vien notiek, bet jautājums, kā tā notiek un kā īpašnieki uz to reaģē.

Kam jāapskata? Kādam no malas vai man kā iedzīvotājam?

Man kā iedzīvotājam vismaz reizi gadā jāpasūta vizuālā tehniskā apsekošana. Ja tās laikā būvinženieris redz, ka var būt problēmas, viņš saka, ka nav īsti labi un vajadzīga padziļināta izpēte, kas tad jāveic..

Noslēgumā vēlējos jautāt par vainīgajiem Zolitūdes traģēdijā. Ir pagājuši divi gadi, bet vainīgo vārdu joprojām nav.

Manuprāt, būtiskākais bija un ir saprast cēloņus, kas pie tā noveda, un izdarīt tā, lai cēloņi tiktu likvidēti vai vismaz minimizēti.

Vai tas ir izdarīts?

Redzu, ka tas vēl nav izdarīts un acīmredzot dažus tas nemaz neinteresē. Kā prioritāte ir izvirzīts tas, ka par katru cenu jāatrod pēc iespējas vairāk vainīgo, jo sabiedrības daļa pieprasa asinis un sodīt visus iesaistītos neatkarīgi no tā, kas viņiem bija jādara. Diemžēl redzam, ka šim spiedienam ir rezultāts un par katru cenu mēģina atrast vainīgos..

Publiskajā telpā redzam, ka galvenais darāmais, manuprāt, netiek darīts pienācīgi. Tas viss, kas ir un nav iestrādāts jaunajā Būvniecības likumā, kā arī tā pieņemšanas gaita neliecina, ka šis mājas darbs būtu izdarīts. Piemēram, Zolitūdes gadījumā būvuzraugam vienlaikus bija 27 objekti.

Kā viņš var vienlaikus kvalitatīvi uzraudzīt un būt klāt ja ne katru dienu, tad vismaz ļoti regulāri 27 objektos?

Pie tam ne visi atradās Rīgas pilsētā. Būvvaldei bija priekšlikums, ka jānosaka kritērijs, ierobežojums, ka nevar būt vienlaikus entajos projektos, bet tas nerada atbalstu. Ir bažas, ka Zolitūdes veikala būvdarbi netika pienācīgi uzraudzīti.

Tas nozīmē, ka cilvēks joprojām var būt būvuzraugs 27 objektiem?

Jā, nav noteikts ierobežojums. Mūsuprāt, šī problēma nav atrisināta.

Sākotnēji izskatījās, ka Saeimas Zolitūdes komisija mēģina atrast īstos problēmas cēloņus un iespējamos risinājumus, bet uz beigām tas kļuvis mazsvarīgi. Galvenais ir nosaukt personas, kuras ir atbildīgas, pie tam neizvērtējot visus faktus, tendenciozi.

Ja runājam par Rīgu – komisija nav konstatējusi nevienu problēmu Rīgas pilsētas darbībā vai sniegusi pierādījumus par to, bet tajā pašā laikā mērs un es esam iekļauti kā morāli un politiski atbildīgi..

Ja būtu jādefinē Zolitūdes traģēdijas galvenais iemesls, jūs varētu to pateikt?

Vispirms jāsagaida, kā beigsies tiesvedība, izmeklēšana. Manā rīcībā nav ekspertīžu slēdzienu, kur tas ir konkrēti minēts. Varu tikai atreferēt vai komentēt to, ko dzirdu publiskajā telpā no prokurora puses, bet nezinu, vai man tas būtu jādara.

Bet noteikti varu pateikt vienu lietu – būvniecības dalībniekiem attieksme pret savu darbu ir jāpilnveido. Tā noteikti bija problēma. Būvniecības nozare nav viena un nesaistīta ar citām. Tā ir saistīta ar citām nozarēm, piemēram, kā mēs respektējam likumu prasības, cik apzinīgi pildām savu darbu, vai ejam pie sarkanās gaismas. Principā tas ir tieši tas pats – mēs skatāmies uz pirkstiem, jo šķiet, ka uz mani tas neattiecas.

Te varat izlasīt intervijas pirmo daļu: