Kāpēc mūsdienās ievērojamai daļai cilvēku darbs saistās ar negatīvām emocijām? Kāpēc arvien vairāk cilvēku uzdod sev jautājumu “kāpēc es to daru?” tā vietā, lai jautātu: “Kā to paveikt?” Sociālā tīkla “Twitter” Eiropas nodaļas viceprezidents Brūss Deislijs veicis pētījumu, kurā meklējis atbildes uz šiem jautājumiem, pētot mūsdienu darba kultūru.
Deislijs norāda, ka pētījumu veicis aptuveni divus gadus. Šajā laikā viņš secinājis, ka ir vairākas lietas, kas nekavējoties jāuzlabo darba vietās, lai cilvēkiem darbs raisītu arī pozitīvas emocijas.
Viens no galveniem izaicinājumiem, ar ko saskaras moderno darba vietu darbinieki, ir stress. Dažādi pētījumi liecina, ka no paaugstināta stresa darba dēļ cieš aptuveni 70% cilvēku.
Ņemot vērā, ka daudziem cilvēkiem darba e-pasts ir pieejams arī mobilajos telefonos, un dažādi sūtījumi tiek saņemti ārpus darba laika, tādējādi vidēji darba diena ir pagarinājusies par aptuveni divām stundām. Aptuveni pusei cilvēku, kuriem ir jāstrādā virsstundas, ir arī paaugstināts stresa līmenis.
Lai kvalitatīvi veiktu darbu, ļoti svarīga ir cilvēka motivācija to darīt. Ja cilvēkam ir nepatika pret darbu, tas izraisa stresu, tad jārēķinās, ka motivācija būs zema.
Tiek norādīts, ka kompānijas nevēlas pieņemt darbā prasmīgus darbiniekus, kuri papildus jāmotivē. Darba devēji izvēlas darbiniekus, kuri jau ir motivēti, un kurus ir iespējams iedvesmot uz jauniem panākumiem.
Un šajā gadījumā jārunā par jautājumu, “kāpēc konkrētais darbs tiek darīts”? Ļoti daudzi cilvēki sev uzdod šo jautājumu: “Kāpēc es strādāju šajā uzņēmumā, kam ir lieli mērķi un kādēļ es nejūtos laimīgs?”
Daudzi darba devēji izvērtē to, kādas atšķirības ir starp darbinieka teikto un solīto darba intervijā un to, kāds ir patiesais darba līmenis. Tādējādi pārāk liels uzsvars tiek likts uz to, “kāpēc cilvēks konkrētajā vietā strādā”, “kāpēc viņa sniegums ir tāds un nevis citādāks”.
Daudzos lielos uzņēmumos vadībai ir ļoti lieli un nereti pat nesasniedzami mērķi. Lai sasniegtu darba devēja noteiktos mērķus, darbinieki nereti izliek visus spēkus, bieži gūstot riebuma sajūtu no darba. Šajā gadījumā pareizais jautājums būtu – nevis “kāpēc” konkrētais mērķis jāsasniedz, bet “kā”?
Darba kultūra, kas balstīta jautājumā “kā”, ļauj darbiniekiem labāk izprast darba devēja vīziju. Darbiniekam pašam ir skaidrs, kā viņa devums var ietekmēt darbā sasniegtos rezultātus.
Tiklīdz darbinieki saprot, kā sasniegt mērķus, tas viņus vairāk motivē, kā arī nodrošina lielāku darbības autonomiju.
Tomēr darbiniekiem visvairāk nepatīk sapulcēs un dažādās sanāksmēs zaudētais laiks, kādēļ nereti darbā jāpaliek ilgāk.
Investoru kompānijas “Bridgewater Associates” vadība secinājusi, ka daudz efektīvāk ir tad, ja sapulcēs piedalās neliels skaits cilvēku. Protams, pastāv risks, ka daļa darbinieku tā arī neuzzinās, kas noticis sapulcē, taču kopumā šī uzņēmuma darbiniekus šāda shēma – ar mazāk cilvēkiem sapulcēs, apmierina.
Vēl viena būtiska nianse – pārtraukumi darba laikā. Darbiniekus apmierina, ja viņiem ir iespēja doties vismaz pusstundu ilgā pusdienu pārtraukumā – tas ļauj nedaudz atvilkt elpu no ikdienas skrējiena.
Tāpat Zviedrijā ir izplatīta prakse, kad kolēģi kopā iedzer kafiju vai vienkārši uz dažām minūtēm dodas īsā pastaigā, lai mazliet “atslēgtos” no darba.
Zinātnieki secinājuši, ka pastaigas darba laikā var uzlabot darbinieka domāšanu – Stafordas universitātes pētnieki norāda, ka pastaiga uzlabo darba spējas par vismaz 80%.
Tomēr lielākajā daļā darba vietu visā pasaulē ir iesakņojušās “steigas tradīcijas”, respektīvi – darbiniekam ir doti vairāki uzdevumi, kuri ir jāpaveic. Uzdevumu izpildes termiņi nereti piespiež cilvēkus darba vietā pavadīt garas darba stundas, liekot aizmirst arī par pusdienu pārtraukumu.
Šāds nebeidzams “vāveres ritenis” arī rada riebumu pret darbu, kā arī veicina izdegšanas sindromu. Tomēr, ja darba devēji mainītu savu darba kultūru no tā, “kāpēc uzdevums jāveic” uz to, “kā to paveikt”, arī darbinieki to vairāk novērtētu, un, iespējams, darbs arī ļautu vairāk gūt pozitīvas emocijas.
