16.martā plāno piketu pie Krievijas un Vācijas vēstniecības

Kā apliecināja Rīgas domes pārstāvis Uģis Vidauskis, pasākums pašvaldībā ir pieteikts likumā noteiktajā kārtībā.

Aktīvisti norāda, ka Vācija savus kara noziegumus ir nožēlojusi, bet Krievija turpina no tiem norobežoties,

aizbildinoties, ka nav PSRS un tās režīma politiskā mantiniece. Šādi argumenti esot vismaz liekulīgi, zinot, ka Krievija pārņēmusi PSRS īpašo statusu ANO Drošības padomē, uzsver savu īpašo lomu uzvarā pār nacismu un Krievijas pašreizējais līderis PSRS sabrukumu nosaucis par 20.gadsimta traģēdiju.

Aktīvisti uzskata, ka

pēdējos gados 16.marts Rīgas centrā tiek pārvērsts par informatīvā kara cīņu lauku,

kurā Krievijas apmaksāti «antifašisti» starptautiskā līmenī publiski nomelno Latviju kā vietu, kur «atdzimst nacisms». Šī nepatiesā politiskā retorika tiekot izmantota arī pārējās Baltijas valstīs un Ukrainā. Tolerantajai un miermīlīgajai Latvijas sabiedrībai tā neesot pieņemama.

Latviešu leģiona izveide 1943.gadā bijusi starptautisko tiesību, proti, 1907.gada Hāgas konvencijas par sauszemes kara likumiem un paražām pārkāpums, tādēļ leģionāri juridiskā izpratnē esot nacistiskās Vācijas prettiesiskās rīcības upuri. To faktiski atzinis arī Nirnbergas tribunāls, kurā starptautiski nosodīja vācu nacisma noziegumus. Tribunāls ņēmis vērā, ka iesaukšanai vācu militārajos formējumos Latvijas un Igaunijas teritorijā bija piespiedu raksturs. Tāpēc latviešu un igauņu leģionārus neapsūdzēja kā noziedzīgo nacistu organizāciju dalībniekus. Vēlākos Nirnbergas tiesas procesos bijušajiem leģiona kareivjiem arī uzticētas apsardzes funkcijas, nepārprotami apliecinot, ka visas apsūdzības nacisma noziegumos no viņiem ir noņemtas, norāda piketa organizētāji.

Piketētāji uzskata, ka arī PSRS okupētās Latvijas teritorijā pārkāpa starptautiskos likumus. Laikā no 1944.gada 5.augusta, kad Latvijas teritorijā izsludināja mobilizāciju Sarkanajā armijā, līdz 1945.gada 1.jūlijam kopumā tikuši mobilizēti 57 422 Latvijas pilsoņi. Neesot pamatoti mūsdienu Krievijas apgalvojumi, ka PSRS mobilizējusi savas valsts pilsoņus, jo Latvija PSRS sastāvā bija iekļauta nelikumīgi, pēc padomju okupācijas un aneksijas 1940.gadā. Latvijas Republikas okupāciju un tās pilsoņu pārvēršanu PSRS pilsoņos Rietumu sabiedrotie neesot atzinuši ne Otrā pasaules kara laikā, ne arī pēc tā beigām.

Kā uzsver aktīvisti, iepriekšminētais uzsvērts arī 1998.gada 29.oktobrī Latvijas Republikas 6.Saeimā pieņemtajā deklarācijā par «Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā».

«Uzskatu, ka būtu labi izveidot jaunu tradīciju, ik gadu Vācijai un Krievijai atgādinot par noziegumiem pret Latviju 2.Pasaules kara laikā. Kādēļ to darīt 16.martā? Jo tieši Latviešu leģiona izveide ir tam apliecinājums,» skaidro pilsoniski aktīva juriste Ieva Brante.

«Valsts līmenī leģionāru likteņa un 2.Pasaules kara notikumu skaidrošana pasaulei bijusi nepietiekama. Nav pieņemama situācija, kad politiskā vara norobežojas no leģionāriem un pašas pieņemtās deklarācijas «Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā» Krievijas spiediena dēļ, jo tas liecina par valsts vājumu informācijas kara apstākļos. Došos piketēt, jo mūsu attieksmei pret leģionāriem un Latvijas valsts jaunāko laiku vēsturi ir jābūt taisnīgai un atbilstīgai demokrātiskai iekārtai,» norāda dzejniece Liāna Langa.