Kaite, par kuru nerunā...

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: schutterstock

Hemoroidālā slimība ir aptuveni 35% cilvēku. Kauns un kautrība daļai pacientu neļauj laikus vērsties pie ārsta, kas liedz saņemt adekvātu palīdzību kaites sākumstadijās.

Definīcija!
Hemoroīdi ir paplašināti taisnās zarnas vēnu sieniņas fragmenti. Katram cilvēkam ir seši tādi mezgli. Proktologs ir speciālists, kurš ārstē resnās un tievās zarnas patoloģijas.

Hemoroīdi ir mums visiem. Par slimību var runāt vien tad, kad hemoroīdi sāk traucēt. Pirmās traucējošās sajūtas parasti ir diskomforts, pastiprināts spiediens taisnās zarnas rajonā, nieze, kairinājums un periodiski izdalījumi no taisnās zarnas. Sākotnēji tā nav pat asiņošana, bet gan mistrošanās, kas radusies gļotādas plānuma virs hemoroīdu mezgliem dēļ. Šīm pazīmēm seko pilnuma sajūta un netīkams spiediens krustu zonā, un tad jau arī aizcietējumu laikā vai pēc lielas fiziskās slodzes parādās asiņošana no tūpļa. Vispirms tā ir neliela smērēšanās, kas manāma tikai uz tualetes papīra strēmeles. Taču, palielinoties hemoroidālās slimības stadijai, asiņošanas epizodes kļūst stiprākas – tās turpinās arī pēc vēdera izejas, dažkārt asiņainu recekļu veidā. Saslimstot ar jebkuru citu kaiti, cilvēki uzsāk pašārstēšanos. Vispirms ievācot informāciju vai nu sarunā ar citiem ļaudīm, vai farmaceitu. Diemžēl hemoroīdu gadījumā tā nav, jo problēma ir pārāk intīma, lai to apspriestu pat tuvinieku lokā. Tādēļ pacienti ķeras pie pašdiagnosticēšanās ar interneta palīdzību. Speciālisti brīdina – tas ir nepareizs solis, jo arī citas saslimšanas rada līdzīgus simptomus, tajā skaitā, vēzis, tādēļ ārsta konsultācija ir ļoti svarīga. Taču nereti cilvēkus ne tik ļoti biedē diagnoze kā pats izmeklējums, ko apvij neziņa. Ir laiks to kliedēt! Labā ziņa – izmeklējums ir nesāpīgs, un vispirms tā ir tikai anālās zonas vizuāla apskate bez papildlīdzekļu izmantošanas. Ja vēnu mezgli ir pietūkuši un pacients cieš sāpes, hemoroidālā slimība tiek apārstēta, ar medikamentu palīdzību likvidēts iekaisums, un tikai tad veikti tālāki izmeklējumi. Apjomīgākai zarnu pārbaudei izmanto proktoskopu – nelielu ierīci resnās zarnas kapsulas un gļotādas apskatei.

Riska faktori:

  • Sēdošs darbs, kas rada sastrēgumu iegurņa asinsvados. Ne velti šo sauc arī par šoferu slimību.
  • Iedzimtība – ja kādam no vecākiem bijusi hemoroidāla saslimšana, 30 – 40% gadījumu arī bērniem tā būs.
  • Smags fizisks darbs un lielu smagumu cilāšana.
  • Grūtniecība un dzemdības.
  • Liekais svars un mazkustīgums.
  • Hormonālā terapija un hormonālie kontracepcijas līdzekļi.
  • Hroniski aizcietējumi.

Dzimumam nav nozīmes. Lai gan mēļo, ka sievietēm hemoroidāla slimība sastopama biežāk, dati liecina, ka attiecība ir gaužām vienāda – 50 : 50 %.

Iekšējie un ārējie hemoroīdi

Biežāk sastopami un vairumu pacientu sūdzību izraisa iekšējie hemoroīdi, kuru saslimšanai ir vairākas pakāpes.

Hemoroidālās slimības stadijas:

  1. Pirmās sūdzības ir radušās, taču pacients mezglus ārēji neredz un nejūt – nav nekādu veidojumu anālās atveres ārpusē.
  2. Vēdera izejas laikā (sevišķi, ja ir aizcietējums, bijis jāceļ smagums vai ilgas stundas jāpavada sēžot) parādās veidojums anālās atveres ārpusē. Pēc vēdera izejas tas pazūd, ievelkoties atpakaļ.
  3. Veidojums pēc vēdera izejas parādās, taču pats atpakaļ vairs neieslīd, un, lai to atdabūtu vietā, jāpalīdz ar pirkstu.
  4. Veidojums pastāvīgi atrodas anālās atveres ārpusē, karājoties kā plūme vai ķiršoga un izraisot sāpes. Ārējo hemoroīdu sistēma ir neatkarīga no iekšējās, turklāt šīs abas saslimšanas kombinējas reti. Arī ārējo hemoroīdu saslimšana ir vēnu sistēmas patoloģija, un to izraisa tas pats iemesls, kas kaitē kāju vēnām – hroniska venoza nepietiekamība. Vēnu tīklojumam ap anālo atveri arī rodas nepietiekamība, un, kāda iemesla dēļ palielinoties spiedienam, izveidojas asins receklis - trombs. Pacients sūdzas par zirņa vai pupas lieluma nekustīgu, sāpīgu, cietu, zilganu veidojumu, kas traucē ne tikai vēdera izejai, bet arī sēdēt.

Diagnoze – hemoroīdi

Nu jāķeras pie ārstēšanas, un tā ir atkarīga no slimības pakāpes. Noteikti būs jāizvairās no aizcietējumiem, jo smaga vēdera izeja liek hemoroidālai slimībai plaukt un progresēt. Tāpat kaitē arī caurejas, jo tās laikā tiek samocīts slēdzējmuskulis, bieži aizveroties un atveroties, kā arī pievienosies iekaisums, ko radīs agresīva zarnu sula no līdz galam nepārstrādātas fekāliju masas.

1. solis – diēta. Jāatsakās no balto miltu izstrādājumiem (baltmaizes, smalkmaizītēm, makaroniem, picas), jo tie rada aizcietējumus. Nedrīkst ēdienu sālīt, piparot un marinēt – jāaizmirst par žāvētu vistiņu, šašliku, asu kečupu un citiem šāda veida našķiem. Alkohols paplašina asinsvadus, tādēļ arī tas liekams aizliedzamo sarakstā. Toties jāpalielina uzturā šķiedrvielām bagātu produktu daudzums – galvenokārt izvēloties augļus un dārzeņus (gan izņemot tos, kas katram individuāli var radīt pastiprinātu vēdera uzpūšanos). Obligāti ēdienkartē jāiekļauj skābpiena produkti – kefīrs, jogurts, biezpiens un paniņas.

2. solis – dzīvesveids. Jāatsakās no smaga fiziska darba, savukārt sēdoša darba darītājiem jāpierod, vismaz reizi stundā piecelties un 5 – 10 minūtes izkustēties. Savukārt, ja hemoroīdi parādījušies sportiskam cilvēkam, ir jāizvairās no vingrojumiem, kas noslogo vēdera priekšējo sienu, proti, vairs nevarēs intensīvi trenēt vēderpresi.

3. solis – šķidrums, kas jāpierod lietot pēc iespējas vairāk.

4. solis – medikamenti. Iespējama lokāla un ģeneralizēta terapija. Lokāli izmanto ziedes un svecītes, kuras mazina iekaisumu, hemoroidālā mezgla tilpumu un dziedē mikrobrūcītes. Savukārt ģeneralizētās terapijas laikā šai ārstēšanai pievieno arī tabletes – izvēles preparāts ir diosmīns, kas nostiprina vēnu muskuļu slāni, un hemoroīdu mezgls kļūst izturīgāks pret mehānisku iedarbību, kā arī vairs tik ļoti nepaplašinās. Taču medikamenti, kaut arī apārstē un jūtami atvieglo simptomus, hemoroidālo slimību izārstēt nevar. Rodoties atbilstošai situācijai, hemoroīdi parādīsies atkal. Turklāt katra nākamā epizode un katrs saasinājums palielina tā pakāpi. Tādēļ, ja saasinājumi kļūst arvien biežāki, pārmaiņas režīmā un medikamenti vairs nelīdz, būs jāķeras pie ķirurģiskām metodēm.

5.solis – ķirurģija. Hemoroīdu ārstēšanā izmanto mazinvazīvas ķirurģiskas manipulācijas un ķirurģiskas operācijas. Manipulāciju laikā hemoroīdu «apgredzeno» ar speciālu gredzenu. Tiek slēgta asins apgāde, un tas vienkārši atmirst. Vēl izmanto skleroterapiju (īpašas vielas ievadīšanu asinsvados, kas hemoroidālo mezglu it kā aizlīmē) un lāzeraplikācijas (hemoroīda piededzināšanu). Viena no izplatītākajām operācijām ir THD metode, ko atšķirībā no iepriekšminētajām veic spinālajā anestēzijā, padarot muguras zonu nejūtīgu. Šīs operācijas laikā tiek apstrādāti visi seši mezgli, pārtraucot tiem asins piegādi, padarot tukšus un liekot sarauties. Operācija ir nesāpīga, un jau otrajā dienā pacients var doties uz darbu. Līdzīgu procedūru var veikt arī ar lāzeru. Visas minētās manipulācijas derēs tikai pirmās, otrās un dažiem trešās stadijas pacientiem, bet nopietniem gadījumiem būs vajadzīgas sarežģītākas operācijas. Ķirurģiskās ārstēšanas izmaksas svārstās no dažiem desmitiem līdz pat simtiem latu. Dažas no tām ir arī valsts apmaksāto skaitā, taču tad noteikti būs jāgaida sava kārta rindā, jo šādu pacientu nav mazums.

 

CopyLinkedIn Draugiem X
Uz augšu