Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Parīzes valdzinājums Rīgā

Vita Banga, «Studija»
Parīzes valdzinājums Rīgā
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Elizabetes un Krišjāņa Barona ielas krustojums: īres nams, kura pagalmā atradās kinoteātris «Paris».
Elizabetes un Krišjāņa Barona ielas krustojums: īres nams, kura pagalmā atradās kinoteātris «Paris». Foto: Inga Kundziņa

Šarmantā Rīga aizvien maina seju kā sieviete, kas apzinās savu vērtību, un ne laiks, ne laužu nievas par glīto vai neglīto ēku tapšanu nevar būt šķērslis mainīgumam un dažādībai. Ko padarīsi, dzīve negaida, tā mutuļo augšup un lejup, un ne vienmēr var piekrist Džeimsa Džoisa teicienam, ka dzīve ir gauss nāves periods. Vismaz saistībā ar 20. gs. 20. un 30. gadu Rīgu ne, kad likās — viss ir iespējams un šepat uz vietas ir mazā Parīze, kur bohēma sit tikpat augstu vilni. Rakstnieki, mākslinieki un dzīves baudītāji sēdēja Rīgas «tavernās» un «brasērijās», veltot laiku gan sarunām, gan «dzīves nodzīvošanai». Maģiskais Parīzes šarms tomēr galvenokārt saistījās ar nosaukumu izvēli, kuri bija kā saikne ar tālo Franciju. Skanīgie vārdi kā viegls sentiments vīdēja Rīgas gaisotnē — kafejnīcas «Luvra», «Ninon», «Rokoko», «Bellevue» un citas. Tā tālais sapnis par Parīzes mākslinieku saloniem atrada sev savdabīgu izpausmi kafejnīcu subkultūrā, kur «vizuālie prieki» sadzīvoja vienviet ar mākslinieku tērzēšanu un kultūras notikumu pār­spriešanu. Baudas efekts tika panākts ar patapinātu naivismu. Tā bija ilūzija par ilūziju. Ne velti restorānu un kafejnīcu ēdienkartēs ņirbēja franču ēdienu un dzērienu nosaukumi, kas nebūt nenozīmēja, ka solītais bija esošais, un tomēr vērts bija iebaudīt, piemēram, hors d'ceuvre, lasi ar Holandes mērci, sauternes, stirnas cepeti ar «piederumiem», kokteili «La rēve de Napoleon», «Chāteau Bellevue», liķieri «Grand Marnier» u. c. labumus (Aizkulises, 1931, Nr. 26). Tieši Vērmaņdārza un tagadējās Krišjāņa Barona (toreiz — Suvorova) ielas apkaimē vēl 19. gs. beigās atradās slavenās vidzemnieku iebraukšanas vietas — Ezīša, Bišustropa un citas mājvietas. Dažas ar laiku izputēja, kā Ezīša un Kaula nams pretim Vērmaņdārzam. (Vēlāk viens no Ezīša radiniekiem uzcēla sev elegantu savrupmāju Elizabetes ielā 59, kur tagad atrodas jaunais Francijas Kultūras centrs.) Vecā «Suvorova viesnīca», kaut arī sakņupusi, tomēr dzīvoja vēl ilgi, padomju laikā pārtopot par veikalu, līdz, laikazoba sagrauztu, to nojauca. 20. gs. sākumā pretim viesnīcai varenā īres nama pagalmā vietu ieņēma kinoteātris «Paris», bet pāri Elizabetes ielai pompozajā Krājaizdevumu nama (tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka) pirmajā stāvā ar stiklā iezīmētiem zelta cipariem «14» (tie redzami vēl šodien) blakus fotoateljē atradās «Cafe de Paris». «Suvorova viesnīca» gadiem ilgi bija latviešu satikšanās neafišēts centrs, jo atradās izdevīgā vietā — pa ceļam uz lielpilsētu. Katrs lauku inteliģents, iebraucot pil­sētā, zināja, ka tur var sastapt vai visu Rīgas latviešu «kulturālo stropu». Šeit pastāvēja nerakstīta kārtība: no rītiem brokastoja veikalnieki, pie viena pārrunājot šeftes lietas; ļaudis, kas nāca no teātra izrādēm, koncertiem un citiem kulturāliem pasākumiem (cik nu toreiz to bija), «Suvorovā» mēdza pavakariņot. Arī studenti no lekcijām aizšmauca «pārkost» uz viesnīcu, jo šajā tautas krogā cenas bija mērenas. Lietai bija arī otra puse kā jau visos krogos — jaunākās ziņas: kas vairāk «ieņēmis uz krūti», kas dūres vicinājis. Turpretim pavisam cita publika uzturējās elegantajās, pēc to laiku izpratnes pat krāšņajās «Cafe de Paris» telpās. Ar iekārtojuma starpniecību šeit centās panākt paradīzes efektu: zaļoja palmas, vijās efejas (kaut arī mākslīgas), un gleznotajā debesjumā gra­ciozi lidinājās putni. Spoguļstikla sienas paspilgtināja plašuma ilūziju un radīja sav­dabīgu mirdzumu telpās, kur glītie, tā dēvētie Vīnes krēsli un baltā marmora galdu virs­mas viesa savdabīgu atturību. (1925. gadā šajā vietā izveidoja Rīgā pirmo ģimenes restorānu «Akvarium».) Tālāk uz vecpilsētas pusi mazā ieliņā, dēvētā par Ķēniņu ielu (tagad Riharda Vāgnera iela), 9. numurā atradās kafejnīca ar eleganto nosaukumu «Luvra». Tā piederēja Kārlim Ķuzem. Turpat blakus Teātra ielā 10 bija ķinītis «Moulin Rouge», kur varēja skatīt arī varietē uzvedumus. Vai tur griezās sarkanās dzirnavas, to ne­zinu, bet grausta rēgainajos mūros pie ieejas vēl aizvien var redzēt zilonīša aprises, jo ēka reiz piederēja Rīgas tirgotājam Reiternam un to dēvēja par «Ziloņa nolik­tavu». Vēlāk tajā atradās pirmais kinoteātris Rīgā. 1929. gadā Brīvības ielā 11 atvēra «Cafe a la Marquise» (tagad ēka nojaukta), kas sākotnēji bija karaīma Maikapara ģimenes īpašums. (Tas bija slavenās Maikaparu papirosu fabrikas īpašnieks; vienu no papirosu markām dēvēja par «Latvijas smirdošo kūtspakaļu».) Pagrabstāvā bija konditoreja, bet otrā stāvā kafejnīcā valdīja austrumnieciska atmosfēra, šeit varēja našķoties arī ar saldējumu, ko izgatavoja uz vietas. (Vēlāk no «augstdzimušās dāmas» kafejnīca pārtapa par jaunavīgo «Floru».) To visu sum­mējot, sanāk īsta Parīzes ēra Rīgas vēsturē. Katrai no šīm pilsētas atmiņu ostām ir savs — lielāks vai mazāks — stāsts. Parīzes vārds («Parīzes Modes», «Album Paris Tailleurs», «Album Practique de la Mode», «Paris Elegant» u. c.) nebija retums modes salonu, frizē­tavu un dāmu galantērijas veikaliņu nosauku­mos. Tas kā fatamorgāna fascinēja un pievilka apmeklētājus. Bija pieņemts, ka augstākā sabiedrība katrā pieņemšanas reizē vai Preses ballē parādās pēc «pēdējā piegriezuma» radītā tērpā, dāmas, piemēram, «žoržetkrepa kleitā fuksiju krāsā, kleitā no citrona krāsas panne tunikas, tērpā ar lamē spicēm utt.» (Parīzes Modes, 1925). Kā atceras viens no franciskākajiem Rīgas kungiem arhitekts Vaidelotis Apsītis, liela nozīme bija 20. un 30. gados pastāvošajai franču–latviešu biedrībai un, protams, Franču licejam, kur daudzi pasniedzēji bija īsteni franči un prata saviem audzēkņiem iedvest cieņu pret franču kultūras garu. To savās atmiņās jauki aprak­sta Tatjana Suta un citi liceja audzēkņi. Arī Raimonds Skrābāns: «Nuja, ne jau pamatskolā iztirzāt Moljēra dramaturģiju vai Bodlēra dzeju. Bet Francija! Kāda tā ir, šī diženā, mums tik tālā Francija? Kāds īsti ir dabas krāšņums šai sapņu zemē? Ko ēd un kā ģērbjas cilvēki? Kādas tur ir skolas, ko puikas dara starpbrīžos?» (Franču licejs. — Rīga: Kabata, 1991–1993. — 2. d. — 131. lpp.) Vaidelotis Apsītis man atzinās, ka Parīzē, apmēram aiz Rivoli ielas, liekas, ka esi Rīgā. Tāpat viņš ļoti cer, ka Francijas Kultūras centrs atkal saban­gos gaisotni Rīgā. Lai top! Šādi savdabīgi «Parīzes ceļojumi» laikā un telpā Rīgas atmiņu tīklojumā mūs satur kopā ar pagātnes elpu, kur stāsti un leģendas reanimē konkrētās vietas izjūtu. Šīs atmiņas 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā Rīgā lika atkal atdzimt iz­klaides vietām «Monmartra» (tagad «Velvets») un «Mazā Parīze». Bez mūsdienu Luvras ietekmes nebūtu stikla piramīdas Kronvalda parkā un restorāns «Piramīda» viesnīcā «Rīdzene». Pār Rīgu kā neredzams fantoms vibrē neatvairāmās Parīzes alkas, sapnis par brīvdomīgo, laiski koķetīgo, šarmanto un trauslo parīzieti, kuras efemerais tēls vilināja un vilina.

Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu