Bez vakcinācijas nevar un nedrīkst (407)

Vakcinācijas sasniegumi un sarūgtinājumi Eiropā un Latvijā

Lielākoties «par» vakcināciju raksta neinteresanti un vienmuļi, bet «pret» – enerģiski, harismātiski un krāšņi, aprakstot iespējamu bērnu autismu vai nezināmas izcelsmes nāves gadījumus.

Vakcīnu pretinieku vidū ir daudz patiesi talantīgu cilvēku, kas iebilst pret vakcināciju, atšķirīgu motivāciju balstīti. Vismaz 20% Eiropas ārstu netieši neatbalsta vakcināciju, bet zināma daļa pret to iebilst aktīvi – īpaši homeopāti, alergologi, imunologi.

Pretvakcīnu cīnītāju rīcībā ir izcili klipi, ietekmīgas pretvakcīnu reklāmas. Pret vakcīnām uzstājas ievērojami mūziķi, aktieri, sabiedrības ietekmes līderi. Pavaicājot google «vakcinācija», priekšplānā izvirzās pretvakcīnu apoloģētu saiti. Vēl trakāk – vismaz pirmās lapaspuses google par «anti–vaccination» ir raksti ar šādu ievirzi, bet par «pro–vaccation» ir raksti ar provakcinētāju noliegumu.

Kamdēļ radusies šāda plaisa?

Kamdēļ vakcinācijas aizstāvji ir tik pasīvi? Bet varbūt taisnība nav ne galējiem vakcinācijas apoloģētiem, ne noliedzējiem?

Vakcīnu izplatīšanu un tirdzniecību veic gan ražotāji, gan vairumtirgotāji, taču tie Latvijā un citviet Eiropā ir ieinteresēti galvenokārt vienā pircējā – valstī vai valsts intereses pārstāvošā infekciju kontroles struktūrā. Šis valsts pārstāvis ir ja ne vienīgais, tad lielākais pircējs noteikti, un viņa izvēli nosaka profesionalitāte vai sīka merkantila ieinteresētība. Savukārt ražotājs vai vairumtirgotājs, kam izdevies pārdot savas vakcīnas, pēc darījuma vairāk vai mazāk zaudē interesi par vakcinācijas tālāko gaitu.

Līdz ar to vakcinācijas aizstāvjus Eiropā pārstāv interesi zaudējuši tirgotāji vai savu godkāri vai finansiālo interesi realizējuši birokrāti. Kā viens tā otrs ir negatavs korekti un moderni aizstāvēt vakcinācijas nepieciešamību plašākām tautas masām. Vēl vairāk – pēc noslēgtā darījuma starp tirgotāju un valsti abas puses vairs nav ieinteresētas liekos tēriņos. Savukārt profesionāļiem – ārstiem un sabiedrības veselības speciālistiem nav pietiekama finansējuma, kas ļautu plaši popularizēt vakcināciju, bet nereti – nav arī motivācijas.

Masu mediji Eiropas telpā nepublicē tekstus par nepieciešamību vakcinēties – šie teksti nesatur presei nepieciešamo sensāciju. Toties prese nekavējoties aprakstīs un plaši apzelēs vienīgo vakcinācijas komplikāciju.

Vakcinācijas popularizēšana notiek ar copy paste metodi – viens kopē no otra, pie tam kā argumentus izmanto novecojušus un neinteresantus pētījumus. Pat tad, ja vakcinācijas aizstāvji savu oponentu sniegtās ziņas nosauc par mītiem, tad atspēkojumi ir šie paši copy paste tekstiņi.

Visi pastāsti par vakcināciju sākas ar Edvardu Dženneru, kas 1796. gadā radīja vakcīnu pret bakām, bet bakas nudien nerada nekādas asociācijas 21. gadsimta cilvēkā. Arī grafiki un tabulas par to, kā 20. gadsimta vidū tika izskaustas vairākas slimības, šo slimību neredzējušu jaunu māmiņu neaizkustina.

Bez vakcinācijas nevar un nedrīkst

Vakcinācija ir viens no galvenajiem un efektīvākajiem veselības profilakses veidiem un kopumā vienmēr ir lētāka un izdevīgāka par ārstēšanu un rehabilitāciju – kā indivīdam, tā valstij. Vakcīnas sastāvā ietilpst aktīva viela, kas, veidojot antivielas, ierosina imūnās sistēmas atbildes reakciju (taču ne slimību). Sastopoties ar konkrētas infekcijas aģentu, antivielas to neitralizē. Katra vakcīna ir domāta noteiktai slimībai – tās sastāvs ir sarežģīts, t.i., tāds, kas visefektīvāk darbojas pret konkrētas infekcijas ierosinātāju.

Pēdējo gadu galvenā problēma Latvijā un Eiropā ir vakcinācijas aptveres strauja samazināšanās, īpaši attiecībā uz vecajām, tradicionālajām infekcijām (masalas, masaliņas, garais klepus, difterija, TB), kas ir nopietns risks kolektīvajai drošībai.

Latvijā un dažās Eiropas valstīs neadekvāta, strauja rīcība vakcinācijas kalendāra izmaiņās radījusi vakcinācijas aptveres samazināšanos.

Latvija ir izcils piemērs, kā nevajag rīkoties. Precizēsim – nevis Latvija, bet Baiba Rozentāle kā ministre 2009. – 2010. gadā.

Vakcinācijas process ir kā liels kuģis, kas lēni peld pa okeānu. Ja vakcinācijas kalendārā nav izmaiņu, tad pie šā kalendāra pierod kā medicīnas darbinieki, tā iedzīvotāji, un vakcinācijas aptvere pieaug gadu no gada. Ir neiespējami pagriezt šo kuģi strauji. Pārejot no vienām vakcīnām uz citām (piemēram no penta uz seksta) vai mainot vakcinācijas kalendāru, jāsaprot, ka šīs pārmaiņas ar grūtībām uztver ne tikai vecāki, bet pat mediķi. Ja gada laikā kalendārā tiek ieviestas kaut vai divas izmaiņas, jārēķinās, ka vakcinācijas aptvere sarūk.

Baiba Rozentāle vienlaikus centās ieviest četras (sākotnēji – sešas) jaunas vakcīnas, mainīt arī pārējo vakcinēšanas kalendāru, mainot vakcīnu piegādātājus un izvēlētās vakcīnas. Šādas nesagatavotas izmaiņas bija ļoti sarežģītas un sāpīgas. Rezultātā daļai mediķu un pacientu radās iespaids, ka plašās izmaiņas ir saistītas tikai un vienīgi ar biznesa interesēm.

Visā Eiropā mediķu vidū, bet īpaši interneta saziņas vidē, izmaiņas vakcinācijas kalendārā allaž tiek sasaistītas ar amatpersonu koruptīvām interesēm, kaut arī parasti šīs izmaiņas ir loģiskas attīstības vadītas. Vissliktāk, ja vienas firmas vakcīnas vienkārši tiek nomainītas ar citas firmas vakcīnām, – tas parasti rada iespaidu par vakcinācijas komercializāciju.

Vakcinācijas problēmas migrācijas dēļ sen nav Latvijas, bet gan Eiropas Parlamenta problēma, žēl, ka Parlaments to vēl nesadzird.

Katrā Eiropas valstī ir citāds vakcinācijas kalendārs, stipri atšķiras lietotās vakcīnas un sistēma kā tāda. Liela problēma ir iedzīvotāju migrācija. Jaunatne izvēlas strādāt Eiropas attīstītajās valstīs, bet bērnus dzemdē dzimtenē. Dažas nedēļas vai mēnešus pēc bērna dzimšanas latviešu māmiņa dodas uz savu darba vietas zemi, ņemot bērnu līdzi, nereti pārtraucot vakcinācijas procesu vai ieejot pilnīgi citā vakcinācijas sistēmā. Pie kam māte vairākkārt maina darba vietas zemi.

Nozīmīga migrācijas problēma ir romu tautības cilvēku migrācija. Bulgārijā un Rumānijā pastāvīgi dzīvojošie romu tautības cilvēki ir ar zemāko vakcinācijas aptveri, bet viņi vairāk vai mazāk brīvi pārvietojas pa visu Eiropu. Samazinoties veselības finansējumam deviņdesmitajos gados, romu tautības cilvēki netieši pazuda no primārās palīdzības ārstu uzskaites, bet vēlāk atgūt zaudēto, īpaši vakcinācijas jautājumos, ir gandrīz neiespējami.

Satraucošas problēmas vakcinācijas aptverē Eiropā rada imigranti no trešajām valstīm, kur vakcinācija ir apšaubāma, bet par lētu naudu var iegūt dokumentu, ka iebraucējs ir vakcinējies pret visām zināmajām infekcijām. Atsevišķām Ziemeļāfrikas musulmaņu valstīm vakcinācija zēnu populācijā ir ievērojami augstāka nekā vakcinācija meiteņu populācijā. Arī bijušajā Padomju Savienībā nereti vieglāk bija izrakstīt nepatiesu izziņu, nevis reāli vakcinēt bērnus.

Liels trieciens vakcinācijai bija neveiksmīgā informācijas aprite par putnu gripu un cūku gripu, kā arī lielie līdzekļi, kas ieguldīti pretgripas vakcīnu ražošanā un iegādē.

Rezultātā visā Eiropā radusies skepse pret sezonālās gripas vakcināciju, jo miljoniem cilvēku ikdienā lāgā neatšķir vienu gripu no citas, bet zemapziņā palikusi informācija, ka biljoniem dolāru valstis izsviedušas par velti. Arī es pats, būdams vakcinācijas kaismīgs atbalstītājs, vakcinēties pret gripu iesaku tikai cilvēkiem ar ievērojami samazinātu imunitāti.

Mana tēze 2012. gada Eiropas vakcinācijas nedēļai – visai Eiropai ir jāizstrādā un desmit – divpadsmit gadu laikā jāievieš unificēts vakcinācijas kalendārs. Tas ļaus Eiropai izvairīties no nepotētu ļaužu anklāviem un paaugstināt vakcinācijas aptveri. Kopējas vakcinācijas stratēģija un kopējs vakcīnu iepirkums ļautu ievērojami ietaupīt līdzekļus. Jāatceras, ka Eiropas Savienības valstīm ir atšķirīgi veselības budžeti un dažas valstis taupa ne tikai uz kopējās iedzīvotāju veselības aprūpes, bet arī vakcinācijas rēķina.

Sākotnēji šim kopējam kalendāram būtu jāaptver tikai tādas vakcīnas kā TB, difterija, stingumkrampji, poliomielīts, bet pakāpeniski jāpievieno arī citas vakcīnas. Arī uz kopēju Eiropas kalendāra ieviešanu attiecas tie paši iepriekšminētie noteikumi – nedrīkst veikt plašas izmaiņas ar vairākām vakcīnām vienā gadā vienlaikus.

Būtu jāpārtrauc cilvēku maldinošā tracināšana par atsevišķām infekcijas slimībām (piemēram, legionellozi), bet jāstrādā pie modernas mūsdienīgas vakcinēšanas izskaidrošanas kampaņas.

Latvijā, gluži kā visās citās Eiropas valstīs nepieciešams skolu (ģimnāziju) programmās iekļaut plašu vakcinācijas skaidrojumu. Šodienas vidusskolēni ir rītdienas vecāki un, neieguvuši pietiekamas zināšanas par vakcināciju, tie viegli pakļaujas pretvakcinācijas aģitācijai.