"Vingruma" Ieva: Man visvairāk Vācijā garšo pretzelis. Degunu plēš kā sunim, bet nepērku!

Pirmdiena ir glābiņdiena, jo esmu vakarā zālē kā plānots, nobraucu un novingroju kā paredzēts. Laba sajūta, padarīta darba sajūta!

Nākamajā rītā jau lidostā un ar domu, ka jāskaita kalorijas. Lidmašīnā piedāvājums smalkais musli, kurš dod 224 kalorijas brokastīs. Diena paiet steigā un garos pārgājienos, kas ir ļoti labi, jo tiek saskaitīts pareizais soļu daudzums. Pusdienās ir vistas kotletes vietējā ēdnīcā ar vietējo kolorītu, kurš gan neatsauc atmiņā vecos padomju laikus, jaunmodīga ēdnīca. Kotletes garšīgas, taču grūti pateikt, vai no filejas vai ne, kalorijas jūk. Lieldienu gaidīšanas laikā visur Krievijā ir gavēņa ēdienkarte, un tā ir no plānā gala, kas savukārt glābj tādus kaloriju maniakus kā mani. Kopumā dienu pabeidzu ar vakariņām lidostā, un ja nu es visu pareizi saskaitīju, tad pāri 1850 kcal netiku. Tas ir tas, ko vajadzēja.

Sports tikai soļošana pa lidostas plašajām ārēm un lielveikaliem. Paldies otrām mājām Pēterburgai, ka tā nav no mazajām un plašums dod vajadzīgo efektu.

Trešdien jāpaspēj viss, kas jāpaspēj, un tad jālec mašīnā, lai brauktu uz Vāciju, uz Ofenburgu, kur notiek Forst Live izstāde. Pa ceļam, protams, daudz vilinājumu, jau no Polijas uz mani glūn benzīntanki ar fast food piedāvājumiem, bet līdzpaņemtie burkāni glābj. Nonāku arī pie dažiem secinājumiem, treniņi dod savu rezultātu formai un fiziskajai sagatavotībai, bet tik mierīgi līdzpastāvošais dibens ir kļuvis neizturīgs, nevar vairs nosēdēt uz vietas, tirpst, vaid un sten. Agrāk astoņu stundu lidojums bija sīkums, izkāpu Ņujorkā ar smaidošu seju. Tagad nevaru līdz Augustovai aizbraukt, kad jālec no mašīnas vingrināt kājas. Tieku līdz Lodžai, kur palieku pa nakti.

Laikam jau tā ir kaut kāda mānija, ka tu sapņo par Vingruma klubu. Tagad tik vēl jāredz sapnī trenere Elīna vai Normunds. No rīta viss jādara pašam, t.i., rīta rosme numuriņā, jo zāles nav. Kā nu māku, tā maunu.

Diena sākas ar braukšanu, un gps saka, ka ap 20.00 būšu galā. Tā tas arī notiek, ar nelielu dīdīšanos, piestāšanu, negaršīgu kafiju un citiem izaicinājumiem.

Man visvairāk Vācijā garšo pretzelis ar sieru vai bez. Agrāk tā arī braucu no viena benzīntanka līdz otram vai no viena pretzeļa līdz otram. Audzinu gribasspēku, un no tā esmu atteikusies! Degunu plēš kā sunim, bet nepērku!

Visu nedēļu rīta rosme savā režijā, un galvenā slodze ir stāvēšana un staigāšana izstādē. Vēl papildus pagūstu pastaigāt pa kalniem, un kopā sanāk tāds tīri neko km skaits.

Noslēgumā svētdien stundu gara pastaiga par Bādenbādenes parku, kur pavasaris elpo ar pilnu krūti.

Kalorijas turpinu skaitīt, bet ēdienkarte ir atšķirīga no Rīgas - te gan tarte flambe, gan vīna glāze iespraucas.

Bail braukt mājās, jo svari pieķers paši. Nākamnedēļ jābūt ir treniņiem katru dienu, citādi nebūs labi. Komandējums ir vajadzīga lieta, bet jauc dzīves ritmu. Tas ir arī mans cīņas objekts, jo tik viegli pateikt, ka nav laika sportot, jo esi komandējumā. Tas nav bezsvara stāvoklis, tā ir vienkārši atrašanās citā vietā.

Jāplāno un jādara. Nekādas žēlošanās vai, kā ierasts teikt, pamperēšanās! Plāno un dari, tad arī būs!