Pierobežas «pēdējie mohikāņi»: Kā ir dzīvot vienam pašam pamestā ciematā?

Lūdzu, izstāstiet par savu projektu cilvēkiem, kas par to neko nezina!

Elīna Kursīte: Mēs braucam apkārt pa pierobežas mazajiem ciemiem, kuros ir līdz desmit iedzīvotājiem. Parasti tajos dzīvo daudz mazāk cilvēku.

Elīna Kolāte: Desmit cilvēku jau ir metropoles līmenis. (Smejas.) Mēs neesam bijušas ciemā, kur ir desmit cilvēku! Man šķiet, ka no mazajiem ciematiņiem lielākais bija ar pieciem cilvēkiem.

Elīna Kursīte: Nē, Vecsniķerē bija septiņi! Un Gricgalē arī bija salīdzinoši daudz. Mazajos ciemos mēs atrodam kādu cilvēku, kurš ar mums gribētu runāt. Tad mēs viņu intervējam un nobildējam.

Mēs vēlējāmies saprast, kā ir dzīvot pierobežā, kā ir dzīvot tik mazā ciematā un kā ir dzīvot vienam pašam visā ciemā.

Vēlējāmies arī saprast, kā tas izskatās vizuāli.

Vai Latvijā ir daudz šādu ciemu?

Elīna Kursīte: Ļoti daudz.

Elīna Kolāte: It sevišķi Latgalē.

Cik daudz?

Elīna Kursīte: Manuprāt, tādu ir tūkstošiem.

Elīna Kolāte: Mēs esam bijušas aptuveni 40 ciemos.

Cik ilgā laikā?

Elīna Kursīte: Mēs sākām braukt šā gada maijā, bet vēlamies pabeigt līdz nākamā gada maijam. Vēlamies redzēt, kā cilvēki dzīvo visos gadalaikos, piemēram, vai ir izbraucams ceļš.

Elīna Kolāte: Nav tā, ka mēs visu laiku dzīvojam pierobežā. Uz turieni aizbraucam vidēji reizi mēnesī.

Vai esat ieplānojušas apmeklēt konkrētu skaitu cilvēku?

Elīna Kursīte: Nē, mums nav noteikts precīzs cilvēku skaits. Tie varētu būt ap 60 vai vairāk cilvēku, jo plānojam par visu redzēto izdot grāmatu, kurai mēs pagaidām vācam naudu portālā projektubanka.lv

Plašāk par projektu:

Kur jums radās ideja apbraukāt Latvijas pierobežu?

Elīna Kursīte: Man šāda ideja radās jau pirms trīs gadiem. Toreiz vēlējos braukt vienkārši uz mazajiem ciemiem, kur dzīvo 1-2 cilvēki. Gribēju viņus bildēt un taisīt fotoizstādi.

Elīna Kolāte: Viņai šī ideja palika, jo es tajā laikā biju ārzemēs un nevarēju tajā iesaistīties.

Elīna Kursīte: Šo ideju nerealizēju, jo sāku studēt Rīgas Stradiņa universitātē sociālantropoloģiju. Pēc studiju beigšanas kādu vakaru kopā ar Elīnu, kura bija atgriezusies, sēdējām pie manis un dzērām tēju. Runājām un runājām, līdz es teicu: «Vai, kā vajadzētu aizbraukt uz mazajiem ciemiem!» Elīna teica, ka arī viņa grib līdzi. Bet vajadzēja izdomāt iemeslu, jo tāpat jau es viņu līdzi neņemtu! Viņa teica: «Veidojam grāmatu! Es uzrakstīšu, bet tu bildēsi. Būs lielisks kopprojekts.» Tad mēs izlēmām braukt uz pierobežu, jo sākumā biju domājusi braukt uz vienkārši maziem ciemiem.

Kāpēc nolēmāt braukt tieši uz pierobežas ciemiem?

Elīna Kursīte: Pierobežā cilvēki ir dažādāki. Ir dažādas pierobežas: Lietuvas, Baltkrievijas, Krievijas un Igaunijas pierobeža.

Cilvēki Lietuvas pierobežā ir pilnīgi citādāki nekā Krievijas pierobežā dzīvojošie.

Elīna Kolāte: Pierobeža ir vieta, kur izjust kontrastus, galējos ekstrēmus. Ja gribi pēc iespējas īsākā laikā pēc iespējas vairāk uzzināt par Latvijas laukiem, jābrauc uz pierobežu!

Teici, ka braucāt uz pierobežu, jo tur var izjust ekstrēmus. Vai jums tas izdevās?

Elīna Kolāte: Runājot par ekstrēmiem, nebiju domājusi, ka obligāti jābūt adrenalīnam. Protams, tas arī bija!

Apmeklējot pierobežu, var izjust viskurzemīgāko Kurzemi un vislatgaliskāko Latgali.

Elīna Kursīte: Bet runājot par adrenalīnu, visspilgtāk man palicis prātā aiz Daugavpils esošais Ilgu ciems, kur bija palikuši divi cilvēki. Tā ir pilnīga nekuriene – pagāja ilgs laiks, kamēr atradām ceļu, ko pat vietējie nezināja. Braucot uz turieni ar ātrumu aptuveni 60 km/h, pēkšņi aiz pagrieziena pamanījām taksometru, kas brauca ar kādiem 100 km/h. Līdz avārijai pietrūka pavisam nedaudz. Projekta ietvaros esam piedzīvojušas arī dažādas citas negaidītas situācijas.

Arī satiktie cilvēki ir ļoti interesanti. Piemēram, daži solījuši uzrīdīt suņus.

Es tieši gribēju jautāt par satikto cilvēku attieksmi. Kā jūs uzņēma?

Elīna Kursīte: Satiktie cilvēki ļoti atbilda uzskatiem par dažādām Latvijas vietās dzīvojošajiem cilvēkiem.

Elīna Kolāte: Es nebiju gaidījusi, ka cilvēki tik ļoti apstiprinās valdošos stereotipus. Man likās, ka stereotipi ir pilnīgas muļķības -

nevar taču būt tā, ka kurzemnieki nelaiž mājās un ir augstprātīgi, bet latgalieši atver rokas un nes kūkas, kafiju, tēju un ūdeni, kā arī kandžu. Bet tā ir!

Elīna Kursīte: Pie Ilūkstes bija pirmā vieta, kur mūs uzreiz aicināja mājās, pasniedza cepumus un šokolādi, jo mēs izskatoties izsalkušas. Kopumā cilvēki nebija nelaipni, bet man šķiet, ka Kurzemē mēs tikām iekšā tikai vienā mājā. Un arī tikai verandā.

Kas ir cilvēki, kas palikuši vieni paši savā ciematā?

Elīna Kursīte: Viņi ir ļoti dažādi. Ir arī 40 gadus veci, bet, protams, lielākā daļa ir pensionāri.

Elīna Kolāte: Laukos dzīvo arī jaunāki cilvēki, kuriem ir automašīna un kuri strādā tuvējā pagastā vai pilsētā. Ja cilvēkam ir iespējams nokļūt uz tuvāko vietu, kur var strādāt, nav problēmu.

Elīna Kursīte:

Protams, ir arī ļaudis, kuri otru cilvēku nav redzējuši mēnesi vai pat ilgāk.

Dažviet reizi nedēļā brauc autoveikals, un vietējie iedzīvotāji satiek tā pārdevēju. Ļoti daudz kas atkarīgs no paša cilvēka – ja viņš grib, var braukt strādāt uz vietējo slimnīcu, bet var arī sēdēt mājās. Es neteiktu, ka var ļoti kategorizēt.

Vai redzējāt kādu bērnu?

Elīna Kolāte: Jā, redzējām. Misjuncos, Latgalē, bija divas ģimenes ar bērniem.

Elīna Kolāte: Viena ģimene, kurā bija trīs vai četri mazi bērni, tur dzīvoja visu laiku, bet otra ģimene bija vasarnieki, kas ziemas pavada Daugavpilī, bet vasaras – laukos. Nav teikts, ka šīs ģimenes ir ļoti bagātas, jo viņiem nav mašīnas, bet tikai zirgs. Bet viņi tur dzīvo laimīgi!

Kā jūs kopumā raksturotu šo cilvēku iztikas līmeni?

Elīna Kursīte: Tas noteikti nav pārbagāts.

Elīna Kolāte: Bet tas arī nav bomzīgs.

Elīna Kursīte: Gribēju piebilst, ka dažiem cilvēkiem ir 70 eiro pensija. Viņiem nav daudz iespēju, kur šo naudu iztērēt, jo autoveikals brauc reizi nedēļā. Cik viens cilvēks var apēst?

Kad nav visu laiku jāiet uz kino, teātriem un jāpērk jaunākās drēbes, neiztērējas tik daudz naudas.

Pierobežā dominē naturālās saimniecības?

Elīna Kursīte: Jā, tās bija, bet ne visur. Tas ir normāli – būtu stulbi laukos neko neaudzēt, ja ir zeme un enerģija.

Līdz šim esat devušās septiņās ekspedīcijās. Kādi ir galvenie secinājumi?

Elīna Kursīte: Pierobeža galīgi nav depresīva un nomākta, cilvēki tur ir priecīgi, apmierināti un laimīgi. Ar dažiem izņēmumiem, protams.

Elīna Kolāte:

Pierobežā es satiku daudz laimīgākus cilvēkus, nekā tos redzu ikdienā Rīgā.

Kas ir viņu laimes atslēga?

Elīna Kursīte: Es domāju, ka viņi paši. Mēs mēdzam arī pajautāt, vai šie cilvēki pārceltos uz tuvāko pilsētu vai Rīgu, ja visu dotu par velti. Viņi atbild, ka nē, un skatās uz mums, it kā mēs būtu pajautājušas kaut ko pavisam muļķīgu.

Elīna Kolāte: Viena sieviete teica, ka pārceltos uz tuvāko pilsētu, ja viņai piedāvātu 50 tūkstošus eiro. Viņa nosauca konkrētu cenu. (Smejas.) Kopumā šie cilvēki vienkārši negrib pārcelties uz pilsētu. Viņiem laukos daudz labāk patīk, tur ir svaigs gaiss un citas priekšrocības.

Elīna Kursīte: Interesanti, ka daži pierobežā dzīvojošie vispār uz Rīgu nebrauc. Daži Rīgā nav bijuši nevienu reizi, bet citi bijuši tikai 60. gados.

Ja nu tomēr jābrauc uz Rīgu, vairums apmeklē tikai slimnīcu vai lidostu.

Caur Rīgas lidostu daudzi brauc uz Angliju un citām ārzemēm apciemot bērnus.

Vai jūs pašas varētu dzīvot vienatnē, nošķirti no pārējiem cilvēkiem?

Elīna Kursīte: Nezinu, vai varētu dzīvot vienatnē, bet kopā ar brūtgānu – mierīgi! Protams, ja būtu internets. (Sirsnīgi smejas.)

Un tu, Elīna?

Elīna Kolāte: Es īsti nevaru saprast. Man šķiet, ka es varētu tādā vietā padzīvot ierobežotu laiku, kuram es zinātu konkrētu beigu termiņu. Vispār man neriebjas Rīga, man tā šķiet visforšākā pilsēta pasaulē. Man patīk gana liela sabiedrība. Ļoti labi, ka Latvijā ir gan vietas, kur var iziet sabiedrībā, satikt ļoti patīkamus cilvēkus un daudz ko darīt, bet, ja tu gribi, pēc trīs stundām vari atrasties vietā, kur nav vispār neviena cilvēka.

Man patīk Latvijas piedāvātās daudzveidības un izvēles iespējas.

No kurienes jūs pašas nākat?

Elīna Kursīte: Elīna Kolāte nāk no Pļavniekiem, bet es no – Kokneses.

Tā kā šodien ir Lāčplēša diena un tuvojas Latvijas dzimšanas diena, vēlējos jautāt, ko jūs novēlētu šiem pierobežā sastaptajiem cilvēkiem, sev un Latvijai svētkos?

Elīna Kursīte: Tiem, kas dzīvo Rīgā un citās pilsētās, es gribu ieteikt nebaidīties no laukiem. Aicinu aizbraukt uz laukiem biežāk – ne tikai uz nedēļas nogali, bet arī kartupeļu talku.

Manuprāt, laukos ir daudz foršāka un dzīvāka dzīve nekā pilsētās.

Kopumā visiem novēlu atcerēties, ka Latvija - tas esi tu pats.

Elīna Kolāte: Man šķiet, ka nav patiess stereotips, ka laukos valda iznīcība, nabadzība un dzērāji pie veikaliem. Manuprāt, ka šie stereotipi radušies to pilsētnieku galvās, kas laukos nav bijuši pēdējos 15 gadus. Varbūt atkal vajag aizbraukt uz laukiem!

Elīna Kursīte: Interesanti, ka pierobežā visi lauki ir apkopti, viss ir tīrs un ceļi ir labi. Laukos ceļi ir labāki nekā Rīgā. Laukos uzturēties ir patīkami.

Saprotu, ka kopumā jums par pierobežu un tajā dzīvojošajiem cilvēkiem palicis pozitīvs iespaids, vai ne?

Elīna Kolāte: Jā, ļoti. Vienmēr priecājos, kad ieraugu plānotājā, ka dosimies ekspedīcijā uz pierobežu.

Projekta FB lapa