Brīnumlietas, kas notiek uz Latvijas Dailes teātra skatuves

Teātris

Šoreiz gan nerunāsim par pasaules apceļošanu - ne astoņdesmit dienās, ne divos gados. Mūsu uzmanību piesaistīja brīnumlietas, kas notiek uz Latvijas Dailes teātra skatuves. Tur uzcelts cietums un savu mājvietu atraduši mūziklā «Klondaika» ieslodzītie. Skaudras, ekspresīvas un visai skarbiem triepieniem zīmētas amerikāņu cietuma ainas un dzīves pabērni – ieslodzītie –, kas visvairāk pasaulē ilgojas pēc brīvības, mīlestības un sapņu piepildījuma. Mūsu nākamais stāsts «Ne jau par lakstīgalām». Starp citu, mūzikla pirmizrāde tikai rīt, bet jums vēl pirms tās unikāla iespēja palūkoties aizkulisēs.

Daudzi teiks, ka Dailes teātrī iestudēts kārtējais mūzikls, bet amerikāņu drāmas klasiķa Tenesija Viljamsa līdz šim neiestudētās lugas “Ne jau par lakstīgalām” muzikālais uzvedums neiederas līdz šim teātrī redzētā kategorijā. Saldkaislas komēdijas, pufīgus tērpus un jautras dziesmiņas nomainījis cietums, skaudra vide un raupji vīrieši.

Kaspara Dimitera asie vārdi lieliski iedzīvojušies ekspresīvajā Ulda Marhilēviča mūzikā.

20 MUZIKĀLUS PRIEKŠNESUMUS izrādē papildina īsts kustību teātris, kas, patiešām jāatzīst, sarežģītības un formas ziņā ir iespaidīgs. Šeit valda īsta veču pasaule, radot spēcīgas vīrišķibas un seksualitātes enerģiju.

Krāsainie Elitas Patmalnieces tērpi cietuma pasaulē ienes nedaudz rēvijas un šova elementu. Mūzika sacerēta vecajās, labajās latviešu himniskā roka tradīcijās, ko, iespējams, dungosiet pie sevis pēc izrādes vēl ilgi.

Neskatoties uz pirmizrādes tuvuma drudzi, aizrautība, ar kādu aktieri izpildīja nemaz ne vieglos dziedājumus un fiziski grūtās kustības, radīja pārliecību, cik viņi paši šajā mērcē jūtas labi, kas savukārt jau ir daļa no izrādes veiksmes.

Uz augšu