Zelta kalni uzpildei? Irāna «pamet» naftas tirgu (24)

Kas ir noticis?

5. novembrī ASV prezidents Donalds Tramps atjaunoja sankcijas pret Irānas naftas sektoru. Vienlaikus arī kuģniecības un banku sektoru. Tā ir otrā ekonomisko sankciju atjaunošanas kārta, kuru Donalds Tramps ir plānojis realizēt jau kopš viņa aiziešanas no Kopīgā Visaptverošā rīcības plāna (JCPOA) jeb Irānas «kodolvienošanās» šā gada maijā. Pirmā paredzēja ierobežojumu atjaunošanu valsts tirdzniecībai ar zeltu un dārgmetāliem, dolāra banknošu pirkšanas/pārdošanas aizliegumu un starptautisku finanšu darījumu ar riāla valūtu veikšanu.

Kas ir Irānas «kodolvienošanās»?

Irānas šķietamā kāre iegūt kodolieročus jau izsenis ir bijusi viena no aktuālākajām starptautiskās politikas problēmām. Vairākas ASV administrācijas ir izteikušas pamatotus pieņēmumus, ka valsts urāna un plutonija bagātināšanas programmas var tikt izmantotas nevis miermīlīgai kodolenerģijas attīstībai, bet gan bruņošanās izvēršanai. Lai iegrožotu Irānas kodolambīcijas, pret to ilgstoši īstenoja starptautiskas sankcijas valsts ekonomikas atslēgas elementiem – 1) naftas eksportam, 2) banku finanšu darījumiem, 3) dārgmetālu tirdzniecībai, 4) transporta nozarei. Tomēr tā vien šķita, ka tam nav nekādu rezultātu un valsts pievienošanās pasaules kodolklubam ir tikai laika jautājums.

Tad 2015. gadā ASV prezidenta Baraka Obamas vadībā notika izrāviens. Starp Vašingtonu un Teherānu tika noslēgta vienošanās, kuras ietvaros Irānas režīms piekrita samazināt savus urāna un plutonija (nepieciešami ieroču iegūšanai) krājumus līdz 3% no sākotnējā daudzuma. Tāpat Irāna arī piekrita 15 gadus ievērot urāna bagātināšanas griestus līdz 3,67% (lai kodolieroču izveide būtu iespējama, ir nepieciešama bagātināšana līdz 90% līmenim). Visbeidzot, tika iznīcinātas arī 2/3 no bagātināšanas centrifūgām un smagā ūdens reaktors, ar ko varētu iegūt ieročiem nepieciešamo plutoniju. Minēto punktu izpildi novēroja Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra. Apmaiņā pret to Irānai noteiktās sankcijas tika atceltas.

Kāpēc Trampam izstāties un piegriezt skrūves?

Trampa agresīvā vēršanās pret Irānu galvenokārt saistīta ar ASV iekšienē notiekošajām politiskajām spēlēm. Ņemot vērā, ka jau priekšvēlēšanu cīņā Donalds Tramps nosauca Baraka Obamas noslēgto vienošanos ar Irānu par «jebkad sliktāko», viņam bija izdevīgi savu vēlētāju priekšā no tās aiziet. Tomēr kāpēc tik skarbs apgalvojums?

Atbilde pavisam vienkārša – noslēgtajā kodolvienošanās līgumā ir iekļauti vairāki punkti, kuri teorētiski ļautu Irānai iegūt kodolieročus laika posmā no 2026. līdz 2031. gadam.

Papildus tam nav līgumā nav risināti jautājumi par valsts ballistisko raķešu programmu un agresīvo ārpolitiku Tuvo Austrumu reģionā, kurus Trampa administrācija uztver ārkārtīgi nopietni.

Tramps ir aprēķinājis, ka ar agresīvu sankciju politiku viņam izdosies panākt pavisam jauna darījuma noslēgšanu, kurš būs vēl labāks par Obamas panākto. Tas tāpēc, ka Irānas ekonomika saskartos ar pārāk lielām problēmām un garīdznieciskais režīms beigu beigās būtu spiests sēsties pie jauna sarunu galda. Pēc tam Tramps amerikāņiem varētu teikt, ka viņa priekšgājēja īstenotā pieeja bija kļūdaina un panākumus var gūt tikai ar spēku. Kā rāda vēsture, Tramps ļoti vēlas atkārtot pagātnes kļūdas.

Uzpildīties - vēl dārgāk?

Kā vienmēr, galvenie cietēji lielvaru politiskajās spēlēs ir vienkāršie iedzīvotāji. Irānas jautājums nav izņēmums. Lai gan šķiet, ka Tuvie Austrumi ir tālu un turienes notikumi mūs neietekmē, mēs  gandrīz visi izmantojam mašīnas vai transporta līdzekļus, kuri sadedzina degvielu no naftas produktiem. Lielākā daļa no mums ir spiesti atvērt maciņus benzīntankā un šķirties no paprāvām naudas summām. Atliek tikai paklausīties autovadītāju sūdzības par to, cik izmaksā uzpildīties. Tāpat daudzi no mums mīl ceļot un patērēt aviācijas degvielu. Visiem arī patīk atrasties siltumā, un tādēļ patērējam dabasgāzi (no naftas cenām būtiski atkarīgs produkts).

Šajā saistībā jāatceras, ka Irāna ir viens no pasaules lielākajiem naftas eksportētājiem un starptautisko sankciju atcelšana ir pārpludinājusi globālo tirgu ar tās produktiem. Ne velti pagājušajā pavasarī valsts eksportēja aptuveni 2,4 miljonus naftas barelu dienā.

Irānas produktu klātbūtne bija arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc 2015. gadā sākās globālā naftas cenu krīze, kuras rezultātā šā produkta cena kritās trīs reizes.

Kā ziņo Pasaules Ekonomikas forums, 2014. gada jūnijā naftas barels maksāja 115 dolārus, bet 2016. gada februārī tā cena jau bija 35 dolāri. Pastāv ievērojams risks, ka Irānas atgriešanās sankciju ķēžu varā radītu pretēju efektu un cenas paceltu nebijušos augstumos.

Laimīgā kārtā Donalda Trampa administrācija šajā gadījumā ir darījusi diezgan gudri un devusi nepieciešamo laiku, lai pasaule varētu sagatavoties Irānas piedāvājuma zudumam. Ne velti par izstāšanos tika paziņots jau 8. maijā, bet naftas sankcijas piemērotas tikai tagad. Tirgiem tika doti septiņi mēneši, lai sagatavotos gaidāmajam triecienam. Par laimi, tas arī ir ticis darīts. Pasaules naftas importētāji ir lielā mērā veiksmīgi dažādojuši piegādes avotus un sākuši no Irānas pirkt mazāk. Lai šo apgalvojumu pamatotu, atliek tikai paskatīties uz datiem. Pamatojoties uz The New York Times sniegto informāciju, Irānas eksporta apjomi ir nokritušies līdz 1,3 miljoniem naftas barelu dienā (iepriekšējo 2,4 miljonu vietā). Tāpat amerikāņi ir diezgan gudri atļāvuši uz sešiem mēnešiem Irānas preci iepirkt arī valstīm, kuru ekonomikas ir cieši sasaistītas ar šo naftas avotu, – Ķīnai, Indijai, Dienvidkorejai, Itālijai, Grieķijai, Japānai, Taivānai un Turcijai (piebilstot, ka pēc tam gaida pakāpenisku tirdzniecības saišu samazinājumu).

Amerikāņi ir arī pierunājuši Saūda Arābiju (pasaules lielāko naftas eksportētāju) pumpēt un eksportēt naftu vairāk. Savukārt Rijāda ir to pierunājusi darīt arī OPEC valstis (par spīti milzīgajiem Irānas protestiem).

Palielināt saražotās un eksportējamās produkcijas apjomu ir piekritusi arī Krievija, un dīkā ar ražošanu un eksportu nav stāvējusi arī pati ASV. Visbeidzot jāpiemin, ka Eiropas Savienība cenšas apiet naftas sankcijas ar tā saucamā blocking statute palīdzību, kura ietvaros tiek mēģināts ierobežot ES uzņēmumu pakļāvību amerikāņu aizliegumiem. Šie un citi pasākumi ir palīdzējuši cenas benzīntankos vēl saglabāt gana stabilas.

Tomēr globālās naftas cenas vienmēr ir bijušas ārkārtīgi neparedzams lielums, un tas, kas ir labi šodien, var nebūt labi rīt. Īpaši tāpēc, ka Irāna atrodas ārkārtīgi nemierīgā reģionā un globālajai naftas tirdzniecībai stratēģiski svarīgā punktā. Caur Hormuza šaurumu pie Irānas dienvidu krastiem plūst aptuveni trešdaļa no tankeru pārvadātās pasaules naftas.

Saprotams, ka Trampa agresīvais lēmums ir nostādījis Irānas valdību muļķa lomā, un tai tagad ir nepieciešams izskatīties izlēmīgai savu iedzīvotāju priekšā.

Lai gan šāda iespējamība ir ļoti maza, nevar izslēgt scenāriju, kura ietvaros Irānas kuģi šo šaurumu bloķē. Tas savukārt rezultēsies ar naftas cenas milzīgu pieaugumu. Nedrīkst arī piemirst notikumus Jemenā, kurā Irānas nosacīti atbalstītie nemiernieki cīnās pret Saūda Arābijas atbalstīto valdību. Šo valsti apskalo Bābelmendeba jūras šaurums, un konflikta pārnešana uz turieni var radīt pavisam līdzīgu efektu.

Kā komentārā The New York Times norāda laikraksta nacionālās enerģijas biznesa korespondents Klifords Krauss, daudz kas būs atkarīgs arī no Irānas spējas izmantot nelegālās naftas piegādes kanālus (piemēram, Turciju un Irākas Kurdistānu).

Tāpat jāatceras, ka Irāna zem sankciju spiediena ir atradusies jau gana ilgi un ir iemācījusies zināmas viltības to apiešanai.

Piemēram, The Times of India ziņo, ka pagātnē novērota situācija, kuras ietvaros Irāna saviem tankkuģiem atslēdza izsekošanas ierīces un padarīja neiespējamu naftas eksporta virzienu un tās pārdoto apjomu izsekošanu. Īpaši Turcija, Indija un Ķīna vēsturiski ir bijušas gana kāras uz šā pagrīdes resursa iepirkšanu.

Fakts, ka starptautiski atzītā naftas valūta ir Irānai liegtais dolārs, arī Teherānu nekad  nav atturējis. Šis pats The Times of India norāda, ka no 2012. līdz 2016. gadam starp Irānu un Indiju pastāvēja īpaši tirdzniecības noteikumi. To ietvaros Ņūdeli iepirka melno zeltu rūpijās, bet šī valūta Indiju tā arī neatstāja. Teherāna uzreiz to ieguldīja šīs valsts importa produktos.

Tāpat Irānai ir salīdzinoši labi attīstīti valūtas kontrabandas kanāli, un nevar izslēgt variantu, ka liela daļa pārdotās naftas dolāru nonāk valsts ekonomikā tieši šādā veidā.

Kā divus piemērus var minēt turpat kaimiņos esošo Afganistānu un arī Apvienotos Arābu Emirātus (AAE). Vēl nesen, 14. septembrī, Bloomberg ziņoja, ka Kabulā ir pamatīgi uzplaucis ceļojošo kontrabandistu skaits, kuri vairākas reizes mēnesī dodas pie kaimiņiem ar koferiem, pilniem ar tēvoča Sema papīrīšiem. Savukārt 10. maijā ASV piemēroja sankcijas sešiem indivīdiem un trijām kompānijām AAE, kuras bija iesaistītas dolāru pārvadājumos Irānas Revolucionārajai gvardei. Tomēr, lai visi šie pasākumi darbotos un Irānas nafta vismaz nosacīti paliktu globālajā apritē, būs jāuztur labas politiskās attiecības ar jau minētajiem un arī citiem «atslēgas» spēlētājiem. Tikai tādā veidā tiks sniegts arī Irānas pienesums zemāku produkta cenu uzturēšanā.

Lai ko mums nestu nākotne, jāsaprot, ka Irānas jautājums no starptautiskās dienaskārtības nepazudīs vēl ilgi. Izmaiņas piemērotajā sankciju politikā turpinās radīt gan kāpumus, gan kritumus mūsu naudas maciņos.

Šajā saistībā rodas jautājums, vai gadījumā nav taisnība tiem, kuri saka, ka nafta ir novecojis resurss un nākotne pieder enerģijas avotiem, kuri būtu gan lētāki, gan arī videi draudzīgāki.

Lai gan jaunās tehnoloģijas vēl arvien nav attīstījušās līdz līmenim, lai varētu jūtami aizstāt veco labo benzīna uzturēto mašīnu, benzīna uzturēto aviāciju vai arī dabasgāzi siltināšanai, varbūt ir vērts jau pakāpeniski sākt skatīties citā virzienā. Labākās zāles atkarības likvidēšanai – vienaldzība.