Vēlies izkāpt no komforta zonas? Te ir iespēja!

Kā un kāpēc nonācāt Zemessardzē?

Par to domāju jau pamatskolā, kad bija jāizlemj, kur tālāk doties pēc devītās klases un kāds būs nākamais solis izglītībā. Domāju par militāro sfēru, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Otra sfēra, ko apsvēru, bija uzņēmējdarbība. Beigās pieņēmu lēmumu par labu uzņēmējdarbībai.

Laikam tētis bija tas, kurš teica: «Ko tu, meitene, iesi Bruņotajos spēkos!»

Ja nemaldos, tur bija auguma ierobežojums, un es esmu īsa. Tā ideja par militāro sfēru palika novārtā, bet visu laiku gribēju uz to paskatīties un pavērot. Patiesībā man bija ļoti liela ziņkāre. Laikam tagad to saasināja austrumos notiekošais konflikts. Uz tā fona sapratu, ka Latvijas valsts ir jāstiprina, un gāju uz Zemessardzi. Tur, apgūstot pamata iemaņas, kļūsti par pilnvērtīgāku pilsoni, jo tu zini, ko darīt un kā rīkoties ārkārtas situācijās. Es varēšu aizsargāt ne tikai savus tuviniekus, kas latviešiem ir svarīgi, bet arī aizstāvēt savu neatkarīgo valsti Latviju.

Teicāt, ka interese par militāro jomu bija jau pamatskolā. No kurienes šī interese? No ģimenes, filmām vai kā cita?

Mans tētis bija zemessargs. Atceros, kā viņš gāja pa vakariem sargāt. Iespējams, sava loma ir arī tam, ka esmu audzināta diezgan disciplinēti un man nav bijis brīvais režīms, piemēram, pulksten deviņos jau bija jābūt gultā. Kas vēl varēja motivēt? Citi saka, ka tas varētu būt saistīts ar patriotismu. Tā arī ir ļoti liela motivācija..

Jūs ģimenē audzināja īpaši patriotiski?

Es pat neteiktu, ka mani audzināja īpaši patriotiski, drīzāk tas bija pārmantots no vecvecākiem. Visas latviskās vērtības, domāšana, ļoti daudzie stāsti, kā cilvēki cīnījušies par valsti. Šogad latviešu strēlniekiem svinēja 100 gadu jubileju. Latviešu strēlnieki bija tie, kam bija vislielākā motivācija un mērķtiecība, viņi visu laiku cīnījās par savu neatkarīgu valsti. Klausoties šajos stāstos un augot, kļuvu patriotiskāka. Vairāk pārdomāju, novērtēju to, ko esam ieguvuši.

Manuprāt, mēs nepiedzimstam patriotiski, mēs iemācāmies patriotismu.

Teicāt, ka tētis bijis noraidošs: «Ko tu, meitene, iesi Bruņotajos spēkos!» Ko sievietes, meitenes var izdarīt armijā, Zemessardzē, kur ir it kā vīrišķīgas lietas?

Jā, it kā vīrišķīgas lietas. Patiesībā ļoti daudz dzirdu sakām: «Ko tu tur dari, tev nav ko darīt, tur tu pavadi brīvo laiku.» Viena daļa sieviešu militārajā jomā specializējas medicīnā. Tas ir viens no ieguvumiem, kā varam palīdzēt. Es šobrīd vēl neesmu izvēlējusies kvalifikāciju. Labprāt pilnveidotos kā kājnieks, iespējams, vēlāk varētu pārskatīt novirzienu.

Kādreiz sievietēm bija jābūt tikai virtuvē, bet šobrīd mēs esam sevi pierādījušas, nevis lai konkurētu ar vīriešiem, bet lai būtu viens otram kā balsts.

Iespējams, sievietēm ir vieglāk pārvarēt psiholoģiski grūtus brīžus.

Kā jums šķiet, vai tas, ka vienā komandā, bataljonā ir gan viņas, gan viņi, to stiprina?

Domāju, ka jā. Ir teiciens: «Cik stiprs ir vājākais posms, tik stipra ir pati komanda.» Bieži vien meitenēm ir ļoti stipra motivācija, jo viņas zina, ka ir vājākais posms. Reizēm meitenes ir pat augstāk motivētas nekā puiši, jo viņas grib tikt līdzi puišiem un tāpēc cīnās un pārvar grūtības. Meitenēm ekipējums ir tieši tas pats, kas ir puišiem, nekas vieglāks nav.

Vai meitenēm izdodas tikt līdzi puišiem fiziskajā sniegumā?

Uzskatu, ka jā. Man patiesībā grūtāk ir nevis panest ekipējumu, jo to kaut kā psiholoģiski iemācos. Drīzāk grūtāk ir ar pašlepnumu tajā brīdī, kad apzinies, ka kaut ko nevari izdarīt. Piemēram, esmu nogājusi vairākus kilometrus, palicis par grūtu, redzu, ka kādam vēl ir grūti un ekipējumu sāk dalīt uz citiem kolēģiem. Ir pašlepnums – es apzinos, ka man ir grūti, bet negribu dot ekipējumu citam. Bet jāsaprot, ka tādējādi tu tikai kavē komandu. Man tam ir grūtāk tikt pāri.

Cik daudz jums ir meiteņu? Vai jūs esat vienīgā, vai ir vēl kāda?

Ar mani kopā iestājās sešas vai septiņas meitenes.

Un cik puišu?

Mēs iestājāmies aptuveni 40 cilvēku, no kuriem seši vai septiņi bija meitenes.

Diezgan daudz.

Jā, ir diezgan daudz. Kad atnācām, daudzi izteicās: «Wow! Beidzot mums arī daiļais dzimums parādās!»

Kā puiši uztver meitenes komandā?

Es laikam jau gatavojos stereotipiem, ka meitene ir atnākusi uz Zemessardzi, lai satiktu puisi vai arī iegribu un ziņkāres vadīta. Ja meitene nāk ar šādiem mērķiem, nekur tālu viņa netiek, jo nevar izturēt psiholoģiski.

Uz Zemessardzi atnākušās meitenes zina, ko viņas grib un kāpēc te atrodas.

Pat ja līdz galam nav bijis formulēts mērķis, tas nostabilizējas un nostiprinās mācību laikā.

Lūdzu, definē savu mērķi!

Esmu apguvusi pamatapmācību un kaujas iemaņas. Nepieciešamības gadījumā es varētu aizstāvēt ne tikai savus tuviniekus, bet arī savu valsti. Tas ir mans mērķis. Kādreiz likās – ja būtu ārkārtas situācija, es noteikti ietu palīgā. Bet kā es zinātu, ko darīt? Iespējams, padarītu sevi par bīstamāku komandas biedriem, nekā kaut ko palīdzētu.

Ko nozīmē darboties Zemessardzē? Ar ko ir jārēķinās?

Jārēķinās ar savu brīvo laiku, fizisko slodzi, miega trūkumu. Zemessardzē es iemācījos dzert ūdeni, jo kādreiz man likās, ka ūdens dzeršana nav tik primāra lieta, bet tagad saprotu, ka tas ir ļoti svarīgi. Iespējams, vairāk zaudē cilvēka tuvinieki.

Vai viņi jūs vairs neredz brīvdienās?

Tagad novembrī, kas ir svētku mēnesis, mācību ir mazāk.. Bet tuviniekiem jārēķinās, ka darbošanās Zemessardzē prasa laiku. Es iestājos vēlāk, līdz ar to man bija saspringtāks režīms. Kopumā mācības paņem daudz laika – es aizbraucu prom uz visu nedēļas nogali..

Vai jārēķinās ne tikai ar nedēļas nogalēm, bet arī darba dienu vakariem?

Nē, darba dienu vakariem gan ne. Ja pats vēlies, vari iet palīgā bataljonam, jo ir ļoti daudz lietvedības dokumentu. Meitenes, kas ir iestājušās, ir ļoti aktīvas..

Zemessargiem jādodas arī pa mežiem, grāvjiem, krūmiem, aukstumā un slapjumā. Lūdzu, pastāsti par to.

Tas ir noteikti!

Zemessardze ir saistīta ar nemitīgu izkāpšanu no komforta zonas.

Tā ir liela cīņa ar sevi. Līdzīgi ir arī, piemēram, Stipro skrējienā, kur cilvēki grib sevi pārbaudīt. Zemessardzē arī visu laiku jāmēģina psiholoģiski pārvarēt šķēršļus. Piemēram, ieraugot sev priekšā dubļu peļķi, jāsaprot, ka no tās jāvelk ārā kājas, un turklāt tas jādara ar pilnu ekipējumu, kas ir notraipīts ar dubļiem..

Cik smags ir zemessarga ekipējums?

Atceros, ka pirmajās nodarbībās, kad jāapgūst daudz teorijas, pieminēja, ka ekipējam jābūt 10% no sava svara. Es tad sāku smieties, jo tas nozīmē, ka varu paņemt tikai ieroci.

Primārais ekipējums, ko saliek somā, ir aptuveni 20 kg smags.

Vēl nezinu, kā būs ziemā, kad jāvelk siltās ziemas jakas. Esmu izbaudījusi, kā ir valkāt bruņu vesti.. Visas lietas sver. Piemēram, pat ķivere sver. Neesmu uzkāpusi uz svariem, to visu saliekot kopā.. Kāda meitene pirms mācībām to mēģināja – bija aptuveni 25 kg.

Novembrī Latvija svin valsts svētkus. Ko tu novēlētu sev, latviešiem un Latvijai dzimšanas dienā?

Šogad latviešu strēlnieki svinēja simto jubileju, un strēlnieku gars ir visu laiku gājis cauri paaudzēm. Redzot, kā Zemessardzē pieaug dalībnieku skaits, gribu ticēt, ka tas nav modes kliedziens. Vēlos novēlēt, lai latviešu strēlnieku gars ienāk mūsu mājās un mēs to sajūtam! Jo mēs sevi parādīsim kā stiprāka tauta, jo ienaidnieks vairāk neuzdrošināsies pārkāpt mūsu valsts robežu!