“Mūsu cilvēks” - Saeimas Aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Dzintars Kudums .

- Šķiet, gandrīz visas likumā minēto struktūru kompetences jau ir aprakstītas esošos likumos. Kas tad ir tas principiāli jaunais, ko šis likums ievieš, kas līdz šim nav bijis nekur noteikts, aprakstīts, likumiski regulēts? - Šis pēc būtības ir jumta likums, kas izskaidro, zināmā veidā sastrukturizē tās lietas, kas mums būtu nepieciešams. Piemēram, kas ir jauns. Tas ir precīzi atrunātas Nacionālās drošības padomes darbība, kompetence, viņas sastāvs. Tā ir ļoti būtiska lieta, par kuru, godīgi sakot, bija ļoti gari strīdi. Otra lieta, kas ir ļoti būtiska – pie Nacionālās drošības komisijas ir šeit atbildība uzlikta par Satversmes aizsardzības biroju. Un kādā veidā tā kontrole notiek. Tie ir tie absolūti būtiskie elementi. - Likums parlamentā pavadīja 4 gadus gandrīz. Tas tomēr tiek skaidrots kā ļoti svarīgs likums. Ņemot vērā arī to, ka visāda veida krīzes ir iespējamas, kā mēs labi zinām, kuru katru brīdi. Kāpēc tad tomēr tik ilgi? Kāpēc tāda kavēšanās? - Iemesli varēja būt dažādi. Pirmais iemesls varētu būt - 6. Saeimā sāka, bija vēlēšanas pa vidu uz 7. Saeimu. Tālāk mainījās viena valdība pēc otras valdības. Līdz ar to nestabilitātes elements. Un varbūt šur tur nebija arī gribas. - Jūs minējāt – bija nopietni strīdi, piemēram, par Nacionālo drošības padomi. Tas nozīmē, ka tur sadūrās arī kaut kādas politiskas intereses acīmredzot. - Jā, nu tas ir būtisks jautājums. Nacionālā drošības padome. Kas viņu vadīs? Kas viņu sasauks? Kas būs šinī padomē? Tas ir diezgan būtisks jautājums. Jo, lai arī viņa nepieņem lēmumus, ir rekomendējošs raksturs lēmumiem. Tā varētu teikt. Bet tomēr es, būdams šīs padomes loceklis, neesmu saskāries ar tādu momentu, ka, ja kopīgi konsensus rezultātā pieņemtu, to nepildītu. Tāda lieta nav bijusi. - Par nacionālās drošības jautājumu mēs vēl runāsim. Par ko vēl bija strīdi? - Nu vēl strīdi, protams, bija par SAB atrašanās vietu. Tas ir ļoti būtiski, jo mums ir trīs drošības struktūras. Tā ir Militārā pretizlūkošana. Mums otra ir Drošības policija. Un tātad SAB arī. Ja Drošības policija šobrīd atrodas zināmā pakļautībā Ministru kabinetam, tad šobrīd SAB būs kā Satversmes aizsardzības birojs, viņš tika kā Satversmi aizsargāt veidots. Tātad ar šo brīdi viņš būs zināmā pakļautībā Nacionālajai drošības komisijai. Jo viņi skata struktūru, budžetu. Līdz ar to ir šī pakļautība ļoti strikti. - Arī SAB mēs vēl apspriedīsim. Šī sistēma, ko likums cenšas sakārtot, ir veidojusies jau kopš 90. gadu sākuma. Jūs pats parlamentā ienācāt tikai pirms diviem gadiem. Jums arī nav juridiskas vai militāras, vai kaut kādā citā veidā ar šo jomu saistītas izglītības vai arī profesionālas pieredzes. Kā jums šķiet, cik tālu jūs esat pārliecināts par to, cik tālu šis likums ir profesionāli kompetenti analizētu nacionālās drošības interešu inspirēts? Un cik tālu tajā roku ir pielikuši politiķi ar savām, kā mēs tikko arī dzirdējām, kaut kādām specifiskām interesēm? - Zināmā veidā autors bija Kristovska kungs. Viņš ir iepazinies ar daudzu valstu šiem te jumta likumiem, nacionālās drošības likumiem. - Viņš tomēr pārstāvēja konkrētu likuma regulētu resoru arīdzan. - Jā. Varētu teikt arī tā. Bet, manuprāt, šeit nebija nekādas resoriskās intereses. Bet doma bija sakārtot un izveidot šo likumu, kā tas ir visās normālās valstīs. Un zem šī likuma var būvēt visus pārējos. Mums ir ļoti daudz likumu, kas vēl būtu jāpieņem. Tas ir tas galvenais. - Tātad Nacionālā drošības padome. Trīs ministri, divi komisiju vadītāji, premjers, Saeimas priekšsēdētājs, prezidents un Satversmes aizsardzības biroja direktors. Institūcija, kas saskaņo augstāko valsts institūciju un amatpersonu vienotu politiku nacionālās drošības politikas jomā un izskata tās pilnveidošanas gaitu un problēmas. Un jūs jau minējāt, ka strīdi bija par to, kam jāvada šī padome. Vai nu valsts prezidentam vai ministru prezidentam, kurš ir tieši atbildīgs par nacionālās drošības, valsts aizsardzības un tautsaimniecības mobilizācijas plāna izstrādi un izpildi. Kāpēc tad tomēr prezidents, kas, kā mēs labi zinām, nav tieši politiski atbildīgs? - Jā, bet prezidents ir bruņoto spēku virsvadonis. Un zināmā veidā šeit ļoti lielas jomas, kas skar. Jūs sākumā minējāt šo frāzi “es būšu savā vietā un jūs palieciet savā vietā”. - Tieši tā. Un tieši tāpēc šī politiskā atbildība ir svarīga. - Zināmā veidā, jā. Ļoti svarīga. - Bet šīs politikās atbildības prezidentam nav. - Ir politiskā atbildība arī prezidentam, jo viņš ir bruņoto spēku virsvadonis. Un šis likums zināmā veidā regulē kā rīkoties, lai nekad nepienāktu šī 1940. gada situācija. Tas ir atrunāts. - Jā. Un galīgos lēmumus pieņem Saeima. - Nu, ja Saeima nevar sanākt kopā. Varētu būt tāds gadījums. Nu, es nepieļauju, ka varētu mūsu vēsturē atkārtoties, tad tādā gadījumā ir skaidri un gaiši atrunāts, ka šīs virspavēlnieka funkcijas tiek uzticētas Nacionālo bruņoto spēku komandierim. Tas ir skaidri un gaiši likumā pateikts. Tā kā nekādas atrunas šeit nevar būt, ka nevarēja, ka nesauca vai kaut kāda minstināšanās. Strikti noteikumi ir. - Likums paredz, ka Valsts prezidents izveido militāro padomi. Es personīgi līdz šim par tādu neko nebiju dzirdējusi. Vai varbūt es esmu kaut ko palaidusi garām? - Jā, militāro padomi izveido, protams, pēc tiem ieskatiem vai tās situācijas, kāda tanī brīdī varētu būt. - Tad tas attiecas uz kara gadījumu? - Lielāko tiesu jā. Protams, vēl varētu būt ārkārtas gadījumi, kādi ļoti nopietni gadījumi, kur varētu būt tuvu kara stāvoklim, tad arī varbūt varētu izveidot šādu struktūru. Vismaz būt gatavībā vai nepieciešamībā. - Kas to izdomāja? - Izdomāja? Manuprāt, daudzās valstīs tas ir arī pieņemts. Es, piemēram, esmu lasījis likumus. Un ar Zviedrijas likumiem arī iepazinies. Tas nekas nav jauns. Tas viss tā ir. - No kā nāca šis ierosinājums, ka prezidentam jāveido militāra padome? - Ja man jāsaka godīgi, es to nevaru pateikt. Es pie likuma burtiski strādāju tikai no pagājušā gada septembra. Mēs burtiski nolēmām komisijā, ka viņš mums ir jānoved līdz galam. Jo, ja par daudz gari veido likumu, tas nekad nav labi. Viņš var tikai palikt sliktāks, ne labāks. Un šobrīd mēs esam izveidojuši optimālo variantu, kādu šobrīd varēja. - Likums neko nesaka par Nacionālās drošības padomes darba regularitāti. Vien to, ka sēdes sasauc Valsts prezidents. Šodien, ja nemaldos, tika noraidīts priekšlikums, ka to var izdarīt vismaz 3 padomes locekļi. - Šodien parlamentā absolūti neviens neko neiebilda. To noraidīja komisijā. - Bet tas nozīmē, ka šī padome, lai arī viņai ir stipri daudz dažādu uzdevumu arī ikdienas miera laikā, plānu, koncepciju, visādu dažādu dokumentu apspriešana utt., strādās pēc prezidenta ieskatiem pilnīgi? - Zināmā veidā jums ir taisnība, bet zināmā veidā nē. No tāda viedokļa, ka prezidents sasauc un atbilstoši tām iespējām, kā var. Šobrīd ir reizi mēnesī. Tāda ir šobrīd šī tradīcija. Par jautājumiem, kādi tiek skatīti. Mēs, Nacionālās drošības padomes locekļi, tiekam jau laicīgi... Mums vaicā, kādus jautājumus mēs gribētu skatīt, lai iekļautu nākamo sēžu kārtībā. Mēs iesakām, un tie jautājumi arī tiek izskatīti. Un jautājumu ļoti daudz. - Un, ja prezidente negribēs izskatīt šos jautājumus, viņa nesauks sēdi. - Nē. Tādu situāciju mēs nepieļaujam. - Satversmes aizsardzības biroja direktors, ko mēs jau pieminējām, ar šo likumu tiek iekļauts Nacionālās drošības padomē. Tā, šķiet, ir vienīgā principiālā šīs institūcijas struktūras izmaiņa. Jo politiķu un politiski atbildīgu izpildvaras pārstāvju kompānijai pievienojas viens tiešām izpildvaras pārstāvis. Kāpēc tas tiek darīts? - Nu zināmā veidā par to vienojās kopumā Saeimas frakcijas. Zināms racionāls grauds tur ir. - Zināms tikai. - Jo šobrīd Kamaldiņa kungs, kas ir SAB direktors, sēž maliņā. Viņš nesēž pie galda. Bet viņš tur sēž, jo viņam ir tiesības. Un viņam, godīgi sakot, būtu arī šeit vieta un viņam jāuzklausa. - Tā ka mēs tikko noskaidrojām, ka likums nosaka precīzi Aizsardzības biroja un Nacionālās drošības komisijas attiecības. Un komisija tad līdz ar to, kā likumā rakstīts, pilnīgi precīzi, kontrolē visu SAB darbu, visus ziņojumus, budžetus, amatpersonas un visu pārējo. Vai ir... - Loģika, kāpēc Kamaldiņa kungs šobrīd sēdēs pie galda? - Jā. - Manuprāt, ka šeit es šobrīd neko sliktu arī nesaskatu. Jo ļoti daudz jautājumu tiek skatīti, kuri ir jāvaicā Satversmes aizsardzības biroja direktoram. Ļoti daudz jautājumu tiek skatīti. Un līdz ar to katrreiz aicināt vai, teiksim, atkal šim cilvēkam jāatrodas ārpusē šīm sēdēm - tas zināmā veidā neloģisms būtu. Un ka Nacionālā drošības komisija kontrolē, tas ir ļoti normāli. Vēl jau arī kontrolē Černaja kungs. - Tai pašā laikā Nacionālā drošības padome, kuras loceklis turpmāk būs arī Aizsardzības biroja direktors, iesniedza Saeimai priekšlikumus par SAB direktora iecelšanu un atbrīvošanu no amata. Iznāk, ka ieinteresētā persona pati piedalās šādu priekšlikumu izstrādē. Vai tas ir pareizi, jūsuprāt? - Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs to nedara. - Nē. Nacionālās drošības padome. - Padome. - Jā. Iesniedz Saeimai priekšlikumus par SAB direktora iecelšanu un atbrīvošanu no amata. Padomē ir arī SAB direktors. - Tieši tā. - Vai tas ir pareizi? - Cits teiks – pareizi, cits teiks – nepareizi. Bet, manuprāt, ja cilvēks godprātīgi veiks savus uzdevumus, tad droši vien viņš savu posteni saglabās. Bet, ja būs problēmas, es domāju, nomainīs. - Ģirts Valdis Kristovskis savā pētījumā par nacionālo drošību raksta sekojošo: “Nacionālās drošības komisija ilgstoši un joprojām nespēj atrast mehānismu, kā realizēt likumu uzliktos pienākumus kontrolēt drošības iestāžu darbu un kā kļūt par vadošo deputātu grupu, kas nodarbojas ar nacionālās drošības politikas attīstību.” Ja es jūs pirmīt pareizi sapratu, tad tagad šī situācija mainīsies. Varbūt konkrēti kāpēc tieši? - Tieši tā. Likumā ir noteikta precīzi tagad šīs komisijas atbildība. Visu laiku notika taustīšanās. Ne tur īsti Ministru kabinets, ne tur īsti komisija. Tā ka vajadzētu, tā ka nevajadzētu. Bet šobrīd ir strikti atrunāta šī kompetence. Un strikti atrunāta arī visa šī atbildība. SAB atbildība pret Saeimu. - Tātad mēs varētu uzskatīt, ka SAB darbs mums visiem varbūt turpmāk kļūs labāk izprotams. - Jā. Manuprāt, viņam jākļūst labāk izprotamam. Un, manuprāt, viņš kļūs arī caurspīdīgāks. Arī saprotamāks pārējiem iedzīvotājiem. Jo mans viedoklis ir arī tāds, ka tāpat kā Aizsardzības ministrija gatavo Balto grāmatu reizi gadā varbūt. Pa diviem gadiem. Bet šobrīd ir doma – reizi gadā. Tad tādā veidā arī šī Baltā grāmata būtu jāgatavo SAB. Tas nav nekas slikts. - Bet to likums neparedz? - Nē, protams, bet komisija to var uzlikt par pienākumu. Un es uzskatu... Es esmu šīs komisijas loceklis, es uzskatu, ka tas ir normāli. Un tas būs tuvākā laikā arī jārealizē SAB. - Paldies, Kuduma kungs. Jautājumu, ko runāt, būtu gana daudz. Tāpēc es pieļauju, ka šī saruna turpināsies kaut kad. Paldies šovakar.