Tupeņu rokenrols. Par 500 eiro kartupeļu plantatoram nekalpos

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: AP/Scanpix

Slapjas kājas, sāpoša mugura, ugunskurā ceptu kartupeļu garša, smiltis zobu starpās, balle kolhoza klubā – tās ir ainas no kartupeļu talku skarbās romantikas. Jēdziens “kartupeļu talka” palicis pagātnē, vien septembris joprojām ir kartupeļu novākšanas mēnesis. Latvijas teritoriju kartupeļu lauki klāj 25 000 ha platībā – apmēram tikpat, cik aizņem viss Slīteres nacionālais parks. Kartupeļu audzētāji sūdzas par darba roku trūkumu, lai gan ir gatavi maksāt tuvu vidējai algai valstī.

Lai gan kartupeļu audzēšanas lielvalsts Latvija nekad nav bijusi, no 90 000 ha kartupeļu lauku, kas pirms 30 gadiem klāja teritoriju, šobrīd esam noslīdējuši līdz 25 000 ha.

“Kartupeļu audzēšana nav ne banku sektors, ne juridiskie pakalpojumi - ir sūri jāstrādā un tikai pēc tam redzi, ko esi nopelnījis,” saka Kartupeļu audzētāju un pārstrādātāju savienības valdes priekšsēdētāja vietnieks Ilgvars Krūmiņš.

Izzūdošā talku kultūra

Kartupeļu novākšana šobrīd rit pilnā sparā, gan lielajās saimniecībās, kur tupeņi aug daudzu desmitu hektāru platībā, gan mazajās piemājas, kur ģimenes joprojām pulcējas uz kartupeļu talkām. Ja padomju laikos skolēni, studenti, rūpnīcu strādnieki un visādos inteliģentos kantorīšos sasēdušie katru rudeni brīvprātīgā piespiedu kārtā devās uz kolhoziem, lai piedalītos kartupeļu, biešu vai kāpostu novākšanas talkās, par ko kā atalgojumu parasti saņēma lieliskas emocijas un neaizmirstamus brīžus, tad mūsdienās kādu motivēt doties kartupeļu laukā var tikai ar naudu. Kartupeļi vairs nav prieks, tikai bizness!

Izrādās, ka nopelnīt var tīri labi: ar normālu darba laiku mēnesī iznāk no 600 līdz 800 eiro (bruto), tātad uz rokas var saņemt no 400 līdz 550 eiro. Kartupeļu audzētāji saka, ka kārtīgi strādājot varot nopelnīt arī vairāk – līdz pat 800 eiro uz rokas.

Tomēr sezonas strādniekus pusotram līdz diviem mēnešiem atrast ir aizvien grūtāk – par to sūdzas visi uzņēmēji. Kartupeļu audzētāji zinot bēdīgo situāciju jau savlaicīgi uzrunājuši vietējos un brigādes nokomplektējuši, apliecina Krūmiņš. “Nokomplektēt cilvēkus kļūst aizvien grūtāk un tā ir tendence.” Sezonas darbiem lielākoties piesakās tie, kas ilgāk par trim dienām darbā nevar noturēties.

Kuram vajag dažas dobes kartupeļu?

Kādreiz kartupeļu novākšana burtiski nozīmēja rāpošanu četrāpus, tupēšanu, klanīšanos zemei un monotonas roku kustības, tagad lielajās saimniecībās ražu novāc ar kombainu un cilvēka rokas vajadzīgas, lai atsijātu kartupeļus.

“Sīkumus, kas paliek laukā neviens vairs nelasa,” saka nozares eksperts.

Tā tas ir profesionālajās saimniecībās, kurās apstrādā vairākus desmitus hektāru, mazajās joprojām izmanto traktoru un roku darbu. Tomēr to, kas kartupeļus audzē pusdienu galdam, kļūst aizvien mazāk - neviens negrib rakņāties pa melnzemi dēļ dažiem kartupeļu maisiem.  

“Sīkaudzētāji iet mazumā – tradicionālais pushektārs ir retajam. Lai atpelnītu divrindu kombainu, apstrādājamai platībai jābūt vismaz 50 ha. Par profesionālu pieeju kartupeļu audzēšanai var sākt runāt, ja tiek apsaimniekoti 20, 30 ha.”

Četrdesmit un piecdesmit gadus sasniegušo paaudze sūdzas, ka viņu vecāki, kas dzīvo laukos, joprojām audzē kartupeļus un uzskata, ka rudens talka ir svēts pienākums. Dēlam ar sievu un diviem pieaugušajiem dēliem obligāti jāierodas uz kartupeļu talku, citādi nemaz būt nevar! Tikmēr vedekla daudz labprātāk nedēļas nogali pavadītu SPA, bet divdesmitgadīgie mazbērni dotos uz kādu rudens mūzikas vai kino festivālu. "Hei, ome, nu kādi vēl kartupeļi!"

Paaudze, kas pieredzējusi karu, izsūtījumu un pārtikas deficītu padomju laikos, nespēj saprast, kā iespējams dzīvot, ja uz ziemu pagrabā nav noglabāti daži kartupeļu maisi, bet pieliekamajā sērkociņi, cukurs un sāls, tā teikt, nebaltai dienai.

Piezemēts bizness

Runājot par šī gada kartupeļu ražu, Krūmiņš saka, ka dažām šķirnēm šīs vasaras sausums un karstums izrādījies dramatisks. Šķirnes “Lady Claire” kartupeļu raža ir uz pusi mazāka nekā citus gadus. “Verdi” raža nokritusies par 10%. Cietusi arī šķirne “Kiebitz”. Situācija Latvijā nav viendabība - visvairāk no sausuma cietuši Dobeles puses kartupeļu audzētāji. Savukārt, piemēram, Ādažu pusē raža ir normāla. Kopumā Latvijā audzē 50 kartupeļu šķirnes. “Daudzi maldīgi domā, ka “Laura” un “Vineta” ir vietējās šķirnes. Tā nav taisnība – tās nākušas no Vācijas. Pašmāju kartupeļu šķirnes ir “Monta”, “Brasla”, kas ir veca šķirne, un “Jogla” - izveidota nesen. Populāras šķirnes ir “Riviera”, “Solists”, “Dželli”, “Esmee”.

FOTO: SCANPIX

Krūmiņš kartupeļu audzēšanas biznesu raksturo kā svārstīgu ar nelielu tirgu, kurā jākonkurē ar poļu un lietuviešu kartupeļu audzētājiem. Vidēji, lai izaudzētu vienu ha kartupeļu, jāiegulda 3 000 eiro.

No viena hektāra var iegūt sākot no 20 līdz 35 tonnām kartupeļu, labas ražas gados - 40 tonnas. Par vienu tonnu vidēji var iegūt 130 eiro. Sarēķiniet paši!

Tas nozīmē: ja raža ir, piemēram, 23 tonnas no hektāra – zaudējumu nav, bet arī peļņas nekādas. Eksportēt uz Eiropas valstīm kartupeļus, kuru cena ir zema, nav izdevīgi, jo kravas automašīnā, kura izmaksā pusotru tūkstoti, var iekraut ap 24 tonnu kartupeļu.

FOTO: SCANPIX

Divi pašmāju kartupeļu pārstrādes uzņēmumi - “Ādažu Čipsi” un “Aloja-Starkelsen”, kur ražo cieti, katrs no ražotājiem, ne vien Latvijas, bet arī Lietuvas un Igaunijas, iepērk 20 000 tonnas kartupeļu gadā. Toties ir relatīvi jauna tirgus niša - aizvien lielāku popularitāti iegūst mizoti un fasēti kartupeļi vai gatavi saldēti kartupeļi, ko var nopirkt veikalos. Laiki, kad vectēvs mazdēlu mācīja, ka līgava jālūko tāda, kas kartupeli plāni mizo, aizgājuši uz neatgriešanos.

Kartupeļi uz eiropiešu galdien nonāca 16. gadsimtā no Peru un Bolīvijas, bet latviešus ar sātīgo tupeni iepazīstināja Hercogs Jēkabs, 1673. gadā kartupeļus atvezdams no Hamburgas. Pirmie kartupeļus sāka audzēt Kurzemes un Zemgales iedzīvotāji.

Uz augšu