/nginx/o/2019/03/19/11877161t1hba2f.jpg)
Atkal un atkal kulturāli nozīmīgās kapavietās zinātnieki izrok cilvēku ķermeņus, kuriem dzīves laikā ir bijušas dažādas ģenētiskas kaites, invaliditāte vai kas gājuši bojā no retām slimībām. Šie ļaudis, dārgumiem ieskauti, ļoti bieži ir apglabāti greznās kapenēs, liekot pārdomāt, vai tiešām invalīdi un punduri pagātnē vienmēr bija izstumti no sabiedrības, apsmieti un necienīti.
Konferencē Berlīnē, kurā piedalījās vairāk nekā 130 paleopatologi, bioarheologi, ģenētiķi un retu slimību eksperti, zem lupas tika palikts sen iesakņojies uzskats, ka senatnē tie, kuri bija piedzimuši ar retām ģenētiskām kaitēm, piemēram, pundurību vai tā saucamo zaķalūpu, visā pasaulē piedzīvoja nelabvēlīgu attieksmi no apkārtējo puses.
Tomēr, kā vēstīts rakstā, kas publicēts izdevumā “Science”, pētnieki ir atklājuši vairākus nozīmīgus pierādījumus, ka fiziski nepilnvērtīgus indivīdus senatnē godināja un cienīja daudz plašāk nekā uzskatīts iepriekš.
Turklāt papildus komūnas locekļu rūpēm šie cilvēki tika arī apglabāti kopā ar saviem fiziski veselajiem biedriem, kā arī bieži nodzīvoja pilnvērtīgu un garu mūžu un savās komūnās nebija “baltās vārnas”, kā uzskatīts iepriekš.
Piemēram, kad antropoloģe Marla Toine izraka mūmiju, kas bija apglabāta Peru ap mūsu ēras 1200. gadu, viņa uzreiz pamanīja, ka ir pārsteidzoša nesakritība starp ķermeņa fizisko stāvokli un kapavietu. Apglabātajam vīrietim bija sabrucis mugurkauls un trūka daudzu kaulu, kas liecina par pēdējās stadijas T šūnu leikēmiju. Izmeklējumi arī atklāja, ka pirms savas nāves vīrietis gadiem veica vieglu darbu, turklāt kapavieta atradās cienījamā vietā.
“Viņam bija ļoti trausli kauli, noteikti arī stipras locītavu sāpes. Viņš nespēja daudz staigāt. Komūnas locekļi apzinājās viņa stāvokli un, kā redzams, rūpējās, lai dzīve viņam būtu vieglāka,” komentēja Toine.
Tajā pašā laikā bioarheoloģe Anna Pjēri konferencē apgalvoja, ka invalīdi ne vien tika atbalstīti, bet bieži pat apbrīnoti un godāti. Tika uzskatīts, ka tiem ir tieša saikne ar dieviem. Rakstītajos avotos minēts, ka tieši tā iemesla dēļ Senās Ēģiptes valdnieki par saviem galminiekiem izvēlējās pundurus.
“Viņus neuztvēra kā nepilnvērtīgus, bet gan kā ļoti īpašus cilvēkus,” teica Pjēri.
Savu teoriju zinātniece balstīja uz 4900 gadu seniem pundurības gadījumiem Hierankopolē. Divās apbedījuma vietās, atsevišķās kapenēs, bija apglabāts vīrietis un sieviete. Abiem bija tipiskas pundurības pazīmes. Vīrietis nāves brīdī bija aptuveni 30 gadu vecs, bet sieviete – 40. Pazīmes liecināja, ka abi šie cilvēki dzīvoja visai vieglu dzīvi.
Rentgenstaru analīze arī atklāja, ka abi apbedītie cilvēki sirga ar retu pundurības paveidu, kas mūsdienās sastopams tikai katram 30000. cilvēkam.
Arī tā saucamā zaķalūpa, šķiet, senatnē bija kulturāli pieņemama parādība.
Paleopatoloģe Ērika Molnara ziņoja par kādu mūsdienu Ungārijas vīrieti, kurš ap mūsu ēras 900. gadu bija piedzimis ar pamatīgu zaķalūpu un deformētu mugurkaulu. Vīrietis bija tik sliktā fiziskajā stāvoklī, ka viņam pat bija grūtības uzņemt pārtiku. Par spīti tam, viņš nodzīvoja vairāk nekā 18 gadus un tika apglabāts līdzās dažādiem dārgumiem.
“Šā vīra unikālā apbedījuma vieta varēja būt viņa fizisko nepilnību rezultāts,” komentēja Molnara.
