Šie notikumi raisījuši diskusijas par intelektuāļu nozīmi Latvijas valsts attīstībā. Daudz tiek domāts par viņu ieguldījumu tieši Atmodas procesos un tālākajā valsts attīstībā. Laika posmu pēc neatkarības atjaunošanas nevar saukt par īpaši veiksmīgu. Tas rada jautājumus par Latvijas intelektuāļu spējām - ietekmi, spēku, tālredzību. Klusi, bet, iespējams, pareizo atbildi ir pateicis viens no ietekmīgākajiem Atmodas laika intelektuāļiem - Jānis Peters.

Viens no pārmetumiem Latvijas intelektuāļu pētniecei Olga Procevskai bija par apgalvojumu: «Līdz pat 1989. gadam Latvijas publiskajā telpā no intelektuāļu mutes neizskan nekas tāds, kas būtu acīmredzamā pretrunā ar partijas līniju un apdraudētu padomju sistēmas dzīvotspēju.»² Būtībā viņa norāda uz Latvijas radošo cilvēku gļēvumu līdz pat vēlam Gorbačova atkušņa jeb «perestroikas» laikam. Kritiķi pamatoti aizrāda: tas ir paviršs un netaisns apgalvojums. Latvijas radošā inteliģence tiešā vai netiešā veidā drupināja padomju režīma murgus jau vismaz no 70. gadu beigām.

Ak vai, cik stulbi nosist gulbi. Bet stulbāk vēl, ja vēlāk žēl.

Tā ir plašāka tēma, bet nopietniem pētniekiem derētu ieklausīties jau 1981. gadā (!!!) dibinātās rokgrupas «Pērkons» dziesmās ar Māra Melgalva un Klāva Elsberga vārdiem. Mūsdienās, jaunākiem cilvēkiem ir gandrīz neiespējami novērtēt viņu tā laika drosmi. «Pērkons» iedvesmoja veselu paaudzi nākamo dumpinieku. Viņi bija nenoliedzami skaļākā, bet ne vienīgā antikomunistiski noskaņotā radošās inteliģences, intelektuāļu daļa. 1987. gada sākumā iznāca brīvdomīgais un dumpīgais literatūras žurnāls «Avots», kam bija skurbinoša ietekme uz plašāku domātāju loku. Patiesībā var droši apgalvot, ka radošo cilvēku pretestība režīmam sākās jau 1940. gada jūnijā un dažādos veidos turpinājās visus okupācijas gadus. Ne jau no tukšas vietas uzradās «Pērkona» un «Avota» brīvdomātāji. Protams, šodien var vērtēt un spriest, ko varēja labāk un pareizāk. Bet vajadzētu atturēties no paštaisnas tiesāšanas. Tas bija laiks, kad par brīvāku vārdu varēja samaksāt ne tikai ar savu, bet ar tuvinieku likteņiem.

Nav noliedzams radošās inteliģences ieguldījums Latvijas tautas gara nesalūšanā līdz 80. gadu beigām. Uzmanīgi, bet principiāli Latvijas sabiedrība virzījās uz skaidru mērķi - nevis plašāku brīvību reformētā Padomju Savienībā, bet gan pilnīgu neatkarības atjaunošanu. Tā bija bīstama un sarežģīta lielās politikas improvizācijas spēle no abām pusēm. Izšķirošais tomēr bija sabiedrības noskaņojums. Latvijā tas bija nepārprotams, kaut arī patiešām līdz pat 1987. gadam reti skaļi pateikts, - neatkarības atjaunošana. Šajā ziņā intelektuāļi bija spēlējuši bīstamu spēli ar režīmu, bet finālā komunistiem nebija izdevies salauzt pašu galveno - sapni par brīvību, izlaušanos no impērijas.

Jānis Peters: Jā, es pateikšu…

Tomēr salūšana notika mazliet vēlāk. Diemžēl jāatzīst, ka smalko spēli starp kompartijas nomenklatūru un intelektuāļiem pēdējie zaudēja tieši Atmodas laikā. Viens no tā laika radošās inteliģences līderiem Jānis Peters jau 1998. gada novembrī žurnālam «Rīgas Laiks» atzina: «Jā, es pateikšu. Tā bija nomenklatūras revolūcija, kuru atbalstīja plašas tautas masas. Nomenklatūras revolūcija, kura aizsākās Maskavā. Ne tikai Krievijā, bet pat Latvijā nomenklatūras revolūcija ir uzvarējusi. Pučisti ir Valsts domē, Krievijas privātstruktūru priekšgalā. Tā bija revolūcija, kurai visžēlīgi atļāva piepulcēties arī citādi domājošajiem. To bija iecerējis arī Gorbačovs. Arī Latvijā politisko un ekonomisko struktūru priekšgalā ir bijušie nomenklatūras cilvēki.»

Šī labi izglītotā, rafinētā nomenklatūras grupa Latvijā saprata, ka laikus ir jāiekļaujas Atmodas procesos, lēnām jāpārņem kontrole pār atjaunotās Latvijas varas gaiteņiem. Atšķirībā no intelektuāļiem viņiem bija politiskais rūdījums, labi attīstīts korporatīvo sakaru tīkls, pieeja informācijai un zināšanas par vērtīgākajiem resursiem, to pārvaldīšanu. Tāpēc nav liels pārsteigums, ka bijušais kompartijas funkcionārs Aivars Lembergs ātri sagrāba savā kontrolē nozīmīgo Ventspili. Ar tiem laikiem fantastiskajiem līdzekļiem, kurus deva naftas tranzīta dolāri, viņš varēja brīvi pirkt un manipulēt ar nepieredzējušo jauno Latvijas politikas virtuvi. Kā vēlāk norādīja daudzi eksperti - «trubas dolāri» kļuva par Latvijas attīstības «vēzi». Diemžēl šā vārda medicīniskajā izpratnē.

To, ka nomenklatūra Atmodu pārvērta par savu revolūciju, Peters atzina pirms piecpadsmit gadiem. Pavisam nesen intervijā laikrakstam «Diena» viņš izstāstīja vēl kādu niansi, kurai daudzi nav pievērsuši uzmanību.³ Viens no lielākajiem tā laika varoņiem bija žurnālists un politiķis Mavriks Vulfsons. Pēc ilgiem un ražīgiem gadiem padomju propagandas druvā viņš 1988. gadā pēkšņi kļuva par visas tautas varoni, publiski paziņodams, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta. Tas bija pagrieziena punkts, pēc kura padomju režīma iluzorā likumība bija izšķīdusi pavisam un galīgi. Tagad Peters atklāj vēl kādu nezināmu faktu. Intervijā viņš saka: «Nikolajs Neilands man neilgi pirms savas nāves atklāja, ka ticies ar Vulfsonu iepriekšējā vakarā pirms viņa runas. Iespējams, viņi kaut ko saskaņoja.» Peters nepasaka tieši to, ko domā daudzi - Nikolajs Neilands tika uzskatīts par vienu no veiksmīgākajiem un augstākā līmeņa padomju spiegiem. Zviedri domā, ka viņš savulaik spējis pakļaut komunistu ietekmei Zviedrijas bijušo, vēlāk noslepkavoto premjerministru Ūlofu Palmi. Tātad tas nozīmē, ka Vulfsons pirms savas leģendārās runas bija ilgi konsultējies ar pieredzējušu un ietekmīgu padomju spiegu.

Lēnām, aizvien atklātāk runājot par Atmodas procesiem, Peters ļauj saprast, ka padomju nomenklatūra labi saprata procesus un centās tos pārņemt savā kontrolē. Šobrīd patiešām apskatoties apkārt mēs redzam, ka komunistu elite patiesībā paturēja varas kontroli savās rokās un turpina darīt to joprojām. Ventspilī joprojām valda Aivars Lembergs, Saeimā sēž viņa biedrs Augusts Brigmanis un Jānis Urbanovičs, Rīgā - komjauniešu aktīvists Andris Ameriks. Valsts prezidents Andris Bērziņš ir precīzi no tās pašas kompānijas. Tie ir tikai daži, redzamākie piemēri. Patiesībā viņi ir «kontrolējuši laukumu» visu laiku un sekmīgi to turpina darīt.

Pārliecinoši melo un grāb no valsts, cik vari

Kāds varbūt teiks - kas tur slikts, kompartijas funkcionāri bija izglītoti, spējīgi darboņi, kurš katrs tur nevarēja izvirzīties. Taisnība. Tomēr ir viena problēma. Komunistiskā režīma būtība bija vienkārša - skaļi, pārliecinoši melo un grāb no valsts, cik vien vari. Šajā ziņā viņi bija izcili. Un joprojām ir.

Kāpēc Latvijā daudzi sajūsminās par Igaunijas prezidentu Ilvesu? Tāpēc, ka viņu intelektuāļi 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā nepadevās. Viņi principiāli attīrīja visu valsts varu tieši no kompartijas nomenklatūras. Nevis tāpēc, ka viņi visi bija noziedznieki vai vienkārši slikti cilvēki. Bet tādēļ, ka bija jāatjauno valsts principiāli citos apstākļos. Igaunijas atjaunošanas pamatu ielika cilvēki, kuros nebija komunistu nomenklatūras neiznīdējamās domāšanas paradumu. Ar laiku bijušie igauņu kompartijas funkcionāri atgriezās uz politiskās skatuves, bet viņiem vairs nebija tās postošās ietekmes un varas. Izdzīvošanas vārdā arī viņi bija spiesti mainīties.

Latvijā intelektuāļi turpina savā starpā skaldīt matus un jautāt - ko darīt? Līdz šim viņu cīņa ar bijušo kompartijas nomenklatūras eliti ir bijusi vien skaļa, bet nesekmīga klaigāšana. Daudziem būs grūti atzīt, bet...

Latvijas lielajā politikā intelektuāļi pārsvarā bijuši vien apkalpojošais personāls.

Reizēm spiedzoši trokšņaini, reizēm kautrīgi grauzēji pie treknā prihvatizācijas pīrāga.

^Avoti:

^{1. «Ir». Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess: Netīra politika ved uz ļeņinisku valsti http://www.ir.lv/2013/6/10/ilvess-netira-politika-ved-uz-leninisku-valsti}

^{2. «Satori.lv» Olga Procevska: Kas ir intelektuāļi? http://www.satori.lv/raksts/5796/Olga_Procevska/Kas_ir_intelektuali%3F}

^{3. «Diena.lv» Jānis Peters: Inteliģence neaizgāja pa varas iegūšanas ceļu http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/janis-peters-inteligence-neaizgaja-pa-varas-iegusanas-celu-14010328}