/nginx/o/2018/07/16/10239487t1hc087.jpg)
Mūsu aizsardzības ministrs Artis Pabriks, ceturtdien piedaloties 1991.gada janvāra barikāžu 20.gadadienas piemiņas pasākumā Zaķusalā, norādīja, ka ikvienam barikāžu dalībniekam ir jāsaņem valsts apbalvojums. Prozaiskais izteikums no ministra mutes skan nožēlojami - barikāžu dalībniekiem ordeņi nav vajadzīgi, lielākā balva pēc 20 gadiem ir redzēt stipru Latviju, varai un iedzīvotājiem esot vienotiem savas valsts labā. Vai tādi esam?
Mans iebildums ministra teiktajam nav par barikāžu jēgu, par katra dalībnieka personisko varoņdarbu vai neatkarīgās Latvijas nozīmi, bet gan – ko esam darījuši 20 gadus, lai, uzrunājot atceres pasākumā sanākušos, lepni teiktu – paldies jums, jo tagad esam brīva un attīstīta valsts ar pieaugušu pilsonisko sabiedrību un tai adekvātu valsts varas pārstāvniecību.
Ir saprotami, ka iedomātā Latvija, par kuru cīnījāmies pirms 20 gadiem, atšķiras no šodienas realitātes. Bet ir sāpīgi un nepieņemami, ka šī iedomātā savas valsts vīzija arvien ir atrodama tikai mūsu galvās, tās manifestācija reālajā dzīvē ir tik vārās formās, ka trūkst pašiem savu atskaites punktu, lai pateiktu – jā, esam sasnieguši kaut daļu no tā, par ko cīnījāmies.
20 gadu laikā esam izauklējuši (ievēlējuši, atbalstījuši, pieraduši, pielāgojuši) lielu baru kretīnu, palaižot vējā iespēju izaudzināt pirmo jauno paaudzi kopš 1991.gada, kas turpinātu mūsu iesākto, nodrošinot pēctecību mūsu vīzijai ar jaunu redzējumu.
1991.gada barikāžu dalībnieku varonīgā rīcība nekādi nesaskan ar līdzšinējo valsts pārvaldību un varasvīru rīcību, no kuru rokām šīs pateicības (mutiskas vai rakstiskas) tiek dalītas. Ieguldītais darbs 20 gadu laikā ir ar lielu mazuma piegaršu, lai būtu patīkami saņemt šādu pateicību.
:format(webp)/nginx/o/2021/10/14/14137555t1h978c.jpg)
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)