Tik liels mīlestības trūkums! (257)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Edgars Kalmēns

Klāt Ziemassvētki, kad kristīgā pasaule priecājas par Dieva dēla piedzimšanu. Tāpēc brīdi pirms svētvakara portāls TVNET uz sarunu aicināja Rīgas Lutera draudzes mācītāju Induli Paiču. Runājām par mīlestību, piedošanu un citām Ziemassvētku laikā īpaši svarīgām lietām. Arī portāls TVNET saviem lasītājiem vēl mīlestības pilnus Ziemassvētkus! Lai izdodas piedzīvot patiesi skaistus svētkus!

 
Foto: Edgars Kalmēns TVNET

Sarunas 1.daļa

Redzat lielu mīlestības deficītu?

Jā, es cilvēkos redzu lielu mīlestības deficītu. Saskatu, ka daudz lietu tiek sauktas par mīlestību, bet tur, kur ir runa par to, ka kāds mūs pieņem patiešām tādus, kādi esam, kur sajūtamies droši attiecībās, kurās drīkstam būt mēs paši, kur mācāmies tikt pāri savam egoismam un piedzīvot, ka kāds cits tiek pāri savējam, - domāju, ka šīs epizodes mūsu dzīvē vēl aizvien ir par maz.

Vai, jūsuprāt, mīlestības deficīts ir visai cilvēcei raksturīga iezīme vai arī tikai šo laiku tendence?

Domāju, ka tā ir vispārēja cilvēces pazīme, bet droši vien katrs savā laikmetā to izjūt specifiski. Kopumā varbūt mēs neesam īpaši sliktākā situācijā kā iepriekšējos gadsimtos, bet, protams, katrs sava laikmeta sāpi izjūtam īpaši. Domāju, ka būtu daudz cilvēku, kuri teiktu, ka tieši mūsu laiks ar ārkārtīgi straujo dzīves ritmu un tehnoloģijām, kas mūs it kā savieno, bet reizē diezgan stabili nošķir vienu no otra, padara šo jautājumu vēl īpašāku.

Foto: Edgars Kalmēns TVNET

Bet kopumā tā ir vispārēja cilvēces problēma, katras paaudzes problēma, katra individuāla cilvēka problēma. Viens no kristietības pamata pieteikumiem ir tāds, ka

cilvēks tā pa īstam sāk dzīvot tikai tad, kad ir ieguvis mīlestības pieredzi.

Līdz tam mēs mēģinām sevi apliecināt, pierādīt, izpatikt, iepatikties. Mēs gribam nopelnīt mīlestību.

Bet tā nav īsta dzīve. Tā ir skriešana pakaļ kaut kam, kā man visu laiku trūkst. Es dzīvoju ar lielu izsalkumu. Bet tikai tad, kad esmu ieguvis mīlestības pieredzi, es sāku dzīvot.

Tad iestājas miers?

Jā, tad iestājas dziļš iekšējs miers attiecībā uz šo pasauli, par manu vietu tajā. Tur es varu uzelpot un sacīt, ka man ir daudz kļūdu un problēmu, bet tas nenozīmē, ka man ir kaut kas īpašs jādara un jāmēģina kaut kā sevi apliecināt un pierādīt, un izpaust, bet ka es drīkstu būt, ka Dievs ļauj man būt tādam, kāds es esmu.

Tajā brīdī es varu varbūt pirmo reizi sajust patiesu vēlēšanos izdarīt kaut ko tādu, kas nāk no manis un manas sirds. Nevis tāpēc, ka gribu kādam kaut ko pierādīt, bet gan tāpēc, ka patiešām gribu kaut ko izdarīt. Domāju, ka šī pieredze vēl aizvien ir ļoti, ļoti liels deficīts.

Foto: Edgars Kalmēns TVNET

Tad, jūsuprāt, maz ir tādu cilvēku, kam izdodas piedzīvot patiesu mīlestību?

Domāju, ka epizodiski tas ir gandrīz katrā cilvēkā. Protams, ir jautājums par apjomu un, ja tā var teikt, biežumu – cik bieži mēs spējam šajā sajūtā būt.

Bet es teiktu, ka mans vērojums rāda, ka liela daļa cilvēku var nodzīvot teju vai visu mūžu, bet tā arī nebūt atraduši iekšējo mieru.

Bet, piemēram, bērns piedzimst un dzīvo beznosacījuma mīlestībā – vecāki viņu pieņem tādu, kāds viņš ir...

Tur jau tā problēma – kad bērns ir pavisam maziņš, gribas cerēt, ka viņu pieņem tādu, kāds viņš ir, un viņš piedzīvo mīlestību, bet mēs labi zinām, ka, bērnam augot, viņš agri vai vēlu saskaras ar kādām robežām. Tās viņam uzliek vecāki, un tās ir labi domātas un nepieciešamas. Bet tieši tās mīlestības beznosacījuma aspektu vienā brīdī paņem prom. Bērns saprot, ka viņu mīl, ja viņš ir labs, pareizs un dara tā, kā viņam saka. Diemžēl ļoti daudzu cilvēku dziļākā dzīves izjūta ir, ka viņi tomēr nedrīkst būt tādi, kādi patiesībā ir, un visu laiku jābūt kādam citam, lai mīlestību saņemtu un apkārtējie viņu pieņemtu.

Bet pareizi būtu, ja arī paaudzies bērns – bērnudārznieks, skolēns, pusaudzis – justu beznosacījuma mīlestību.

Mēs nevaram iztikt bez robežām...

Bet robežas ir kaut kas cits!

Jā, tā ir. Tomēr arī lielākiem bērniem jājūt beznosacījuma mīlestība. Tās trūkums veido lielāko daļu problēmu. Ja mēs esam bērnībā to saņēmuši, mums dzīvē ir daudz vieglāk un mums nevajadzētu par to runāt, jo cilvēks jūtas labi šajā pasaulē. Bet lielā daļā gadījumu tas dažādu iemeslu dēļ nenotiek.

Vairums bērnu piedzīvo, ka no vecākiem saņemtā mīlestībā ir ierobežota.

Tas ir cilvēcīgi un saprotami. Līdz ar to tā mazā robežiņa, ka nav beznosacījuma mīlestības, iepilina attiecībās un cilvēkā darvas pilieniņu. Pēc tam tas bieži vien izaug par kaut ko ļoti lielu.

Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Kā jums šķiet, kas ir galvenais, ko vecākiem vajadzētu iedot saviem bērniem? Tā ir mīlestība?

Divas lietas. Pirmā ir skaidras robežas, lai cilvēks zinātu, ka šai pasaulei ir stabilitāte, ka, izdarot vienu lietu, būs viens rezultāts, bet, izdarot otru lietu, būs otrs rezultāts. Ir ļoti svarīgi, lai bērni nedzīvotu tādā haotiskā vidē, nemaz nesaprotot, kā ar šo vidi tikt galā.

Otra lieta, kas vecākiem būtu jāiemāca saviem bērniem, ir žēlastība. Ir jābūt brīdim, kad kāds man apliecina: viena lieta ir tas, ko es spēju, māku, daru, bet otra lieta ir tas, kas es esmu. Ja mani mīl tikai tāpēc, ka es kaut ko māku, spēju, daru, tā ir viena lieta. Bet, ja mani pieņem un akceptē tāpēc, ka es vienkārši esmu, tā ir pavisam cita lieta.

Ir grūti šos divus līmeņus paturēt un bērnam iedot – gan skaidras robežas, gan nedalīto atbalstu un akceptu viņa esībai un būtībai kā tādai.

Bet ja vecāki paši dzīvo mūsdienu haosā un viņiem nav stabilitātes un mīlestības...

...Tad mēs esam tur, kur mēs esam. Par to mēs tagad runājam. Tas notiek no paaudzes paaudzē – attiecību modeli viens cilvēks pārņem no otra. Diemžēl ir tā, kā jūs sakāt –

pēc mīlestības izsalcis cilvēks dabiskā veidā nevis mīlestību dod, bet prasa.

Protams, viņš var darīt kaut ko ārēji ļoti pareizu, bet tas viss vēl aizvien būs veids, kā viņš mēģinās apliecināt, pierādīt sevi. Viņš visu laiku meklēs brīdi un veidu, kad kāds remdēs viņa izsalkumu. Jums ir pilnīga taisnība – ja bērns bērnībā nesaņem beznosacījuma mīlestību, vēlāk, esot pieaugušam cilvēkam, viņam jānoiet garš ceļš, lai iegūtu mīlestības pieredzi.

 
Foto: Edgars Kalmēns TVNET

Sarunas 2.daļa

Vai mīlestību var iemācīties?

Es teiktu, ka jā. Vismaz Bībeles izpratnē mīlestība ir jautājums ne tik daudz par jūtām un sajūtām, kā par attieksmi. Mīlestība ir zināma veida attieksme. To var iemācīties, bet ne gluži tādā veidā, kā mēs domājam. Diemžēl mīlestību nevar iemācīties bez lielas daļas ciešanu un grūtību, kam pašam cilvēkam jāiziet cauri. Varbūt tas ir sarežģīti, bet spēja mīlēt parasti saistās ar to, ka cilvēks savā dzīvē ir piedzīvojis diezgan daudz sāpju un bēdu. Tas ir fons, uz kura cilvēks vispār saprot, kas ir kas, kas ir būtisks, svarīgs, pietrūkst, dodams otram.

Tāpēc es teiktu, ka mīlēt var iemācīties, bet droši vien ir jautājums par paraugu un modeli, uz ko es varu skatīties, kur bieži vien visā tumšajā pasaules realitātē man atspīd gaisma un es to ieraugu.

Tad sanāk tā, ka pieaudzis cilvēks mīlestības pieredzi var iegūt, tikai izkāpjot no tumšas dubļu bedres? Katram jāizbrien sava dubļu bedre?

Tā tas neapšaubāmi ir, un mēs jau arī tajā dubļu peļķē dabiskā veidā iekāpjam. Nav jau mums speciāli nekur jākāpj. Mums pietiek ar to, ka dzīve ir tāda, kāda tā ir. Drīzāk rodas jautājums – kā no tās bedres izkāpt laukā.

Ziemassvētku centrālā vēsts ir Kristus piedzimšana. Viņš pirmajiem mācekļiem bija cilvēks, caur kuru viņi piedzīvoja nedalīto akceptu, pieņemšanu un mīlestību. Tāpēc viņi sacīja: «Šajā cilvēkā mums ir atklājies tas, kas īstenībā ir Dievs.» Jo Dievs, kas mūs visus ir radījis, nedarīja to tāpēc, ka viņam kaut kā trūktu un Viņš gribētu no mums kaut ko paņemt, bet Dievs mūs ir radījis tāpēc, lai mēs būtu, lai mēs dzīvotu, lai mēs varētu būt šajā pasaulē laimīgi.

Šis fakts brīžiem mums paliek neredzams, jo apkārt ir vide, kas pret mums nav tik laipna, bet vienmēr prasīga. Bet mācekļi Kristū bija ieraudzījuši cilvēku, kas viņus pieņem un mīl, un tāpēc tā bija pārveidojoša pieredze, par ko viņi vēlāk teica, ka Kristus ir viņus izglābis, atpestījis, pārvērtis viņu dzīvi līdz nepazīšanai.

Foto: Edgars Kalmēns TVNET

Man prātā nāk līdzība ar Pēteri. Viņš Kristu aizliedza vienu reizi, otru reizi un arī trešo reizi, bet Dievs viņu pēc tam vienalga noteica par savas baznīcas klinti. Dievs viņu vienalga pieņem un ieceļ par sava ganāmpulka ganu.

Tas tiešām ir labs piemērs. Pēteris ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kā cilvēki mēģina savā spēkā kaut ko darīt, bet, kamēr viņi nav piedzīvojoši dziļo, bieži vien traģisko pieredzi: es esmu noliedzis, aizliedzis, es esmu galīgi izgāzies, bet tomēr tieku pieņemts, tikmēr viņi nav piedzīvojuši visu mīlestības dziļumu.

Tad, kad viņš to piedzīvo, viņš pats kļūst par vienu ļoti svarīgu instrumentu Dieva rokās, caur ko savukārt citi cilvēki var šo pieredzi iegūt.

Dziļas pārdomas un skaļi vārdi, bet domāju, kā lai cilvēks to īsteno realitātē. Mūsdienās apkārtējā pasaule piedāvā tik ļoti daudz visu ko, ka šīs grūtās, bet vajadzīgās lietas viegli atstumt malā...

Es teiktu, ka atstumšana malā lielākoties notiek tāpēc, ka mēs bēgam no tukšuma sajūtām mūsos. Mēs tās mēģinām aizpildīt ar dažādām krāsainām lietām un dzirkstelēm, kas izklaidē mūsu acis.

Bet reizēm pietiek vienkārši apstāties un atzīt mīlestības trūkumu.

Tad, kad problēma ir atzīta un ieraudzīta, pirmajā brīdī tas ir ļoti sāpīgi. Ir sāpīgi pārdzīvot to, ka man šī mīlestība ir pietrūkusi. Ir sāpīgi atzīt, ka varbūt neesmu saņēmis tik daudz mīlestības, cik es gribētu, un līdz ar to visu mūžu esmu centies kaut kā šo tukšumu aizpildīt.

Tad, kad esmu to atzinis, sākas ceļš, kurā meklēju, kā un kur iegūt stabilitāti. Tas ir pirmais solis, kad cilvēks sāk pa īstam un nopietni, nevis virspusēji, uzdot jautājumus, vai vispār šajā pasaulē ir beznosacījuma mīlestība vai Dievs, kā to sauc kristieši.

Foto: Edgars Kalmēns TVNET

Vai daudzi atrod ceļu baznīcā? Dažreiz šķiet, ka kristieši kļūst par minoritāti.

Protams. Problēma ir tajā, ka mēs ļoti bieži baznīcā par mīlestību runājam, bet nemākam to realizēt. Baznīcu neveido cilvēki no citas pasaules, bet gan tie paši cilvēki, kas veido mūsu sabiedrību. Līdz ar to visas tās pašas problēmas, kas ir sabiedrībā, pastāv arī baznīcā.

Baznīcai vajadzētu būt ļoti uzmanīgai, lai neradītu to ļoti nepatīkamo iespaidu, ka ir cilvēki, kuri runā par mīlestību, bet nepavisam nemācās to realizēt. Baznīcai būtu jābūt vietai, kur mēs vismaz kaut kādā veidā mācāmies realizēt mīlestību. Bet tas ir tik ļoti sarežģīti un grūti, ka mēs atrodam aizvien jaunus veidus, kā no tā izvairīties.

To apliecina arī TVNET lasītāko ziņu tops. Tajā redzams, ka horoskopi cilvēkos izraisa daudz lielāku interesi nekā ziņas par ticību, reliģiju vai citām garīgākām lietām.

Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, es domāju, ka ir ļoti daudz pārpratumu saistībā ar kristiešiem. Diemžēl dažkārt paši kristieši tos veicina, pasniedzot sevi kā moralizētājus un kaut kādu senu principu aizstāvētāju pulciņu, kas sanāk, lai nosodītu pasaulē notiekošos procesus. Pašiem kristiešiem ir jāuzņemas atbildība par iespaidu, kādu viņi atstāj uz saviem līdzcilvēkiem.

Otra lieta ir tas, ka daudz cilvēku meklē visādus aizvietotājus īstai mīlestībai. Daudzi dziļos jautājumus nelabprāt kustina un pievērš uzmanību, jo tie ir tik sāpīgi un raisa nepatīkamu pēcgaršu, ka cilvēkiem šķiet labāk šīs lietas nekustināt.

Horoskops tādā ziņā ir daudz vienkāršāka lieta. Tas iedod kaut kādu drošības sajūtu nākamajam mirklim – cilvēkam šķiet, ka viņš kaut ko zina par sevi un pasauli. Protams, tā ir ilūzija, bet tajā pašā laikā es varu tai pieķerties.

Bet, kad kāds sāk runāt par mīlestību, daudziem rodas priekšstats, ko var raksturot ar vārdiem: «Atkal! Tur jau nekas nebūs! Tā ir tikai tāda runāšana!»

Bieži vien mēs būtiskās lietas ignorējam, jo mums nav ticības, ka varam kaut ko mainīt.

Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Turklāt daudziem ir priekšstats, ka uz baznīcu iet tikai vecas tantes, ja tā drīkst izteikties. Esmu dzirdējusi sakām: «Man kā jaunam cilvēkam, man kā mūsdienīgi domājošam cilvēkam tur nav ko meklēt un darīt.»

Neapšaubāmi. Tajā priekšstatā ir daļa stereotipu, daļa pašu kristiešu vainas, radot nepareizus iespaidus.

Bet zināt, kas tur vēl ir? Tāds priekšstats ir līdz zināmai dzīves robežai. Kamēr esam jauni un spēcīgi, liekas, ka kaut kā un gan jau mēs tiksim galā. Cilvēks jūt, ka viņā un viņam nav mīlestības un iekšēja miera, bet ir spēks: es varu iet, darīt, pierādīt un dabūt pietiekami labus aizstājējus.

Bieži vien tikai pēc tā saucamās pusmūža krīzes, kas varbūt ir pirmais brīdis, kad cilvēks saprot, ka viņa dzīve ir iegājusi otrā fāzē, bet nevarētu teikt, ka esmu visu sasniedzis un ka parādījies iekšējais piepildījums, diemžēl tikai tad bieži vien sāk saprast, ka nevarēs ar vienkāršu darbošanos un skriešanu, un izklaidēšanos aizvietot dziļo un nepieciešamo sajūtu pēc kopības, tuvības un mīlestības. Tāpēc diemžēl tikai dzīves otrajā pusē mēs no jauna šīs lietas pārvērtējam.

Kad parasti ir pusmūža krīze?

Ir grūti pateikt precīzu vecumu. Tradicionāli pusmūža krīze ir aptuveni 40 gadu vecumā, bet katram tas var notikt citā laikā – ātrāk vai vēlāk. Bet gandrīz katram cilvēkam pienāk brīdis, kad viņš saprot – es nevaru sasniegt visu, ko biju iedomājies. Tad rodas jautājums – kas ir manas dzīves pamats? Vai mani panākumi garantēs to, ka es būšu vērtīgs, vai arī man ir jāmeklē vērtības avots kaut kur mazliet dziļāk un citur? Jā, maniem panākumiem ir nozīme un ir svarīgi, ka es kā cilvēks varu šajā pasaulē kaut ko izdarīt, bet tas, kas es esmu, ir pāri jautājumam par to, ko esmu sasniedzis un pierādījis! Šie jautājumi ved mani atpakaļ pie tā, kas es esmu, kas ir šī pasaule, ko man darīt. Bieži vien tas ir brīdis, kad esmu izaudzinājis savus bērnus un sapratis kļūdas, ko esmu veiksmīgi nodevis tālāk. Rodas jautājums – kā man tālāk būt?

Vēl tikai gribēju piebilst, ka īstenībā arī jauniem cilvēkiem šie jautājumi ir aktuāli. Tas ir jautājums par spēju nedaudz apstāties un iedziļināties. Pirmajā brīdī tas liekas tik naivi, tomēr ir jāiztur un jāiedziļinās, lai saprastu, kas man patiesībā ir vajadzīgs.

 
Foto: Edgars Kalmēns TVNET

Sarunas 3.daļa

Vai beznosacījuma mīlestībai jābūt abpusējai? Vai arī bērniem pret vecākiem būtu jāizturas tāpat kā vecākiem pret bērniem – ar beznosacījuma mīlestību? Vai arī bērniem tomēr jāvērtē, kā rīkojusies mamma, tētis, oma, opis?

Ļoti labi, ka jūs paceļat lielāku un plašāku jautājumu, kas vispār ir beznosacījuma mīlestība, kādi ir mūsu priekšstati par to. Teikšu vēlreiz:

Mīlestība nav patikšana!

Kad lasām, ka Dievs pasauli mīlēja, ka deva pasaulei Savu dēlu, tas nenozīmē, ka Viņš skatījās uz pasaulē notiekošo un viņam viss patika, un viņš bija sajūsmināts par visu, ko mēs kā cilvēki darām.

Mīlestība izpaužas tajā, ka tu, redzot, ka kādam ir ļoti slikti, grūti, palīdzi viņam. Tu redzi, ka kāds ir, un tu viņu pieņem un akceptē viņu par to, ka viņš ir.

Protams, mums kā bērniem ir jāmācās attiekties pret saviem vecākiem, nebūt ne visam piekrītot un apgalvojot, ka viss ir lieliski. Brīžiem bērni sevī nes ļoti daudz un pretrunīgu sajūtu. Tomēr mums jāsaprot, ka šajā pasaulē esam, pateicoties vecākiem. Līdz ar to aiz visa tā, kas, mūsuprāt, vecāku rīcībā ir bijis nepareizs, mēs mācāmies saskatīt dziļāko līmeni: tikai tāpēc, ka viņi bija, arī mēs esam. Šajā līmenī mēs visi esam tikai cilvēki un mācāmies viens otru pieņemt un saprast. Šajā brīdī pamats ir tas, ka mēs visi esam tikai cilvēki ar savām kļūdām, vainām, problēmām un jautājumiem.

Foto: Edgars Kalmēns TVNET

Piedošana?

Neapšaubāmi! Mīlestība nav iedomājama bez tā, ka tu mācies piedot un tikt pāri kaut kam, kas tev pašam nav nedz patīkams, nedz viegls, nedz tāds, ko tu gribētu.

Bieži vien cilvēki to pārprot. Es jau sākumā teicu, ka cilvēki ļoti dažādi saprot mīlestību. Kādreiz liekas, ka mīlestība nozīmē patīkamas sajūtas: kad es mīlu, ir patīkami, kad mani mīl, ir patīkami. Patīkamās sajūtas var būt, bet tās nav īstās mīlestības sajūtas.

Kad Bībele runā par attieksmi un dziļāko gandarījumu, kas rodas brīdi, kad, neskatoties uz visām problēmām un cīņām, spēj būt kopā ar otru cilvēku. Tas ir tāds gandarījums! Tā nav tāda virspusēja emocija: «Vai cik forši! Vai cik jauki!» Tā ir dziļa, dziļa apmierinātība, remdētais izsalkums. Rodas sajūta, ka dzīve ir grūta, bet ir labi un es gribu to dzīvot, un es to darīšu.

Skatos uz krustu, kas stāv uz galda mūsu priekšā. Mīlestība un krusts iet roku rokā?

Protams! Tāpēc es teicu, ka nevar iemācīties mīlēt bez lielas daļas ciešanu. Mīlestību nevar nekā citādi piedzīvot kā tikai ciešanu vidū. Ja mums ir vienkārši patīkami un tikai tāpēc mēs esam kopā, tas, protams, ir jauki, bet tā drīzāk būs patika, kaislība vai abpusējs izdevīgums, bet mīlestība vienmēr būs saistīta ar noliekšanos, kalpošanu, sevis atdošanu. Nav obligāti jānoliecas zemāk, bet ir jāsaprot, ka pasaulē ir jārisina daudz lietu, kas ir grūtas. Tas jādara kopīgi..

Foto: Edgars Kalmēns TVNET

Tagad pēc Zolitūdes traģēdijas dzirdēju vairākus cilvēkus jautājam, kā labais Dievs pieļāva, ka cieš nevainīgi cilvēki. Ko jūs šiem vaicātājiem teiktu?

Es teiktu, ka Kristus pats mūs ir mācījis ar šādiem ļoti teorētiskiem jautājumiem neaizrauties. Ja mēs atrastu kādu skaistu atbildi, kāpēc tas notika, tad mums būtu jāizdara viens ļoti aplams secinājums, proti, tam bija jānotiek.

Šajā gadījumā runāju par garīgiem iemesliem, jo tehniskos traģēdijas iemeslus vēl tikai noteiks. Ja mēs varētu tā vienkāršoti atbildēt, kāpēc tas notika, mēs varētu mierīgi uzelpot, ka tam bija jānotiek.

Iestātos fatālisms?

Iestātos tāds zināms dīvains miers. Es saprastu, ka viss notika tā, kā tam vajadzēja būt. Ja man nekas nav uzkritis, tad tas nenozīmē, ka esmu labs vai labāks cilvēks nekā citi. No tā vajadzētu radikāli izvairīties.

Tāpēc Kristus atbilde uz pasaules ciešanām ir vienkārši nedalīta iesaistīšanās šajā pasaulē bez filosofēšanas, kāpēc tās notiek. Tehniski mēs uzzināsim, kāpēc tas notika. Piemēram, bija kaut kādas problēmas konstrukcijās, cilvēki netīšām palaida kaut ko garām vai citi iemesli. Tādā ziņa nebūs neskaidrību, bet vienīgā garīgā atbilde uz šo situāciju ir mācīšanās būt kopā ar šiem cilvēkiem un palīdzēt viņiem. Man ir liels prieks, ka daudz cilvēku pierādīja, ka spēj tādos brīžos saņemties un izrādīt mīlestību pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, atraujot daļu no sevis un dāvājot citiem.

Bet redzēju arī daudzus, kuri uz Zolitūdes nelaimes pamata mēģināja sevi parādīt

un izteikt spriedumus. Diemžēl arī to redzējām.

Bet Kristus mums māca nevis uzdot teorētiskus jautājumus, kuru atbildes tāpat nevienam neko īsti neizsaka, bet gan vienkārši pajautāt sev, ko es varu darīt, lai kaut mazliet palīdzētu šiem ļaudīm.

Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Saprotu, ka mīlestība ir arī praktiska attieksme, nevis tikai garīga sajūta. Piemēram, ja redzu, ka kādam trūkst drēbju, es tās iedodu. Ja redzu kādu ievainoto, uzlieku viņam plāksteri.

Protams! Tas ir vislabākais, kas var būt.

Mīlestība, kas neīstenojas praksē, ir tikai vārdi.

Tieši tāpēc Ziemassvētkos daudziem ir depresija – ir daudz saldu un salkanu vārdu, darbu, smaržu par mīlestību, bet ir maz prakses. Ir traki, ja Ziemassvētku vakarā es beigu beigās tomēr palieku viens pats.

Bet ar mīlestību ir interesanti – kad tu to izsalcis gaidi un ceri, ka pasaule tevi mīlēs, ļoti bieži tu esi vīlies, vīlies un vīlies.

Bet ja tu par spīti savam izsalkumam un sajūtai, ka man pašam ir tik maz un es pats knapi turos, mācies dalīties ar savu mazumiņu, tu piedzīvo, ka vienā brīdī dāvātais mazumiņš norezonē citos cilvēkos un tu saņem pretī vēl daudz vairāk.

Tas arī ir skaistais Evaņģēlija stāsts par 5000 cilvēku paēdināšanu ar maizi. Tas nav stāsts par to, ka Jēzus no zila gaisa uzbur milzīgu maizes daudzumu. Bet stāsts ir par to, ka cilvēki ir sapulcējušies un nevienam kaut kā negribas dalīties ar savā somā līdzi paņemto, jo ej nu sazini, varbūt to vajadzēs atdot citiem! Bet kādā brīdī pie Jēzus atnāk mazs bērns un saka: Nē, man gan ir maize, man mamma ir iedevusi līdzi piecas maizes un divas zivis.» Jēzus to svētīja un sāka dalīt. Izrādījās, ka vēl vienam kulē bija kaut kas līdzi, otram bija līdzi. Beigās izveidojās groziņu vakaros bieži novērotā situācija, ka ēdamā ir vairāk, nekā mums vajadzēja. Izrādās, ka mums vienkārši bija bail sākt dalīties. Mums likās, ka mums atņems pēdējo. Bet izrādījās otrādi –

ja mēs sākam dalīties, visi kļūstam bagātāki!

Tieši tāpat tas ir ar mīlestību. Domāju, ka Ziemassvētku laikā nav labāka paņēmiena, kā sev sacīt: «Klau, ja es gribu Ziemassvētku sajūtu, ir jāatrod kāds cilvēks, kam es varētu sagādāt prieku. Vienkāršu, nesavtīgu prieku.»

To nav tik grūti izdomāt, tam nav jāizgrūž milzīgi daudz naudas. Bet šis cilvēks ir jāatrod un varbūt pat jāiepazīst caur to, ka es viņam daru labu. Jūs redzēsiet, kādi tam būs milzīgi augļi. Mēs pēkšņi sapratīsim, ka mīlestība mums apkārt ir vairāk, nekā mums likās. Tā vietā, lai mīlestību gaidītu, mēs jau daudzējādā ziņā varam sākt to piedzīvot.

Ko jūs novēlētu cilvēkiem šajos Ziemassvētkos un gadu mijā?

Es novēlētu vienu lietu: mazliet apstāties šajā saspringtajā laikā, lai saprastu, ka Ziemassvētku sajūta ir saistīta ar mīlestības daudzumu. Kādreiz saku, ka laime ir mīlestības mērs. Tu esi laimīgs, jo tev ir daudz mīlestības: tu vari to dot un saņemt. Bet tev var būt daudz mantu, bet tu vari būt nelaimīgs, ja tev nav mīlestības.

Kad mēs viens otram vēlam laimīgu jauno gadu, mēs patiesībā vēlam daudz mīlestības.

Mans vēlējums ir nepalaist garām iespēju saprast, ka Ziemassvētki ir lielisks gadsimtu tradīcijās balstīts iemesls būt nesavtīgiem un nekautrēties viens otru apdāvināt. Primāri ar savu klātbūtni. To darot, mēs redzēsim, ka mīlestība mūsu vidū vairojas, mūsu dzīve kļūst plašāka.

Arī TVNET vēl priecīgus Ziemassvētkus!

Komentāri (257)CopyLinkedIn Draugiem X
Uz augšu