«Esmu darba meklējumos, un pēdējo divu mēnešu laikā mani smalki iznesa cauri. Poti, man zvanīja un apstiprināja, ka esmu izturējusi konkursu un pieņemta, bet dažas dienas pirms jaunā darba sākšanas paziņoja, ka darbinieks vairs nav vajadzīgs. Šādu situāciju piedzīvoju divreiz. Sakiet, ko es daru nepareizi, ka ar mani šādi atgadās?» pēc psihologa padoma jautā portāla lasītāja preilene. Atbild psiholoģe Diāna Zande.
Atteikums – nevis mums, bet mūsu CV
«Kā gan lai zina, vai vaina meklējama pašā sievietē, ja iemeslu šādam iznākumam var būt tik daudz?! Protams, varbūt viņa tiešām sevi ir neveiksmīgi pierādījusi, bet tāpat var būt, ka šos atteikumus viņa saņēmusi ar sevi nesaistītu iemeslu dēļ!
Katrs cilvēks atteikumu saņem citu iemeslu dēļ, un, nezinot situāciju sīkāk, ir ļoti grūti komentēt, kādēļ tā noticis ar šo sievieti un ko tieši viņa varētu uzlabot,» saka Diāna Zande.
Tomēr psiholoģe atklāj, ka jebkurā gadījumā saņemt atteikumu, vienalga, darba intervijā vai jebkurā citā dzīves situācijā, vienmēr ir nepatīkami.
Tas cilvēkā var izraisīt lielākas vai mazākas pārdomas un arī negatīvas emocijas. Tās var būt dusmas, kauns, vainas vai neērtības sajūta.
«Jo cilvēks ir jūtīgāks un vairāk orientēts uz to, kā viņš jūtas, jo vairāk traumējoša var būt šī situācija - ja atteikumu esmu saņēmis vienreiz, to vēl varu pārdzīvot, bet, ja divreiz, tad jau tas nozīmē, ka esmu slikts.
Tas savukārt var radīt bailes mēģināt trešo, ceturto un desmito reizi.
Tādēļ ārkārtīgi svarīgi, lai, saņemot atteikumu jebkādā dzīves situācijā – atteikumu darbam vai atteikumu tad, kad aicinām kādu uz kino –, mēs to neuztvertu kā atteikumu mums kā personām, bet kā atteikumu mūsu piedāvājumam!
Tātad ļoti būtiski ir neuztvert šo neveiksmi darba intervijā kā personisku atteikumu, jo mēs esam piedāvājuši savu darbaspēku un noraidīts ir tas, nevis mēs kā cilvēki.
Un nevis mēs esam slikti, bet gan mūsu piedāvājums nav bijis vislabākais vai piemērotākais.
Un arī tad, ja draudzene mums pasaka: «Nē, es neiešu ar tevi uz kino», tas nebūt nenozīmē to, ka viņa domā – tu esi slikta! Tas nozīmē, ka viņai nav pieņemams šis piedāvājums iet uz kino, un tikai,» skaidro Diāna Zande.
To apzināties ir svarīgi tāpēc, ka jāsaprot – noraidījums nav man kā personībai, bet tikai manam CV vai piedāvājumam - cilvēks sava darba meklējumos dodas daudz drosmīgāk vēl un vēl, un vēlreiz.
Padomā, kāds ir Tavs CV!
Psiholoģe uzsver, ka vēl, protams, ir būtiski izvērtēt un pārdomāt, vai darbam iesniegtie dokumenti ir pietiekami labi sagatavoti un tajos nav pārāk daudz informācijas.
«Dažkārt cilvēkiem šķiet: jo vairāk sarakstīšu, jo labāk,
taču patiesībā arī pārāk daudz nav labi, jo CV tiek izskatīts ļoti īsā laikā.
Tāpat noteikti der padomāt, vai darba intervijā sniedzam īsas un konkrētas atbildes un vai intervijas laikā necenšamies būt tik labi, cik varbūt pat vispār nespējam būt.
Šobrīd cilvēki bieži raizējas par to, kā sevi parādīt no labākās puses, lasa dažādas grāmatas un darba intervijās ir diezgan nedabiski. Tomēr galvenais princips, kas būtu jāievēro, ir tas, ka mēs pārdodam katrs savas spējas, nevis tās, kuras ir izceltas vienā vai otrā grāmatā.
Tātad pēc neveiksmes svarīgi pārdomāt gan to, kādas bijušas mūsu kļūmes, gan apsvērt savas spēcīgās puses. Noteikti arī šai sievietei tādas ir, tikai viņa pati tās šobrīd, iespējams, neievēro vai arī neuztver kā nozīmīgas,» pieļauj Diāna Zande.
Tāpat iespējams, ka darba intervijas laikā starp personālatlases darbinieku vai direktoru un potenciālo darbinieci nav izveidojies pietiekami labs kontakts.
Tādēļ būtiski pārdomāt arī to, kā mēs sevi darba intervijā pasniedzam.
Vai mēs pārāk nepārcenšamies un ko nākamreiz varam uzlabot sevis pasniegšanā un arī CV, lai atbilstu prasībām?
«Patiesībā savu CV katrreiz būtu nedaudz jāpārveido, lai tas pēc iespējas precīzi atbilstu konkrētās darba vietas prasībām, varbūt no tā izņemot kādu nenozīmīgu darba pieredzi, kas mums bijusi,» iesaka psiholoģe.
Jārēķinās, ka darbu varam nedabūt uzreiz
Tad, ja piedzīvots darba atteikums, Diāna Zande atgādina, ka vakancei varbūt pieteikusies piemērotāka kandidatūra, un tas vienmēr ir iespējams, sevišķi, ja darbs ir tāds, kuru var darīt ļoti daudzi cilvēki un līdz ar to arī konkurence ir lielāka.
«Ir ļoti skaidri jāapzinās: lai dabūtu darbu, varbūt vajadzēs aiziet arī uz divdesmit intervijām, jo tajā var neveikties vai arī var nebūt izvēlēta piemērotākā darbavieta.
Turklāt, jo vairāk darba interviju apmeklēsim, jo lielāka, protams, ir iespēja gan tam, ka mūsu piedāvājumu atraidīs, gan arī ka pieņems!
Darba meklēšanu var salīdzināt ar brīdi, kad bērns mācās staigāt. Vecāki priecājas par katru viņa sperto solīti, un tikai mēģinot un ejot bērniņš pamazām, pamazām attīsta savu prasmi iet. Kad mēs meklējam darbu, notiek ļoti līdzīgi!
Katrs mūsu meklējums, katrs piedāvājums ir viens solis uz priekšu. Mēs esam mēģinājuši vienreiz, pēc tam – vēlreiz, un vēl, un vienalga, vai konkursu izturam vai ne, šādi mēs rūdām prasmi piedāvāt savas prasmes un agri vai vēlu, bet pie darba tiksim,» tā Diāna Zande.