Trešdien, visticamāk, tiks apstiprināta jaunā valdība, un no saviem amatiem būs jāaiziet līdzšinējiem ministriem. Aicinot atskatīties uz paveikto premjerministra Māra Kučinska (ZZS) pilnvaru laikā, portāls TVNET aicināja uz sarunu finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu (ZZS), kura pastāstīja par to, kas ir izdevies un kam jāpievērš uzmanība jaunajai valdībai.

- Ko Finanšu ministrijai un jums izdevies paveikt Māra Kučinska vadītās valdības laikā?

- Četru gadu periodā, kad esmu bijusi ekonomikas un finanšu ministre, mums ir izdevies iesākt un paveikt lietas, kuras citi vai nu nav uzdrīkstējušies, vai kādu iemeslu dēļ nav gribējuši darīt, – sākot ar gāzes tirgus atvēršanu un ātro kredītu apkarošanu. Protams, arī nodokļu reforma, par kuru runāja 20 gadus, bet neviens nesaņēmās to izdarīt. Tas nav vienkāršs uzdevums – visu laiku ir jādomā par fiskālajiem efektiem vai defektiem, ko nodokļu reforma var radīt.

Finanšu sektora sakārtošana ir joma, kur vēl ir ļoti daudz jādara, bet pirmie soļi jau ir sperti. Dažu gadu laikā šajā jomā ir sasniegts būtisks progress. Bez tā vēl – Eiropas fondu apguve. Kad kļuvu par finanšu ministri, vēl nebija izstrādāti Ministru kabineta noteikumi par investīciju sākšanu. Tagad mums investīcijas iet pilnā sparā, un daži nākamie gadi šajā ziņā būs produktīvākie. Mums ir jākoncentrējas uz jaunu plānošanas periodu, attīstības virzienu noteikšanu, lai saprastu, kādu Latviju mēs vēlamies redzēt nākamajā desmitgadē, kur mums jāinvestē visvairāk naudas.

Visbeidzot – Valsts ieņēmumu dienesta (VID) reformēšana, lai tā nebūtu represīva iestāde, no kuras baidās.

Daudzi jau atceras, ka tur ir bijusi tik liela politiska ietekme un "staigātāji", ar kuriem varēja kaut ko sarunāt, kad bija kādas problēmas. Tagad man ir liels gandarījums, ka VID strādā citādi, un es ceru, ka, jaunajai valdībai nākot pie varas, neatgriezīsies pie tās situācijas, kāda tā bija, kad sāku darbu finanšu ministres amatā. Toreiz tiešām bija smaga VID reputācijas krīze.

- VID vadītāja amatam vēl novembrī tika izvirzīta Ieva Jaunzeme, bet viņas oficiālā apstiprināšana amatā vēl nav notikusi. Vai šis darbs ir apzināti atstāts jaunajai valdībai?

- Mēs esam tādā nestandarta situācijā. Ja citkārt šajā laikā jaunā valdība jau svinētu savas pirmās 100 dienas un atskaitītos sabiedrībai, kas ir izdarīts, tad pašlaik mums jāatzīmē simts dienas pie neizveidotas valdības.

Šajā situācijā mums jāsaka paldies Jaunzemes kundzei, ka viņa tik ilgi gaida. Lēmums atstāt jaunajai valdībai viņas apstiprināšanu amatā ir apzināts, jo, protams, ir svarīgi, lai tik nozīmīgā amatā būtu pilns mandāts, pilnīga uzticība un atbalsts, lai nebūtu mēģinājumi vēl pārbaudes laikā noņemt no amata, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi VID stabilitātei.

Mēs esam izdarījuši visu - esam iesnieguši valdībā visus materiālus, lai jau pirmajā valdības sēdē var pieņemt lēmumu [par Jaunzemes apstiprināšanu amatā]. Jaunzemes kundze ir uzvarējusi konkursā, un viņa ir atbilstošs kandidāts, viņai ir pietiekama pieredze un godaprāts, lai vadītu VID un lai dienesta darbs neatgrieztos vecajās sliedēs.

- Jūs pie paveiktajiem darbiem runājāt par nodokļu reformu. Tādēļ rodas jautājums - vai nepastāv risks, ka daudzi cilvēki kļūs par nodokļu parādniekiem mainīgās ar nodokli neapliekamās summas dēļ?

- Jāsaprot, ka jebkura liela reforma ir kā liels projekts, kur ir sagatavošanās un īstenošanas posmi, kuros nedrīkst aizmirst arī par „pēcapkopi” un uzturēšanu. Saistībā ar nodokļu reformu mēs skatāmies, kas vēl būtu jāuzlabo un jāprecizē, jāpamaina, lai viss būtu maksimāli gludi. Kopumā jau tagad var teikt, ka ieviešanas stadija ir bijusi gluda. Un te jāsaka liels paldies VID, kurš kā ieviesējs ir bijis klāt kopš pirmās nodokļu reformas dienas.

Nereti ir tā, ka politiķi kaut ko izgudro, nedomājot par to, kā praktiski kaut ko ieviest dzīvē. Ja runā par darbaspēka nodokļiem, tad jā – jo lielāka ir progresivitāte, jo vairāk likmju, jo nodokļu sistēma ir taisnīgāka, jo grūtāka ir administrēšana.

Ja, piemēram, Igaunijā valsts uzlika pašam darbiniekam pilnībā rūpēties par to, vai būs pareizi sarēķināti nodokļi, tad mēs esam spēruši soli tālāk – iesaistot VID, lai darba ņēmējam šis process būtu maksimāli vienkāršs. Šajā gadījumā lielāko daļu darba izdara VID.

Tas, kas jāņem vērā, – darbiniekiem, kuriem strauji mainījušies ienākumi un nodokļi ir samaksāti mazāk, nekā tas būtu jādara, var veidoties parāds.

Šajā gadījumā jāmeklē jauni risinājumi, kā parādniekiem salīdzinoši gludi norēķināties ar valsti. Jādod iespēja ņemt vērā attaisnotos izdevumus, iedot pietiekamu pārejas periodu, īpaši sociāli mazāk aizsargātākajām grupām. Pie nākamā neapliekamā minimuma aprēķināšanas būtu jāņem vērā līdz šim nenomaksātie nodokļi. Šobrīd vēl pilnu ainu novērtēt nevar, jo tā būs zināma tikai pēc februāra, kad uzņēmēji būs iesnieguši savas deklarācijas, un tas arī ir aicinājums uzņēmumiem laicīgi iesniegt deklarācijas.

- Priekšvēlēšanu laikā no vairāku partiju pārstāvjiem varēja dzirdēt kritiku, kas veltīta nodokļu reformai. Cik tā bija pamatota, un vai tā nav uzskatāma par priekšvēlēšanu retoriku?

- Vieglāk jau, protams, ir kritizēt kaut ko, kas tiek darīts, nekā to, kas netiek darīts. Ar to jārēķinās jebkuru lielu reformu īstenotājam, ka tavu darbu vērtēs ne tikai tev draudzīgie spēki, bet arī pretinieki un politiskie konkurenti. Tā ir normāla jebkuras nozares īpatnība, tikai politikā tas ir vēl asāk redzams, it īpaši priekšvēlēšanu kampaņas laikā.

Jaunie politiskie spēki ir nākuši klajā ar ambicioziem plāniem, solot mazināt nevienlīdzību, kas jau bija viens no nodokļu reformas mērķiem. Es novēlu veiksmi jaunajai valdībai šajā jautājumā.

Tas, ko es tagad redzu, ka tik viegli ar to nevienlīdzības mazināšanu nemaz nesokas. Piemēram, to pašu solidaritātes nodokli – tur bija milzu cīņas jāizcīna, lai to saglabātu, lai gan tas ir viens no nepārprotamiem progresivitātes un nevienlīdzības mazināšanas instrumentiem.

Runājot par nevienlīdzību, jāsaprot, ka tas nav vienīgais veids, kā to samazināt. Ja skatāmies uz nodokļu politiku, resursi tajā ir salīdzinoši ierobežoti – dažādas likmes, neapliekamais minimums. Jādomā par kvalitatīvu izglītības sistēmu, veselības aprūpi, sociālo sistēmu, vides un infrastruktūras pieejamību, lai visiem būtu ērtāka dzīve.

Tas, ko es novērtētu, ja izmaiņas būtu nesasteigtas un pārdomātas. Es domāju, ka šeit arī jāpiemin, ka nodokļu reforma tika īstenota nevis mums vieniem pašiem, bet sadarbībā ar sociālajiem partneriem, ar darba devējiem un arodbiedrībām. Tas mums ļauj būt pārliecinātiem, ka ir sabiedrības grupas, kas saprot un spēj novērtēt reformu, un tās arī neļaus labās, izdevušās lietas sabojāt.

- Solidaritātes nodoklis ir noteikts nepilniem četriem tūkstošiem cilvēku. Kā tas var mazināt nevienlīdzību?

- Ļoti skaidri. Kamēr nebija ieviests solidaritātes nodoklis, sanāca tā, ka īpaši lielo algu saņēmēji maksāja mazākus nodokļus nekā vidējo un mazo algu saņēmēji. Tas nav taisnīgi. Kad 2015. gadā ieviesa šo nodokli, bija pārmetumi, ka tas notika pārāk strauji, un nebija pārrunas ar nodokļu maksātājiem, ko vēlāk centāmies kompensēt jau nodokļu reformas laikā, diskutējot par to, kādam ir jābūt solidaritātes nodoklim. Panācām kompromisus tā ieviešanai.

Bet tas, kā es teicu – tas nav vienīgais nevienlīdzības mazināšanas elements. Tam nolūkam mēs nodokļu reformas laikā izdarījām divas lietas – ieviesām trīs likmes. Mazāko algu saņēmēji iepriekšējo 23% vietā maksā nodokļus par 20% likmi, lielāku algu saņēmēji attiecīgi maksā lielāku daļu. Otrs – progresīvs neapliekamais minimums, kas atkarīgs no ienākumiem.

Neapliekamais minimums ir īpaši mērķēts uz ģimenēm ar bērniem, par apgādībā esošām personām. Tie ir elementi, kā ar nodokļiem var atbalstīt sociāli jutīgākās grupas, bet šīs iespējas arī ir ierobežotas. Piemēram, ja cilvēkam ir viduvēja alga un vairāki bērni – tad nemaz nevar izmantot visus nodokļu atvieglojumus, tāpēc tam atbalstam jābūt mērķētam arī citādāk.

- Atskatoties uz paveiktajiem darbiem – kādas vēl bija ieceres, kas tā arī netika pabeigtas?

- Svarīgākās lietas tika pabeigtas. Man liekas, ka katram ministram ir jāsaprot, ka, stājoties amatā, darba lauks ir ārkārtīgi plašs. Jāsaprot, kuri ir tie galvenie jautājumi, kam pievērst uzmanību un ko īstenot. Dažas jomas, kam ir obligāti jābūt dienaskārtībā – finanšu sektora sakārtošana. Darbs tur ir sākts un jāturpina, jo šis gads ir īpaši kritisks, tāpēc ka šovasar ir „Moneyval” pārbaude, kad jāsniedz atskaite par padarīto. Jāsaka, ka šeit mazāk ir Finanšu ministrijas loma nekā iekšlietu resoru, jo mums vairāk pārmests ir nevis par likumu trūkumu, bet par to ieviešanu.

Piemēram, mēs spējam ieraudzīt finanšu noziegumu, izmeklēt un novest to līdz notiesājošam spriedumam. Protams, tik īsā laikā to ir grūti izdarīt, jāpierāda, ka sistēma strādā, un tas nav vienas dienas darbs. Tāpat jāiemāca sadarboties dažādas institūcijas finanšu noziegumu atpazīšanā un izmeklēšanā.

Viens kritiski svarīgs uzdevums – gan vietējai, gan starptautiskajai sabiedrībai ir “ABLV bankas” pašlikvidācijas process. Pašlikvidācija šajā gadījumā jau ir nestandarta risinājums, un starptautiskā sabiedrība jau pašlaik rūpīgi vēro, kā tas notiks. Viens ir darīt, bet otrs – skaidrot. Tas ir jāprot skaidrot, kāpēc mēs to darām.

Otra lieta – ēnu ekonomika ir lauks, kas vēl ir daudz arams, bet  jau pašlaik ir gūts daudz augļu, ja tie ir pareizi iesēti un izaudzēti. Šajā laikā esam samazinājuši ēnu ekonomikas īpatsvaru par procentu no IKP.

Tas nav viegli, bet tam ir arī atdeve – 1% no IKP ir apmēram 300 miljoni. Nodokļos tie ir 100 miljoni, ko var novirzīt sociālajam atbalstam un tām lietām, kas ir svarīgas. Šeit arī tas darbs ir jāturpina. Man prieks, ka, piemēram, būvniecībā mēs sākām un iedzīvinājām, ka valsts pasūtījumos tiek izmantoti standarta būvniecības līgumi. Ar tiem ir mazāk iespēju līgumus interpretēt – piemēram, atnāk firma ar zemāku cenu un pēc tam "izsit" no valsts lielāku budžetu, velk garumā termiņus. Pēc tam pārbaudēs nākas secināt, ka līgumi ir nelabvēlīgi valstij. Es ceru, ka visā valsts pārvaldē tiks izmantoti jauna veida līgumi, ar kuriem nevarēs apkrāpt valsti.

- Jūs jau pieminējāt gaidāmo “Moneyval” pārbaudi. Runājot par „Moneyval” rekomendācijām, vai Latvija ar tām tiek galā? Kāds ir progress to īstenošanā?

- Ir vairākas lietas, kas ir labi izdevušās, un jau tagad tās var labi parādīt. Piemēram, ārvalstu jeb nerezidentu depozītu samazināšana – tas ir noticis strauji, un mēs ar riskiem varam tikt galā. Iepriekš minēju tās lietas, kad īsā laikā ir grūti parādīt praktisku progresu, tomēr Latvijai būs jādemonstrē, kādā virzienā ejam.

Vēl ir arī nebanku sektors – tā ir jauna joma. Visi starmeši pašlaik ir mērķēti uz bankām, kuras labāk saprot šīs „Moneyval” prasības.

Nebanku sektors, zvērināti advokāti, auditori, grāmatveži – tiem naudas atmazgāšanas problemātika ir salīdzinoši jauns spēles lauks, kuriem no jauna ir jāiemācās saprast, kuros brīžos jāpievērš uzmanība attiecīgiem klientiem un jāziņo par pārkāpumiem, citādi nejauši var kļūt par naudas atmazgāšanas līdzdalībnieku. Tas ir tāds segments, kur mums ir bijusi tumsa, bet tagad pamazām ielaižam šajā telpā gaismu.

Pašreiz lielākais eksāmens Latvijai ir “ABLV bankas” pašlikvidācija. Milzīga atbildība par to ir Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) rokās, un es ceru, ka viņi to saprot un novērtē.

- Ja izslēdz "Moneyval" faktoru, kādi vēl varētu būt galvenie riski Latvijas finanšu sektoram tuvākajā laikā?

- Labu kredītreitingu un attīstību mums ir nodrošinājis tas, ka mēs esam spējuši īstenot reformas - smagas, dārgas, taču nepieciešamas. Vienlaikus izdevās saglabāt fiskālo disciplīnu. Tas ir tas, ko novērtē gan kredītreitingu aģentūras, gan Eiropas Komisija.

Tā kā esam eirozonas valsts, esam spējuši spēlēt pēc noteikumiem. Tas ļauj nenotriekt visus sēklas graudus un iekrāt potenciāli arī kādām nebaltām dienām.

Tas varbūt ir viens no grūtākajiem uzdevumiem jaunajai valdībai, jo ir doti ambiciozi solījumi sabiedrībai, taču jāievēro fiskālā disciplīna.

Solījumi ir jāpilda, tā ir vēlēšanu būtība. Nereāli solījumi ir kā dopings - startā var parādīt tādu kā spurtu un īstermiņā parādīt milzīgu rezultātu, taču, tāpat kā sportā, - ja grib veiksmīgi startēt vairāk nekā vienās sacensībās, tad jāspēlē godīgi.

Mēs no savas puses, visticamāk, esot opozīcijā, būsim konstruktīvi un rūpēsimies, lai solījumi tiek pildīti. Jaunajai valdībai tas varētu būt no grūtākajiem uzdevumiem - kā salāgot solījumus, tajā pašā laikā nesagraujot budžetu un neuzliekot slogu bērniem un mazbērniem.

- Respektīvi, lai neveidojas līdzīga situācija kā Itālijā...

- Jā, Itālija ir labs piemērs, tādēļ, ka ir doti vērienīgi solījumi un tagad ir grūtības tos izpildīt. Pastāv risks ar Eiropas fondu apgriešanu. Kamēr esi eirozonā, jārēķinās, ka ir noteikumi, kas jāievēro.

- Vai jūs varat nosaukt kādus paveiktos darbus, kas uzskatāmi par neveiksmīgiem?

- Jāpadomā... (Ietur pauzi.) Jāsaka, ka ir gandarījums par to, ka mums daudz ko ir izdevies novest līdz galam, jo politikā un pasaulē ir daudz ideju, no kurām gan maz ir īstenotas. Politiķim, lai iegūtu popularitāti, daudz pateicīgāk ir kāpt barikādēs, plēst kreklu un cīnīties par kaut ko, nevis novest lietas līdz galam. Ja tu kaut ko noved līdz galam, tad jārēķinās, ka tavu darbu vērtēs, būs jāsaņem daudz kritikas. Ja cīnies un neuzvari, tad dažkārt par tevi pateiks kādu labu vārdu.

Lielākais gandarījums ir par to, ka tās lietas, kam esam ķērušies klāt, ir izdevies novest līdz galam. Protams, gribētos, lai finanšu sektora sakārtošanai būtu bijis vairāk laika, jo no malas runāt jau vienmēr ir vieglāk.

Visiem šķiet, kā būtu pareizāk, piemēram, spēlējot šahu - stāvot no malas jau var teikt: "Kāpēc gan viņš neizdarīja tādu gājienu? Šķiet, ka es varētu to labāk izdarīt!" Vai arī, sēžot krēslā blakus šoferim, kad ir sajūta, ka ceļu jūt labāk.

Finanses noteikti būs tā joma, kur, sēžot deputāta krēslā, jutīšos, it kā sēžu blakus, un daudz kas būs atkarīgs no tā, kā vadītājs izstūrēs. Vēl ātro kredītu joma - ir daudz kas iesākts, bet var redzēt, ka daudz kas jādara.

- No jūsu skatupunkta - cik stabila varētu būt jaunā valdība, ņemot vērā tās ilgo veidošanas procesu?

Saka tā - kā ratus iestumsi, tā brauksi. Tas iestumšanas process tiešām ir tāds sarežģīts, kā pa grubuļainu ceļu. Bet es ceru, ka tad, kad valdība sāks strādāt, tad varbūt vairāk politiķi sarīvēsies un sapratīs, ka solījumi ir jāpilda, tas prasīs daudz pacietības, sadarbību un cieņu vienam pret otru. Tas varētu būt galvenais uzdevums.

Vēl jāiziet no priekšvēlēšanu populisma režīma, jāuzloka piedurknes un jāsāk strādāt. Kad sāksies darbs, tad arī objektīvi varēs redzēt, kas ir kas. Pašlaik vēl Saeimā ir tāds “īpašs gaiss”, kad visi visiem ir opozīcijā. Šajos mēnešos nevar prognozēt, kādi būs balsojumi. Kamēr vēl nav nofiksēts, kurš ir kurā laukuma pusē, tikmēr tas viss ir tāds liels haoss.

Katrs, drošs paliek nedrošs, cenšas būt redzamāks, vairāk domājot par formu, nevis saturu. Bet pēc būtības, to varēs redzēt jau pirmajos mēnešos. Es ceru, ka valdību veidojošie spēki spēs iziet no tā režīma, kad mēģina saprast, kā aizkrāsot iepriekš dotos solījumus. Piemēram, skaļi paziņot, ka tādas koalīcijas padomes vairs nebūs, bet dažas nedēļas ir pagājušas, domājot, kā to formātu pārdēvēt cerībā, ka neviens nepamanīs atšķirību. Vēl arī OIK - jācer, tā vietā, lai atceltu, neviens negrasās to pārdēvēt citādāk...