ASV bijušā prezidenta Džordža Herberta Volkera Buša nāve 30. novembrī iezīmē vērā ņemama politiska līdera aiziešanu. Lai gan viņš amatā atradās tikai vienu termiņu (4 gadus), viņa spēja paskatīties tālāk par politiskajiem reitingiem palīdzēja salīdzinoši veiksmīgi pārvarēt PSRS sabrukuma laiku un ievadīt ASV jaunā laikmetā. Diemžēl šī spēja nepiemīt pašreizējam prezidentam.

Kas ir noticis?

30. novembrī Amerikas Savienotajās Valstīs mūžībā aizgāja bijušais ASV prezidents Džordžs Herberts Volkers Bušs (tautā saukts arī par Džordžu Bušu vecāko), kurš amatā atradās no 1989. gada līdz 1993. gada sākumam. No 3. līdz 5. decembrim viņa zārks tika novietots Vašingtonas Kapitolija rotondā, kur no viņa atvadījās politiķi un vienkāršā tauta. Trešdien Vašingtonas Nacionālajā katedrālē norisinājās bēru dievkalpojums. Buša mirstīgās atliekas ir paredzēts guldīt Sv. Mārtiņa episkopāļu baznīcā, kur tās atradīsies ģimenes kapavietā, līdzās viņa aprīlī mirušajai sievai Barbarai.

FOTO: AFP/SCANPIX

Viņš un pasaule

Džordžs Bušs vecākais vadīja Amerikas Savienotās Valstis ārkārtīgi nozīmīgā pasaules vēstures posmā – laikā, kad sabruka PSRS (ar visām no tā izrietošajām globālajām sekām) un beidzās Aukstais karš. Savas prezidentūras laikā Bušs saskārās ar situāciju, kuras ietvaros pirmo reizi ASV pastāvēšanas vēsturē valstij nebija nopietna starptautiska pretinieka un bija jādomā, kā veidot jauno Vašingtonas ārpolitiku. Viņa laikā postpadomju telpā notika milzums krīžu un satricinājumu (piemēram, karš Piedņestrā, karš starp Armēniju un Azerbaidžānu, Gruzijas pilsoņu karš, tāpat arī trīs Baltijas valstu neatkarības atjaunošana un Berlīnes mūra krišana). Vienlaikus snaust neļāva arī notikumi Panamā un Irākā. Šajos divos gadījumos Bušs izvēlējās lietot ASV militāro spēku, kas daudziem lika prezidenta administrāciju salīdzināt ar pasaules policistiem. Tomēr būtiski tas, ka atšķirībā no viņa dēla – Džordža Volkera Buša (saukts arī par Bušu jaunāko) šīs militārās intervences bija relatīvi veiksmīgas un neizraisīja plašu amerikāņu sabiedrības kritiku. Gluži pretēji, daudzi uzskatīja, ka Bušs vecākais ir ārpolitiski ārkārtīgi veiksmīgs un ir spējis adekvāti vadīt Amerikas Savienotās Valstis cauri pārmaiņu lokiem. Tikai viņa nepārliecinošie panākumi iekšpolitikā neļāva viņam tikt ievēlētam uz otru prezidentūras termiņu, un 1992. gada vēlēšanās viņš zaudēja demokrātu kandidātam Bilam Klintonam.

No labās: Džordžs Bušs un Bils Klintons

FOTO: EPA/Scanpix

Viņš un Tramps

Lai gan kopš Džordža Herberta Volkera Buša prezidentūras beigām ir pagājuši 25 gadi, arī mūsdienu pasaule zināmā mērā saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem – līdz šim pieņemto politisko vērtību nepastāvību, milzīgu neskaidrību par nākotni un Amerikas vietas meklējumiem. Tikai šajā gadījumā ASV neizvirzās kā de facto vienīgā pasaules superlielvara, bet gan domā, kā sadzīvot ar tās jauno sāncensi Ķīnu. Pie reizes tiek arī mēģināts iegrožot Krievijas, Irānas un Ziemeļkorejas ambīcijas.

Tomēr līdzšinējais ASV prezidents nebūt nav tik spējīgs risināt jaunos izaicinājumus kā viņa priekšgājējs Aukstā kara beigu laikā.

Trampā nav atrodama Buša pazemība, nosvērtība, uzupurēšanās un centieni kalpot nācijai, nevis tikai saviem politiskajiem reitingiem.

Jānorāda, ka vairums Vašingtonas politikas apskatnieku uzsver, ka praktiski jebkas, ko dara Tramps ārpolitiski vai iekšpolitiski, var tikt izskaidrots ar tradicionālo republikāņu vēlētāju balsu piesaistīšanu. Tas attiecas gan uz jautājumiem par stingrākiem migrācijas ierobežojumiem, gan tirdzniecības tarifiem tēraudam un alumīnijam, gan arī gatavību parādīt, ka viņš atšķirībā no Obamas ir gatavs sodīt Asadu par ķīmisko ieroču pārkāpumiem.

Lai gan par saviem reitingiem domā katrs politiķis, Bušs tomēr nepieciešamības gadījumā spēja izvērtēt, kur tos vajadzētu upurēt.

Kā piemēru var minēt 1990. gadā notiekošās diskusijas par 1991. gada budžetu. Bušs savā priekšvēlēšanu kampaņā bija skaidri apsolījis, ka valsts budžeta roba finansēšanai nepalielinās nodokļus ASV iedzīvotājiem. Tā vietā viņš cerēja samazināt valsts sektora iekšējos tēriņus. Tomēr tajā laikā Senātu kontrolēja demokrāti, kuri vēlējās, lai Bušs nodokļus palielinātu. Prezidentam bija nepieciešams iegūt to atbalstu. Lai gan viņam bija iespēja spiedienam nepiekāpties un cerēt, ka demokrāti pārdomās, viņš izvēlējās kompromisa ceļu un piekrita daļu nodokļu celt. Daudzi apskatnieki pēc tam secināja, ka šis ārkārtīgi nepopulārais lēmums bija viens no iemesliem viņa atkārtotai neievēlēšanai. Tomēr pats Bušs minēja, ka nepieciešamo naudas līdzekļu iegūšana tajā brīdī bija daudz svarīgāka par politiskiem ķīviņiem. Viņš arī pats esot apzinājies, ka šāds lēmums viņam maksāšot dārgi. Vienlaikus atsevišķi apskatnieki piemin, ka Bušs, visticamāk, arī saprata, ka ASV nevar vēlēties, lai to uzskata par pasaules lielvaru, ja pati nespēj samaksāt par valsts aparāta darbību. Būtiski, ka šis bija viens no lēmumiem kāpēc valsts ekonomikā pēc tam sākās uzlabojumi.

Otrais piemērs ir Džordža Buša vecākā spēja ar vēsu prātu un pragmatismu risināt ASV lielākā starptautiskā sāncenša – PSRS sabrukumu. Lai gan Bušam bija iespēja pozicionēt Ameriku kā Aukstā kara uzvarētāju, izdarīt lielāku spiedienu pret Maskavu un publiski izcelt PSRS vājumu, viņš to nedarīja. Kāpēc?

Jo viņš saprata, ka tas varētu iedrošināt Mihaila Gorbačova pretiniekus un izraisīt postpadomju telpā vēl lielāku nestabilitāti.

Tam savukārt būtu neparedzamas sekas visā pasaulē. Viņš saprata, ka pasaulei daudz izdevīgāks ir tāds PSRS sabrukums, kurš notiek organizēti - uzturot dialogu ar centrālo varu Maskavā. Bušs neplātījās un nerīkojās agresīvi, kaut arī šāda uzvaras izcelšana un nostiprināšana būtu ievērojami palielinājusi viņa politiskos reitingus.

Kā BBC portālam norāda The New York Times korespondents Niks Braians, Bušs arī atšķirībā no Trampa nekad nav mēģinājis veicināt sabiedrības polarizāciju un izmantot to savā labā. Viņš nekad arī nemēģināja speciāli piesaistīt mediju uzmanību ar šovbiznesa cienīgām metodēm (kā varam novērot Trampa gadījumā). Politika viņam nebija realitātes šovs, bet gan pati realitāte. Nenoliedzami, šāda pieeja amerikāņu nāciju padara daudz saliedētāku gan pret iekšējiem, gan arī pret ārējiem satricinājumiem. Tomēr tādā veidā noteikti tiek palaista garām iespēja veidot lielāku atbalsta bāzi.

Džordžs Bušs ar sievu Barbaru

FOTO: Zumapress/Scanpix

Vēl viena mācība, ko saprata Bušs, bet politiskā atbalsta apsvērumu dēļ nevēlas saprast Tramps, –

neviena pasaules valsts (pat superlielvalsts) nespēj ilgstoši būt veiksmīga viena.

Ir nepieciešami sabiedrotie, un attiecības ar tiem ir jākopj un jālolo. Lai gan pašreizējā prezidenta uzsvars uz «Amerika pirmā» politiku var sniegt jūtamus īstermiņa ieguvumus (īpaši to cilvēku atbalstu, kuri vēlas redzēt Amerikas politisko fokusu novirzītu pašattīstībai), tomēr ilgtermiņā ASV kā valsts noteikti būs zaudētāja. No pasaules, kurā starp valstīm valda savstarpēja cieņa, izpratne un palīdzība, ieguvumi katrai no tām ir daudz lielāki. Nenoliedzami, Bušs vecākais šajā jautājumā arī nebija paraugpuisēns un viņš vienpusēji izvēlējās veikt militāro operāciju Panamā. Tomēr vismaz viņā bija novērojami zināmi centieni meklēt kopīgu valodu un pārliecināt par savu uzskatu pareizumu.

Tas spilgti izpaudās Kuveitas krīzes laikā, kad ASV sprieda, kā lai atbild uz Sadama Huseina veikto invāziju. Tā vietā, lai bez starptautiska akcepta veiktu militāro intervenci (kā to darīja viņa dēls), Bušs vērsās pie ANO un panāca tās atbalstu savai plānotajai operācijai. Tas ir krasā pretstatā Trampa paustajam – diktāta cienīgajam «vai nu jūs esat ar mums, vai pret mums». Lai ilustrētu šo pieņēmumu, atliek tikai apskatīties uz viņa pieeju Irānas kodoljautājuma risināšanā. Par spīti ES valstu protestiem Tramps izvēlējās aiziet no Baraka Obamas laikā noslēgtās vienošanās par Irānas kodolieroču izmantošanu, par spīti tam, ka Starptautiskā atomenerģijas aģentūra jau iepriekš bija paziņojusi, ka vienošanās strādā. Tāpat arī lēmums par tirdzniecības tarifu piemērošanu ES – pieņemts ar lieliem eiropiešu protestiem. Ir arī pienākusi ziņa, ka Tramps plāno vērsties pret OPEC valstīm, ja viņi nepakļausies prezidenta diktātam un naftas cenas nesamazinās.

Principā var uzskatīt, ka Džordžs Bušs vecākais bija valstsvīrs, bet Tramps ir politiķis.

Kāda ir atšķirība? Pirmais domā prioritāri par savas valsts attīstību un tās atbildību iepretim citiem (šajā gadījumā visai pasaulei), bet otrais domā prioritāri par saviem reitingiem. Lai gan abi no šiem prezidentiem ir piederīgi republikāņu partijai, tomēr tikai Bušu var uzskatīt par patieso republikāni. Tas tāpēc, ka viens no šīs politiskās idejas fundamentiem (kā savā darbā «Amerikāņu revolūcijas ideoloģiskās saknes» norāda amerikāņu vēsturnieks Bernards Beilins) ir cilvēka rīkošanās visas valsts, nevis tikai personiskajās interesēs. Bušam pietika dūšas izdarīt drosmīgus lēmumus, kuri izraisīja kritiku, taču pie reizes arī bija nepieciešami, lai Amerikas Savienotās Valstis turpinātu būt veiksmīgas un spēcīgas visā pasaulē. Principā viņš savu ekspertīzi daudzos jautājumos redzēja kā svarīgāku par pūli, kurš ne vienmēr izprot politiskās reālijas. Tas tika darīts neatkarīgi no tā, ka oficiāli tā skaitījās ASV pilsoņu griba. Šādu valstsvīru pasaulē nav daudz, un tie ir liela vērtība. Teiktu pat – viens valstsvīrs ir trīs vai četru politiķu vērts. Atliek tikai cerēt, ka kāds no tiem parādīsies ASV 2020. gada vēlēšanās.