/nginx/o/2018/07/16/9711963t1h4a38.jpg)
16.marts ir datums, kurā bijušie leģionāri un viņu tuvinieki atceras un piemin Otrā pasaules kara cīņās kritušos, ievainotos, dzīvi palikušos, trimdā izkaisītos, padomju filtrācijas un soda nometnes pārdzīvojušos, kā arī tur bojā gājušos latviešu karavīrus. Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda pārstāvis dr.hist. Ainārs Lerhis intervijā portālam TVNET raksturoja dažādus šā datuma aspektus.
/nginx/o/2018/07/16/9711956t1h1f23.jpg)
Lerhis skaidroja, ka 16. marts ir diena, kad bijušie leģionāri un viņu tuvinieki atceras un piemin Otrā pasaules kara cīņās kritušos, ievainotos, dzīvi palikušos, trimdā izkaisītos, padomju filtrācijas un soda nometnes pārdzīvojušos, kā arī tur bojā gājušos latviešu karavīrus.
1944.gada 16.–18. martā pie Veļikajas upes Krievijas teritorijā Latviešu leģiona divas divīzijas – 15. un 19. – pirmo un vienīgo reizi cīnījās kopā.
Abas divīzijas cieta ievērojamus zaudējumus – pēc neoficiālām ziņām, bojā gāja aptuveni 2000 latviešu karavīru.
Pēc kara trimdā esošajā kara veterānu organizācijā «Daugavas vanagi», kuras centrs bija Lielbritānijā, Londonā, izveidojās tradīcija par leģionāru atceri 16. martā. 1952. gadā organizācijas valde pieņēma lēmumu šajā datumā ik gadus atzīmēt leģionāru atceres dienu. Šo datumu neatzīmēja visā latviešu trimdā, bet tikai tās daļā. Daudz lielāka rezonanse šim datumam ir mūsdienu Latvijā.
80.gadu beigās līdz ar Trešo atmodu un vēlāk arī Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu šo atceres dienu sāka atzīmēt arī Latvijā. Mūsu valstī tika nodibinātas organizācijas «Daugavas vanagi» nodaļas, kas turpināja tradīciju - 16. marta kā atceres dienas atzīmēšanu. Lerhis akcentēja, ka
bijušajiem leģionāriem 16. marts nav slavināšanas diena, bet gan piemiņas un klusas atceres diena.
Laika gaitā par 16. marta tradīciju kļuvis piemiņas un atceres gājiens no Doma baznīcas cauri Vecrīgai pa Kaļķu ielu līdz Brīvības piemineklim, kā arī pasākumi Brāļu kapos Lestenē, kur apbedīts daudz Otrā pasaules karā kritušo karavīru.
Sākotnēji pie Brīvības pieminekļa gāja galvenokārt leģionāri un viņu tuvinieki, bet tagad viņiem pievienojušies arī dažādi viņu atbalstītāji un nosodītāji. Pašu leģionāru, kuri nāk pie pieminekļa, ar katru gadu paliek arvien mazāk, līdz ar to ar katru gadu šim pasākumam kļūst mazāks sakars ar sākotnējo ieceri un ar vēsturi.
Šis datums ir pārvērties par politiskās cīņas dienu, kad pretēju politisko uzskatu paudēji var ielās «atrādīt» savu «principiālo nostāju».
Dažādu politisko virzienu pārstāvji nemaz nevēlas uzklausīt bijušo leģionāru aicinājumus neizmantot šo dienu konfrontējošiem politiskiem mērķiem.
/nginx/o/2018/07/16/9711958t1he1d8.jpg)
Karavīru piemiņas un atceres oficiāls datums Latvijā ir 11. novembris jeb Lāčplēša diena.
Lerhis uzskata, ka esošā kārtība nebūtu jāmaina un 16. marts nebūtu jānosaka par oficiālu atceres un piemiņas datumu.
«Uzskatu, ka pat pie visiem traģiskajiem notikumiem, kas ar šo datumu saistās, tomēr
neatkarību atguvušajai Latvijas valstij nevajadzētu kaut kā īpaši atzīmēt citu valstu militārās vienībās dienējošo un cīnījušos karavīru piemiņas dienu.
Domāju, ka 11. novembris būtu jāpadara par visu Latvijas karavīru piemiņas dienu plašākā nozīmē. Tas varētu attiekties ne tikai uz Latvijas brīvības cīņām. Būtu labāk, ja šajā datumā varētu nolikt ziedus un pieminēt visus kritušos Latvijas karavīrus.»
Vienlaikus vēsturnieks norādīja, ka Latvijas valsts ciena pilsoņu vārda un pulcēšanās brīvības, tāpēc neliek šķēršļus, lai dzīvi palikušie leģionāri, viņu un bojāgājušo leģionāru tuvinieki varētu atcerēties kritušos.
Bet jāuzsver, ka šajā dienā nenotiek nekāda militāra maršēšana, kā par to runā propaganda.
/nginx/o/2018/07/16/9711959t1h15ca.jpg)
Lerhis uzskata, ka valdības ministriem nevajadzētu piedalīties publiskajos 16. marta pasākumos.
«Tā kā 16. marts Latvijā nav oficiāla atceres un piemiņas diena, ministriem būtu jāatturas no šīs dienas piemiņas pasākumu apmeklēšanas. Ministri ir valdības locekļi, un, ja valdības pārstāvji piedalās šādos pasākumos, starptautiski to uzskata par valsts oficiālās nostājas apliecināšanu.
16.marts nav oficiāla piemiņas diena, un tāpēc var rasties pretrunas, ja valsts oficiālās amatpersonas piedalās šādos pasākumos.
Latvijas Ministru prezidente Laimdota Straujuma ir publiski ieteikusi ministriem atturēties no pasākuma apmeklēšanas.
Vēsturnieks arī vērsa uzmanību, ka 16. marts ir diezgan pretrunīgi vērtēts datums, tostarp dažādās Latvijas sabiedrības daļās.
Dažādām cilvēku grupām ir dažāda vēsturiskā atmiņa. Tā saistīta ar emocijām un zaudējumiem.
«Domāju, ka Latvijas valsts vēlas pēc iespējas ātrāku vēsturiskās samierināšanas un izlīguma procesu. Vēsturiskos notikumus nevar izmainīt, bet nebūtu labi, ja 70 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām sabiedrības daļa joprojām atrastos agrāku totalitāru režīmu un ideoloģiju ietekmē.»
Viņš pauda viedokli, ka Latvijas valsts vēlas godināt kritušo latviešu karavīru piemiņu, bet tas būtu jādara 11. novembrī, kad atzīmētu visās frontes pusēs karojošo un bojāgājušo karavīru piemiņu.
/nginx/o/2018/07/16/9711960t1he81a.jpg)
Lerhis uzsvēra, ka 16. marts ir izdevīgs sabiedrības šķelšanai un daudz vairāk noderīgs Krievijas propagandai nekā Latvijas valsts interesēm.
Šādā situācijā optimāli būtu neiesaistīties ap pasākumu veidotajā propagandas fonā,
bet netraucēt bijušajiem leģionāriem atcerēties kritušo karabiedru piemiņu. Vajadzīga vēsturiskā samierināšanās un izlīgums.
«Kā saka – kapos nekaro. Šis ir jautājums par bojā gājušo karavīru piemiņu. Abos pasaules karos un brīvības cīņās latviešu karavīri un Latvijas iedzīvotāji ir cietuši ārkārtīgi lielus zaudējumus.
Mums ir daudz bojāgājušo, pazudušo, ievainoto, sakropļoto, gūstā saņemto un citā veidā cietušo cilvēku.
Tie ir ārkārtīgi lieli zaudējumi. Tāpēc Latvijas valsts gribētu ātrāk veicināt samierināšanās procesu. To ir darījis arī Valsts prezidents Andris Bērziņš, it īpaši saistībā ar Otrā pasaules kara notikumiem. Viņš aicināja iesaistīties abās frontes pusēs karojošo latviešu pārstāvjus.»
Arī Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fondā izstrādāts īpašs informatīvais materiāls, kurā skaidrots šis datums, kā arī norādīts uz pēdējos gados ap to radītās ažiotāžas mērķtiecīgo un kaitīgo dabu. Skaidrojumus iecerēts turpināt.
«Sabiedrībai jākļūst arvien zinošākai par mūsu vēsturi.»
/nginx/o/2018/07/16/9711961t1hfe68.jpg)
Vēsturnieks akcentēja, ka 16. marts joprojām tiek izmantots ideoloģiskiem un politiskiem mērķiem, lai diskreditētu Latviju.
«Mēs katru gadu redzam 16. marta politizāciju. Kāpēc tas notiek? Domāju, ka tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, Latvijas sabiedrībā ir dažādas vēsturiskās atmiņas par Otro pasaules karu, jo daļai Latvijas iedzīvotāju priekšteči ir cīnījušies vienā frontes pusē, bet otrai daļai – citā pusē.
Katrai daļai atmiņa un pārliecība par savu taisnību ir atšķirīga, it īpaši tādēļ, ka abās pusēs bija ievērojams skaits upuru.
Otrkārt, 16.marta pasākumi katru gadu pārvēršas par Krievijas dienas kārtības notikumu. Gan Krievijas oficiālās valsts amatpersonas, gan viņu propaganda un masu mediji katru gadu pārmet Latvijai fašisma un nacisma glorificēšanu, slavināšanu. Viņi apgalvo, ka pa Latvijas ielām staigā nacisti un fašisti. Viņi vēlas parādīt, ka esam neuzticama Eiropas Savienības dalībvalsts un neatbalstām tās kopējās vērtības.
Krievijas varas pārstāvji un mediji nepieļauj nekādu iespējamu kompromisu vai to, ka vajadzētu veicināt samierināšanos Otrā pasaules kara dalībnieku vidū Latvijā.
Vēsturisko samierināšanos neveicina tas, ka Krievijas informatīvā telpa arī Latvijā ir ļoti spēcīga un klātesoša.
/nginx/o/2018/07/16/9711962t1h081e.jpg)
Lerhis pieļāva, ka šogad 16. martā Krievijas pārstāvji Latvijai pievērsīs pastiprinātu uzmanību, jo mēs esam Eiropas Savienības Padomes prezidējošā valsts. Arī citas valstis šajā pusgadā rūpīgāk seko līdzi Latvijā notiekošajam.
Dažādu valstu uzmanība Latvijai šogad 16. martā būs ievērojama.
Ņemot vērā gan to, gan Krievijas sākto karu Ukrainā, ir pieļaujams, ka šogad 16. martā iespējamas provokācijas.
Arī Ukrainas pārstāvjiem Krievijas propaganda piedēvē nacisma un fašisma atbalstīšanu, piemēram, pirms gada tā «atrada» Ukrainā nacistus un fašistus, lai šādus apgalvojumus izmantotu sabiedriskās domas gatavošanai savai iejaukšanās politikai un iebrukumam (lai izglābtu Krimas iedzīvotājus no «Kijevas nacistu un fašistu uzbrukuma»).
«Notiek nacisma un fašisma birku karināšana. Laikā, kad starptautiskā situācija kopumā ir pasliktinājusies, salīdzinot ar laiku pirms diviem gadiem,
pieaug riski, ka 16. marta notikumi var tikt vēl vairāk izmantoti propagandai un mēģinājumiem kaut kādā veidā saasināt situāciju.
Cerams, ka mūsu tiesībsargājošās iestādes būs uzdevumu augstumos, bet tomēr provokāciju iespēju neapšaubāmi nevar izslēgt.»
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)