Varas nezūdamības likums (2)

Tikmēr gatavošanās pašām vēlēšanām jau notiek. Šlesers, kurš vēl nesen solīja ap šo laiku sākt sarunas par jaunu valdību, vismaz vārdos regulāri pātago esošo Ministru kabinetu un liek nenovērtēt par zemu viņa ambīcijas. Kristovskis, kurš Rīgas domē pat algu vairs nesaņem un Eiropas pabalstu arī, iespējams, arī domā par vietu, kur vismaz baltmaizei sanāktu. Varbūt arī "Saskaņas centrs", kuru Rīgas domē "ievilka" Ušakovs, grib atkārtot vienreiz labi izspēlētu partiju?

Pēc pērnā gada vasarā notikušajām pašvaldību vēlēšanām Rīgas domē rit ikdienas darbs. 60 deputātu krēslus sadalījušas 4 partijas. Divas veido koalīciju, divas atstātas opozīcijā. Par spīti pēdējās desmitgadēs biezākajai sniega segai, milzīgiem apkures rēķiniem, pilsētas ieņēmumu kritumam, milzīgi satricinājumi pirmajam krievvalodīgajam mēram Nilam Ušakovam ir gājuši secen. Saskaņā ar Latvijas politikā iemīto taciņu, ka partiju līderi vienā vietā ilgāk par diviem gadiem neaizsēžas, Ušakovs viņa pārstāvētajam „Saskaņas centram” būtu izcila lokomotīve. Taču gados jaunais mērs to nedarīs.

Nils Ušakovs, Rīgas mērs: "Mums ir liela komanda, piemēram, Jānis Urbanovičs, kurš mani ir atvedis uz politiku, viņš vedīs SC uz parlamentu. Un tā ir jābūt. Nevar būt tā, ka ievēlēja un pēc tam teiks – tas ir hobijs."

No Rīgas domes atpakaļ Saeimā?

Taču pretējā kabinetā sēdošo Aināru Šleseru otrā numura statuss pilsētā neapmierina. Līdzīgi kā šonedēļ Ēnu dienā sanākušajiem skolēniem viņš stāsta kā kļūt par veiksminieku, zemapziņā viņš vēlas kāpt soli augstāk. Valdībā viņš ir bijis gan ministrs, gan premjera vietnieks, taču valdības vadītāja krēsls palicis nesasniegts.

Ainārs Šlesers, Rīgas vicemērs: "Man kā partijas priekšsēdētājam būs jābūt kā premjera kandidātam – jautājums ir, vai es kandidēšu arī uz Saeimu. Partijai būs jāpieņem lēmums, kur viņi mani grib likt."

Lai arī Šlesers atrunājas, ka lēmums tiks pieņemts tikai vasarā, ir jānotiek lielam brīnumam, lai partijas reklāmas kampaņas iztiktu bez viņa. Pērn tika solīts strādāt pilsētas labā, šogad jau valstij.

Sabiedrisko attiecību speciālists Arnis Lapiņš uzskata, ka, reklamējot līderus, daudzi vēlētāji savu balsi tiešām ir atdevuši tikai tāpēc, ka vienu vai otru politiķi redzējuši kā labu pilsētspeciālistu, turklāt pēc Ivara Godmaņa valdības krišanas Šlesers pats iedegās ar domu par Rīgu. No otras puses – partijām nekad nav bijis pietiekami gara rezervistu soliņa.

Arnis Lapiņš: "Problēma ir objektīva, Latvija ir maza valsts. Cilvēku, kas spēj strādāt politikā, kas spēj saglabāt reitingus, ir maz. Līdz ar to partijas ir bezizejā – vai nu vēlreiz mēģināt virzīt populārus cilvēkus, vai arī iztikt ar nepazīstamiem cilvēkiem uz zaudēt."

Aizvadītās pašvaldību vēlēšanas vēl bija zīmīgas ar to, ka „Saskaņas centram” bija izdevies iekrāt balsis no latviešiem, savukārt Latvijas Pirmajai partijai/„Latvijas ceļam” - no krievvalodīgajiem. Panākumi tika piedēvēti tieši Šleseram, kam publiskajā vidē latviešu vai nelatviešu nebija, bija vēlētāji. Laikraksta „Telegraf”  redaktors Aleksandrs Krasņickis gan apšauba, ka šajās vēlēšanās Šlesers spēs iet vēl tālāk.

Aleksandrs Krasņickis: "Uzpeld tāds sasodīts jautājums par „krievu triādi” – valoda, pilsonība un izglītība. LPP/LC vienmēr bijusi nacionāla šajos balsojumos. Pārdot sevi krievu vēlētājiem būs grūti, un ticiet man – būs daudzi cilvēki, kuri gribēs Šleseram šos jautājumus uzdot."

Pēc negaidīti labā starta pašvaldību vēlēšanās domi grasās pamest arī „Pilsoniskās savienības”  frakcijas vadītājs Ģirts Valdis Kristovskis. Ieviest domē armijas disciplīnu bijušajam aizsardzības ministram tā arī neizdevās, un torpedēt koalīciju no opozīcijas ierakumiem viņam liekas veltīga laika šķiešana.

Ģirts Valdis Kristovskis: "Iespējas ir ierobežotas un nedemokrātiskas. Manas zināšanas valsts pārvaldē netiek akceptētas, un man ir jāskatās, kur tām ir lielāka nozīme – ja būs iespēja, strādāšu pozīcijā Saeimā, varbūt valdībā, iespējas strādāt valstij un tautai būs lielākas nekā Rīgas domē."

Saeimas vēlēšanas līdzināsies cīņai par Rīgas atslēgām

Politiķu vēlme pēc lielākām iespējām ir saprotama, taču nav saprotams, kāpēc teju 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas partijām ir tikai daži atpazīstami līderi, bet pārējo deputātu vārdi nereti neko neizsaka. Daļēji šo problēmu risina partiju apvienošanās - saraksts kļūst kvalitatīvāks. Taču, pašu problēmu par komandas atpazīstamību pēc būtības nerisina. Līdz ar to 10. Saeimas priekšvēlēšanu gaisotne daļēji atgādinās cīņu par Rīgas atslēgām.

Sacentīsies nevis partijas, kurai labāki speciālisti, labāka programma, bet sacentīsies premjera amata kandidāti – radot ilūziju, ka valdības vadītāju tiešām izvēlas vēlētājs, nevis Saeima.

Aigars Freimanis: "Vēlēšanas prasa paradīt kaut ko, ko var reāli izdarīt – iedot problēmu un parādīt, kā to var atrisināt. Tas paver iespēju attīstīt tieši šo formātu, un, kā teicu, – tas ir arī labāk no sabiedriskās domas aptaujas – tas ir interesantāk."

Sociologiem tas pērn pat lika pamainīt sabiedriskās domas aptaujas kritērijus – atsevišķi jautāt par partiju, atsevišķi par līderiem. Pēdējiem rezultāti bija labāki, rezultātā ievelkot arī visu sarakstu.