Juridisku apsvērumu dēļ apdraudēta glābējsilīšu nākotne

Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) ir nobažījusies par glābējsilīšu izplatību Eiropā, jo šāda prakse, kas paredz zīdaiņu anonīmu atstāšanu, esot pretrunā bērna tiesībām zināt savu izcelsmi un būt savu vecāku aprūpētam, otrdien raksta avīze «Diena», atsaucoties uz britu laikrakstu «The Guardian».

Latvijā pirmo glābējsilīti ierīkoja 2009.gadā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) teritorijā, pēc tam izveidoja vēl četras reģionos. Bērnu tiesību sargi pieļauj – iespējams, šis projekts ir pretrunīgi vērtējams, bet glābējsilītes pagaidām nevajadzētu likvidēt.

Kopš 2009.gada septembra glābējsilītēs Latvijā atstāti 17 zīdaiņi – astoņi zēni, deviņas meitenes. Pie BKUS glābējsilītē atstāti 13 bērni, Liepājas slimnīcas teritorijā – divi, pie Daugavpils slimnīcas – arī divi. Divos gadījumos uzreiz pēc bērna atstāšanas mātes izteikušas vēlmi bērnu atgūt, bet viņas diezgan ātri pārdomājušas, un bērni nonāca jaunās ģimenēs. Rīgas bāriņtiesā informē, ka glābējsilītēs atstātie bērni tikuši adoptēti drīz pēc izrakstīšanas no slimnīcas.

ANO amatpersonas apgalvo, ka

glābējsilītes pārkāpj galvenās ANO Konvencijas par bērna tiesībām daļas,

kas noteic, ka bērniem ir jābūt iespējai identificēt savus vecākus un, pat ja viņi ir šķirti no saviem vecākiem, valstij ir pienākums ievērot bērna tiesības uzturēt personiskas attiecības ar vecākiem. Piemēram, adopcijas gadījumā, sasniedzot pilngadību, bērnam ir tiesības uzzināt, kas ir viņa bioloģiskie vecāki. Tādas tiesības ir arī bērnunamos dzīvojošajiem bērniem.

Ženēvā bāzētā Bērnu tiesību komiteja norāda: lai gan vietas, kur bērnus anonīmi atstāt, pagājušā gadsimta gaitā no Eiropas izzuda, tomēr pēdējos desmit gados gandrīz 200 glābējsilīšu uzstādīts tik atšķirīgās valstīs kā Vācija, Austrija, Šveice, Polija, Čehija un Latvija. Kopš 2000.gada tajās ievietoti vairāk nekā 400 bērnu.

««Baby Box» (glābējsilīšu) projekts Eiropā un arī Latvijā

ir radies nevis kāda cilvēka prieka pēc, bet kā šī brīža problēmas risinājums,

kam pagaidām nav redzama cita alternatīva,» norāda projekta «Glābējsilīte – vieta bērna dzīvībai» vadītāja Latvijā Edīte Kaņepāja-Vanaga.

Viņa pievienojas ANO viedoklim, ka bērnam ir tiesības zināt savu izcelsmi un vecākus, tomēr vienlaikus uzsver, ka vēl lielākas tiesības bērnam ir dzīvot. «Man negribētos pārbaudīt praksē, kas notiktu brīdī, ja visas glābējsilītes tiktu aizvērtas,» viņa norāda. Turklāt pie glābējsilītēm ir izvietota informācija, kur krīzes situācijā nonākusī māmiņa var meklēt palīdzību, lai izšķirtos tomēr nepamest bērnu.

ANO paziņojumā ir pretnostatītas bērna tiesības uz dzīvību no vienas puses un tiesības uz identitāti un tiesības uzaugt ģimenē no otras puses, uzsver Tiesībsarga birojs.

«Visas šīs tiesības ir bērnam būtiskas, taču

tiesības uz dzīvību šādā izvēlē ir vērtējamas kā primāras,

saka Tiesībsarga biroja pārstāve Ruta Siliņa. Katra bērna dzīvība, ko izdevies glābt ar glābējsilītes palīdzību, attaisnojot glābējsilīšu pastāvēšanu.

ANO Bērnu tiesību komitejas locekle Marija Hercoga intervijā «The Guardian» norāda, ka valstij būtu jāatbalsta ģimenes plānošanas pasākumi, sieviešu konsultēšana un atbalsta mehānismi neplānotas grūtniecības gadījumā. Tiesībsarga birojs tam piekrītot, tomēr «vienlaikus nevaram piekrist apgalvojumam, ka glābējsilītes, arī Latvijā, būtu likvidējamas, īpaši ņemot vērā mūsu valsts zemo labklājības līmeni», norādījusi Siliņa.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece (VBTAI) Laila Rieksta-Riekstiņa atzīst – situācija ar glābējsilītēm ir pretrunīgi vērtējama. Ieviešot projektu, mērķis bija samazināt dzīvībai bīstamās vietās vecāku patvaļīgi pamesto zīdaiņu skaitu, taču tagad esot grūti pateikt, vai glābējsilītēs ievietotie bērni tiešām nāk no sociāli degradētām ģimenēm.

Tomēr neuzskatu, ka glābējsilītes būtu jāslēdz.

Lasītākais šobrīd

Uz augšu