Vakara pasaciņa: Kaķīša dzirnavas

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Inga Kundziņa

Sirms vecis kailā kažokā iznāca no piesarmojušā dārza un skatījās atpakaļ caur ābelēm, pie kurām pār vakara sārtumu drebēja viegli ledus spīdulīši, kā tās bālās pelnu plēnes pār kvēlošām oglēm.

Biezs rieta sarkanums krita viņa sejā. Tā bija nikna veča seja. Viņa ūsas un bārda izskatījās kā garas sudraba bārkstis, piesalušas zilām un zaļām ledus zīlēm, kurām vēl vakars pielika pa sarkanai. Tas bija vecais Lauskis, izdzīts saimnieka tēvs, kurš dēlam par agru bij atdevis mājas. Viņš uzklīda tikai lielā salā, kad visi zari bij iekalti smalkā ledū, un sarkans saules riets, kā dusmu atspīdums, zem ābelēm un gar ēku stūriem meklēja viņa sarkano seju. Raug, vecais palecas, tā ka izjūk apsarmojušais matu cekuls uz pakauša, un sper ar cirvi klēts pakšķī.

«Ai, ai,» baļķis iekliedzas, un viņam pārtrūkst sirds. Tā ir pušu! Viņa trūkst, sēri vaidēdama kā kokļu stīga, un runcis apstājas uz celiņa, kas iet no istabas uz klēti, un klausās, pacēlis kāju. «Ā, vecais saimnieka tēvs atkal spārdās,» run­cis saka, pamanījis Lauski, kurš aiziet, nikni atpakaļ skatīdamies, ar cirvi pār pleciem. Un ābeles, kā nobijušās, stāv tik klusi un mēmi, un ne zars vairs nevelk elpu.

«Būtu jāiet uz klēti,» runcis doma. «Saimniece bar: Runci, ko guli! Būtu apskatījies, ko klētī peles dara? …»

«Kauna dēļ būtu jāiet,» runcis domā.

Viņš paceļ vienu kāju — salst, paceļ otru — salst.

Mežinieki, nojūguši zirgus, nāk uz istabu, priecīgi sizdami vienu pret otru lielās rokas krustāmos kulaiņos.

«Vai tu iesi peļot? Ko tu te maisies pa kājām …»

Runcis nolec no celiņa un atsēstas sniegā. «Ej un peļo tādā laikā, kad tev nav ne cimdu, ne zeķu!» Un viņš klusi manās līdz mežinieku čīkstošām pastalām. Kad durvis jau taisās aizvērties, aiz pēdējās apsalušās pastalas, viņš mīksti un klusi kā kamols pārvēlas pār slieksni istabā.

Un kamēr mežinieku lielās, piepampušās kājas gurdi kustas durvju priekšā, kaķis jau sēd uz mūra.

«Nu saki, ko tev tās kājas palīdz?» sārts sāls grauds, kurš rudenī bij palicis pāri no gaļas sālīšanas un gulēja uz mūra nekustināts jau no pirmā sniega, teica. «Cik ilgi bij, ka izskrēji ārā, un nu jau atkal bāz man sānus klāt. Redzi, kā es iztieku ar galvu vien. Jo es esmu zemes sāls.»

«Un kas kait lupatām aizkrāsnē,» teica lupatas, kuras žāvējās uz šņores. «Pa dienu nostrādājies un, kad noberzts galds un trauki, sildies aizkrāsnē līdz rītam. Ū, nedod Dievs, ja tevi aptin ap kāju kāds klaidonis un vazā pa pasauli apkārt tādā laikā.»

«Ziemu es mīlu piemiegt acis,» balta tējkanna lodziņā sīca un pūta tvaiku caur nāsīm, ,,piemiegt acis un sapņot. Es redzu zemi, kur tējas koks zied, un zilus karaļa svārkus, kuros lokās zelta pūķi. Es redzu, ka viņus planda vasaras vējš. Karalis iet caur dārzu uz savu alabastra lapeni. Tur viņu gaida divpadsmit dāmu, divpadsmit dzeltenu tējas rožu, līkam, sapņos noreibušām acīm. Viņi dzer tēju no mazām porcelāna tasēm, uz kurām uzgleznotas mazas dāmas ar līkām, zeltbrūnām acīm, kuras redz tikai teikas. Tad karalis atsauc savu stāstītāju un liek viņam stāstīt stāstus par pūķiem un varoņiem. Un kad pūķis ar divpadsmit galvām iedzen varoni līdz krūtīm zemē, tad div­padsmit dāmu noliec divpadsmit tumšu galviņu uz šaurām dzeltenām rociņām un tvīkst un dreb, kamēr varonis nav nocirtis pūķim divpadsmit galvas. Es varētu stāstīt daudz pasaku, bet tās visas ir no Ķīnas. Runci, stāsti tu.»

Runcis uzmeta kupri, nogulās uz savām nosalušām pēdiņām, aizvēra acis un domāja.

«Runcīti, runcīti, stāsti pasaku,» mazais Ģiģis teica, noliecis vaidziņu pie runča drebošā pakauša. Un kad Ģiģis tam bij nosēdies līdzās uz mūra, kaķis iesāka:

«Reiz vecos labos laikos, kad tie labie gadi bij, vienam kaķītim bij dzirnavas. Viņas gāja dien' un nakti: murrā, murrā, murr … Tur bija riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi, tas bij vecos labos laikos, kad tie labie gadi bij. Apenīši gar dzirnavu sienu bij viegli apputējuši ar miltu putekļiem; viņu stīgas mūžīgi drebēja no dzirnavu rūkšanas. Pa lodziņu ar vecu zaļu rūti raudzījās rūķi, vai nebrauc malēji. Pats melderis baltā kažokā staigāja un skaitīja maisus — riekstu maisus un mandeļu maisus. Pa vakariem visos logos mirdzēja zelta ugunis. Dzirnas dūca, ūdens stabulēja, un kaķīša meitiņas dancoja ar jauniem kaimiņiem. Viņām bij garas zelta acis, un viņu nagi bij labi apslēpti rozā pēdiņās. Visjautrāk tur gāja Ziemas svētkos. Tad baltās dzirnavās stāvēja zaļa eglīte ar zelta riekstiem un mirdzošām svecītēm. Un rūķi sēdēja kaktā pie novāktiem miltu maisiem, klusi turēja savās sarepējušās rokās baltas māla pīpes, kratīja galvas un teica: «Jā, tā ir lieta.»

Un kad skujiņa sprakstēdama aizdegās un zils pūkains dūmu bubulis viegli pacēlās un aizlidoja gaisā, iznēsādams vieglu smaržu, kā atmiņu no vasaras, tad viņi klusi slaucīja acis. Jo tie bij labi vīriņi, un viss viņiem viegli ķērās pie sirds … Bet tie laiki aizgāja. Kaķīša meitām sāka braukt precinieki, un viņš tām gribēja dot lielu pūru. Viņš ieķīlāja dzirnavas melnajam runcim, kurš bija ļoti bagāts un sargāja velna naudas lādi vecās pils pagrabā. Un, kad viņš bij izdevis visas meitas, tad no dzirnavām viņam bija palicis pāri tikai baltais meldera kažoks.

Atnāca melnais runcis ar parādu rakstu un apķīlāja riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi. Bet kaķītis nevarēja samaksāt parādu, un melnais runcis paņēma dzirnavas. Naktī viņš pārnāca no pils pagraba ar visu naudas lādi, kuru, acis bolīdami, nesa seši velni — tik smaga viņa bij! Labie vīriņi, rūķi, lielās bailēs aizbēga pa vecām peļu un sermuliņu alām, pamezdami uz trepēm savas koka tupeles. Bet dzir­navās nakti bij dzīres. Velni dejoja ar raganām, un rītā apenīši ap lodziņu bij nokārušies un apsviluši — raganas, prom laizdamās, bij aizdedzinājušas viņus ar savu karsto elpu. Nemīlīgas nu izskatījās dzirnavas. Ūdens rūca dobji un tumši zem abiem tiltiem, un visi godīgi ļaudis brauca ap viņām ar līkumu.

Kaķītis pārgulēja to nakti siena kaudzē. No rīta, nomazgājis muti, viņš domāja, kur iet. «Vai tad es esmu bez radiem?» viņš izslēja kupri. «Ir akmens rūkdams griežas pulkā, kad straume viņu nes. Iešu pie radiem.» Un kaķītis gāja uz muižu. Tur viņam bij znots pagraba meistars.

Pa lodziņu, kurš bij aizaudzis kuplām dadžu lapām, kaķītis nolaidās pagrabā. Kas tur bij piena un krējuma! Pats pagraba meistars staigāja baltā sko­telē un pārraudzīja ķērnes. Arī meitai bij skotele priekšā, un viņa palīdzēja darbā. Kur pagraba meis­tars laida ķepu, tur šī savu sarkano mēlīti. Viņiem bij daudz darba, un viņiem gāja labi. Bet viņi bij tik laimīgi, ka tiem neviena cita nevajadzēja.

Meita uzņēma kaķīti kā viesi. Viņa padeva tam krējumu uz dadža lapas, sēdēja klāt, skubināja, lai ēdot, un prasīja, kā ejot pa māju. Un kad viņš pastāstīja, ka dzirnavas paņēmis melnais runcis, viņa nobirdināja pāra asaru par laimīgo mītni, ap kuru kā zaļi apenīši tinās viņas bērnības atmiņas. Bet pagraba meistars palika domīgs un teica, viņš gan būtu varējis ko iekrāt vecuma dienām. Kur viņš nu tagad iešot? Uz šiem lai necerot. Viņiem esot jādomā par bērniem (meistara kundze nosarka un aizklāja seju ar priekšautu).

Viņi jau negribot laist ubagus pasaulē. Un tad bij klusums, un kaķītis brīnījās, kā viņi tik ātri izrunājušies. Viņiem vairāk nekā nebij ko teikt, un kaķītis saprata, ka viņam jāiet. Viņš teica, ka gribot vēl apmeklēt citus radus. Nu šim esot vaļa, nu varot izstaigāties. Jā, un laiks arī esot labs un ciemu varot izstaigāt baltām kājām, — pagraba meistars piezīmēja. Viņi abi kļuva priecīgi un sirsnīgi, izvadīja veco kaķīti pa pagraba lodziņu. Un kad tas aiziedams atskatījās atpakaļ, tad viņš vēl redzēja starp zaļām dadžu lapām viņu baltos, laimīgos purnus.

Jā, ceļš bij sauss un tīrs kā balināts audekls, pienenes staroja ceļmalas kā saulītes, bet kājas gan kaķītim ejot bij ļoti smagas. «Kur lai iet?» viņš, pacēlis kāju, apstājās uz laipas pie muižas laidara un domāja.

Te lopi nāca no ganiem mājā. Sarkana govs šņāk­dama nogrūda viņu ar ragiem no laipas, un ganāms pulks būtu saminis viņu — lopi līgodamies skrēja uz pilnām silēm, mutēs tiem vēl karājās steidzīgi norautas puķes un zāles. Bet kaķītis pārmeta kūleni un noskrēja no ceļa. Te viņu ieraudzīja liels melns ganu suns, kurš gāja lopiem nopakaļus, nokārsis, nikns, izkāris garu sarkanu mēli. Viņa acis zibēja kā divas rudas lapsenes. Viņš iekaukdamies metās kaķītim virsū, un tas bēgot tikko izrāva savu kāju no viņa zobiem. Atlēcis sāņus, viņš pieplaka pie zemes, un suns lieliem, nikniem lēcieniem aizjoņoja viņam pāri pa auzām. Pa to starpu kaķītis bēga. Aiz bailēm viņš nemanīja, ka no sakostās kājas tam tecēja asinis. Bet kad viņš bij aiz kalna drošībā, tas nevarēja vairs paiet. Un ar mokām viņš vilkās uz veco kieģelnīcu, tur meita viņam bij izprecēta pie kaķu inspektora.

Uz ceļa pie kādām mājām trīs puikas sita bumbu. Viņi atstāja bumbu, kura viņiem bij apnikusi, un uzkrita kaķītim, kurš vilkās garām. Viens plūca viņam aiz ausīm un prasīja, vai nauda ir. Otrs teica, šis gribot redzēt, vai viņš mākot peldēt, un iesvieda to dīķī. Viņi stāvēja un skatījās, kā viņa mazais purniņš slīdēja pa dīķa zaļo ūdeni uz otru malu. Un kad kaķītis garš un pelēks, kā izstiepts, no dīķa netīrā ūdens grīļodamies iznāca zālē, trešais puika aizskrēja viņam priekšā un teica: nu šis gribot redzēt, vai viņš protot arī kā kaķis krist. Viņš saķēra to, uznesa pa trepēm uz kūtsaugšas un svieda viņu pa logu zemē. Kaķītis apvēlās gaisā un nokrita vircas bedrē. Puikas sāka ķerstīt jaunos bezdelīdzēnus, kuri sēdēja uz spāru galiem un bij vēl ļoti uzticīgi un neveikli. Kaķītis izrāpās no bedres un ievilkās dzeltenās. Viņa baltais kažoks bij beigts, un neviens vairs nevarēja teikt, ka viņš reiz melderis bijis.

Kad inspektora kundze to ieraudzīja ienākam pa­galmā, viņa noturēja to par ubagu un aizslēdza dur­vis. Un inspektors rūca, ka starp kaķiem arvienu vairāk zūdot tikumi. Nepaejot neviena diena, kad te neiemaldoties kāds dienas zaglis. Viņš bij stingrs inspektors, un visi kaimiņu runči kauca un nedēļām ilgi laizīja vātis, kad viņš gāja uz revīziju. Un kaķītis velti klaudzināja pie viņa durvīm. Nu viņš domāja atkal, kur iet. Bet visi radi viņam bij bagāti, un visām meitām viņš bij devis lielu pūru. Kad viņam būtu viens radiņš tik nabags un nelaimīgs kā viņš pats, tas būtu viņu pažēlojis. Bet bagāts palīdz bagātam, un nabaga kaķītis nekur neatrada pajumtu. Ikkatrs sargāja savu mieru un laimi, un viņu nekur nelaida iekšā. Un tā kā kaķītim nebija neviena nabaga radiņa, kur pieiet, tad viņam neatlika nekas cits, kā doties plašā pasaulē.

Kaķītis gāja, gāja visu vasaru. Suņi viņu dzenāja, kaķi plēsa, un puikas mētāja ar sprunguļiem un akmeņiem. Rudenī, kad veļi kā izkaltušas linu saujas staigāja gar bālām laukmalām, kaķītis izskatījās kā iznācis no tumšās veļu sētas, kur dod ēst tikai smilšu karašas. Viņš gāja no viena ciema uz otru un bij priecīgs, ja kādu durvju priekšā, naktī, kad suns, iespiedis purnu starp kājām, gulēja pavārtē, viņam laimējās atrast maizes garozu vai kartupeļu mizu. Tā viņš bija izgājis pus ķēniņa valsts. Kad pārsala upes un ezeri un aiz mežiem gulēja sirmi ziemas mākoņi, viņš ieraudzīja zem mākoņiem zilus torņus. Tur bij ķēniņa pilsēta.

Vakarā kaķītis iegāja pilsētā. Kalnā aiz sirmiem kokiem stāvēja ķēniņa pils. Logos nedega ugunis. Un apsarmojuši koki, kā balti miroņi, klusi spoguļojās lielās tumšās rūtīs. Vienā logā tikai kvēloja sarkana pavarda uguns. Kaķītis nosēdas zem viņas uz ķēķa trepēm apsildīt kājas.

«Ei, kas tur par ciemiņu?» — pa durvīm izliecās sirma vecīša galva baltā cepurītē. (Tas bij pils pavārs.) «Skaties — kaķis! Nu, nāc nu, nāc iekšā,» vecītis aicināja. «Vecais runcis vakar nākt' nosmaka pelnos, un mums kaķa vajag. Tas nekas, ka tu tāds nonīcis esi. Gan atkopsies. Tev jau nebūs te jādzīvo savā maizē,» pavārs drošināja, kad kaķītis bailīgi mīņājās uz vietas, žēli skatīdamies viņam acīs. Kā nu tāds nabaga kaķītis drīkstēja iet ķēniņa pilī! Viņam jau nebij ne to drēbju, ne tā goda… Bet tā bij pavāra darīšana. Un ķēniņš nesūtīja kaķītim pretī ne drēbju, ne sulaiņu. Pavārs saņēma viņu klēpī un ienesa kukņā.

Nu kaķītim bij laime. Gluži negaidot viņš bij ticis lielā godā. Kā galma runcis viņš laka pienu, cik gribējās, un drīz dabūja atpakaļ savu balto meldera kažoku. Aiz malkas kaktā viņam bij vecs tepiķa gabals, kura nodzisušās krāsās bij ieausts balts nams ar ziliem slēģiem un zaļš rožu krūms, kurš ar lieliem atvērtiem pumpuriem sniedzās vaļējā logā. Tur viņš sēdēja un rūca kā baltas dzirnaviņas. Jo viņš bija pēc amata melderis un bez malšanas nevarēja dzīvot.

Vakarā, kad pavardā izdzēsa uguni, kaķītis ierakās līdz degunam pelnos. Bet deguna galu viņš atstāja vaļā, lai neizietu tāpat kā vecajam runcim, kurš aiz lielas omulības bij pelnos noslāpis. Pievēra vienu aci, pievēra otru aci un skatījās lielās zvaigznēs, kuras pār sirmām koku galotnēm drebēja zilā logā.

Pēc vakariņām, kad pavārs, istabas meitas un ķēķa puisis sēdēja pie sārtas uguns nogurušām un sārtām sejām, viņš, uzmetis kupri, rūca un stāstīja par savām dzirnaviņām.

Mazā princese Ilzīte, kurai bij vēsi pils aukstās, krēslainās istabās, klusiņām zagās iekšā ķēķī, nosēdās uz zemā soliņa, glaudīja kaķīti un klausījās. Un pavar­da gaismā mirdzēja viņas apaļais vaidziņš un garās rudās sprogas. Bet slimais ķēniņš nespēja ilgi palikt viens. Viņš sūtīja sulaini to meklēt, un Ilzītei bij jāceļas augšā no zemā soliņa, uz kura bij tik labi, un jāiet atpakaļ aukstās, krēslainās istabās, kur pa vakariem nededzināja ugunis. Un tur viņai bij jāsēd augstā zelta krēslā. Tas bij tik bēdīgi. No tā laika, kad ķēniņiene bij mirusi, zālēs, kur zilās glāžu sienās vēl klusi un slepeni spoguļojas lielas zelta lampas, — vairs nededza ugunis. Sulaiņi staigāja bez trokšņa, kā ēnas; pār visu ķēniņa namu kā slimība gulēja sēras. Sen bēru skujas bij noslaucītas no trepēm, bet viņu smarža vēl valdīja par ķēniņa dvēseli. Tik ilgi — kamēr zelta vainags sāka rūsēt viņam aiz skumjām uz galvas.

Šī lēkme viņam bij uznākusi pēc ķēniņienes nāves. Viņš to jau bij aizmirsis un sēroja par visu, ko cilvēki, lopi un zvēri cieta pasaulē. Par varoni, kam krūtīs rūsēja ienaidnieka šķēpa gals, par purva Strazdiņu, kas mocījās gana zēna cilpā, un pat par vaguliņu, ko samina uz ceļa nevainīga bērna kājas. Tas bij pavisam, pavisam savāds ķēniņš. Visas sāpes, kas pasaulē gadījās, kā bultas atrada viņa sirdi. Viņš sēdēja salīcis savā krēslā, ar rokām sažņaudzis krūtis. Gan veikli galma dakteri deva viņam padomu apkalt sirdi ar zelta stīpām, tad viņa nedrebēšot tik viegli pretim katrai nopūtai. Bet ķēniņš neklausīja. Viņam bij mīļas nelaimīgo nopūtas, kas maldījās caur laikiem un tālēm. Viņš sildīja tās pie savas sirds kā nosalušus bērnus, kuri spiedās klāt pie viņa krūtīm ar sastin­gušām rociņām.

Vai galma ļaudis tādai sirdij deva vaļu? Viņš jau bij izdāvājis pus ķēniņa valsts visādiem bēduļiem. Un vai nelaime tāpēc bij mazinājusies? Visapkārt tāpat karājās nopūtas, kā smagas rasas lāses pie miglā nolīkušiem zariem, un neviens vējš nevarēja viņas nopurināt. «Lai labāk valsts labumi paliek mums pašiem,» galma ļaudis sprieda, «pasauli jau nevar piepildīt». Un tie rūpīgi sargāja nelaimīgo ķēniņu no dzīves. Dienu viņš pavadīja aiz nolaistiem priekš­kariem, nakti bālā zvaigžņu krēslā. Ik vakarus ministrs ziņoja, ka viss kārtībā, un neviena ļauna skaņa neaizkāra ķēniņa ausis. Bet viņa slimība nebij dziedināma. Kad dzīve atkāpās no viņa, tas sēroja par to, kas sen bijis, par ko stāstīja vecas chronikas. Par likteņiem, kas nebij atstājuši atmiņas ne tik, kā aizmirsts zieds pamet smaržas vecā grāmatā, kuri nebij atstājuši vairāk zīmes kā viļņi smiltīs, kas nodzēš viens otra pēdas.

Un lielā grāmata, ko ķēniņš vakarā turēja uz ceļiem un lasīja drebošās sveces gaismā, vai tā bij viņam grāmata, tāpat kā citiem? Tā bij nosūbējis kapu kalns, kur bij apraksti skumji likteņi. Tā bij tumšs mežs, kur naktī raudāja miroņu kauli. Tā bij sēru druva, kur katra vārpa nesa savu sēru graudu Dieva lielajam ap­cirknim. Lauks miglā bez gala, kur krēslā klusi grieza grieze. Un vai tās bij burtu rindas? Tās bij tumšas vadziņas, pa kurām vakarā zem miglas nopūtām, vienmuļīgi sērodama, staigāja grieze, vadziņas, pa kurām tecēja ķēniņa asaras.

Ķēniņš bij viens. Tik mazā princese Ilzīte bij pie viņa. Un viņa vienīgā laime bij paskatīties viņas bērna acīs, kuras vēl nezināja sāpju. Kad viņa bij prom, tas palika nemierīgs un sūtīja viņai pakaļ. Bet Ilzītei bij vēsi tēva skumjās, viņa bij bāla kā tie ziedi, kuri izaug vecos mežos zem sirmam priežu bārdām, un ta bieži nozuda ķēķī sasildīt savu mazo dvēseli starp veseliem ļaudīm, kur sprakstēja liela, sārta uguns un kaķītis rūca un stāstīja par savām dzirnavām. Un ķēniņš teica, lai vedot to kaķīti iekšā, viņš gribot dzirdēt, ko viņš stāstot.

Ilzīte saņēma melderi klēpī, ienesa zālē un nolika pie vecā ķēniņa kājām. Viņš paskatījās, aci piemieg­dams, slimā ķēniņā, nogulās uz ķepiņām un sāka stāstīt, kā viņam bijušas dzirnavas, kā melnais runcis tās atņēmis, kā meitas aizraidījušas viņu un kā puikas mocījuši. Un visu to viņš pieminēja bez dusmām, bez naida un sāpēm. Ķēniņš klausījās viņā un brīnījās, kā tik viegli var sāpes pieminēt, un asaras klusi kāpa viņam acīs kā silts zilgans ziemas prieks, kurš paceļas no balti nosniguša dārza un mīksti spiež pieri. Jā, jā, viņš vēl nebij zinājis, ka sāpes var tik viegli lidot un dūkt kā baltas sniega pārslas, kuras atstāj tālu apakšā izmocītās zemes dubļus. Sāpes viņam bij bijušas rūgtas un padarījušas dzīvi tumšu un rūgtu, nodzēsušas zālēs zelta lampas un sauli debesīs. Sāpēm bij tik dzeloņi, un ikviens dzelonis atrada viņa sirdi, bet nu viņām bij viegli, balti ziedu spārni. Un viņš varēja raudāt un smaidīt, kā smaida sniegs pār dubļos nogrimušu zemi.

Kad kaķītis bij beidzis savu stāstu, ķēniņš paņēma viņu uz ceļiem un prasīja:

«Saki, ko lai es daru melnajam runcim?» «Ei, ķēniņ, es nepieminu ļauna,» kaķītis atbildēja. «Un ko lai es daru tavām nepateicīgām meitām?» «Dari viņām tikai labu. Kad es kā ubags aizgāju pasaulē, tad jau bija sāpju diezgan. Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.»

«Tev taisnība, kaķīti,» ķēniņš domīgi teica. «Reiz es gribēju pakārt laupītāju, bet tas sāpēja viņa mātei. Un mātes bēdas sāpēja viņa māsai, un meitas sāpes sāpēja viņas dārzam: puķes novīta, un ābeles nobir­dināja negatavus augļus, jo meita ziedā aiz bēdām aizmirsa viņus apliet. Tad es piedevu laupītājam tāpēc, ka negribēju vairot sāpes pasaulē.»

«Un ko lai es daru tiem puikām, kas tevi tik nežēlīgi mocīja?» ķēniņš prasīja.

«Ei, ķēniņ, es nepieminu ļauna. Šie mazie ļaudis ir tik ziņkārīgi. Viņi vēl nezin, kā sāp. Viņi grib redzēt sāpes un priecājas, ka kaķis mokās. Gan dzīve ievainos viņu jaunās dvēseles, un tie zinās, kā sāp. Tad mēs vēl paliksim labi draugi.»

Tad ķēniņš piecēlās no krēsla un lika aizdegt savas zelta lampas. Un tās viena pakaļ otrai atspīdēja zaļos sienu spoguļos un viena pakaļ otrai meta gaišas liesmu lapas sejās un acīs ķēniņam un mazai princesei Ilzītei, kad tie, kā no klusa viļņa pacelti, izgāja caur pils istabām, kuras aizdegās tūkstošās prieka ugunīs. ,,Bet dzirnavas tev tomēr jādabū atpakaļ. Melderis tu esi, un es cita labāka amata tev nevaru izdomāt,» ķēninš teica uz kaķīti.

Un tā notika. Kaķītis dabūja atpakaļ savas dzir­naviņas. Velni aizrāva melno runci ar visu naudas lādi purvā, jo dzīve dzirnavās viņiem palika nedroša. Un kaķītis atkal stāvēja savās dzirnavās baltā kažokā. Un gāja atkal vaļā riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi — murr — murr — murr …

Bet ķēniņš bij izārstēts, un pilī sākās jauna dzīve.»

    Uz augšu