“Tas, ko grūti aprakstīt, ir pašsajūta un iekšējā nepieciešamība pēc kustības,” “Vingruma” dienasgrāmatā raksta Ieva. Starp Ikšķili un Minheni viņa paspēj uz kluba nodarbībām un vēl uz teātri.
“Vingruma” Ieva: “Gribējās no prieka spiegt. Esmu zaudējusi 9,5 kilogramus!”
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kam pirmdiena bija joku diena, kam šoferēšana mājup. Pirmdienas vakarā ap 22.00 mans “Volvo” ieripoja Biķernieku ielas pagalmā, un es varēju teikt: “Home, sweet home!”
Otrdiena ir patiesības diena! Šoreiz sarunāju ar Normundu: jāpārliecinās, ka svariem (lasi man) nav papildu stresa.
No uztraukuma rokas trīcēja, jo likās, ka kalorijas skaitošajā dzīvē vīns un “tarte flambe” būs iegriezis robu.
Rezultāti superīgi – nevarēju noturēt sajūsmu, lai nespiegtu. Nu kā tu tāds, pēc izskata prātīgs babulis, spiegsi kā pirmklasniece? Tātad: svari saka, ka esmu zaudējusi 11 kilogramus tauku, svaru 9,5 kilogramus. Muskuļu pieaugums 1,5 kg. Pēc Normunda vārdiem, viens no labākajiem rezultātiem, par ko prieks. Galvenais, ko grūti aprakstīt, ir pašsajūta un tā iekšējā nepieciešamība pēc kustības. Pieķēru sevi pie domas, ka arī kaloriju skaitīšana nav nekas pārmērīgi grūts. Kopumā tas viss ir par dzīves stila maiņu, kuru ikdienā ir vieglāk realizēt nekā, piemēram, komandējuma laikā.
Otrdien uz treniņu pie treneres Elīnas, kura jau bija satraukusies, ka esmu pārtraukusi cīņu, jo ilgi mani neredzējusi. Ha, nekā nebija! Ar šādiem rezultātiem, tikai uz priekšu! Vingrošanā sadalījāmies pa darba stacijām: bija jautri un dinamiski.
Stiepšanās vēl joprojām ir mans favorīts.
Trešdiena ir brīvdiena, un nevis tāpēc, ka tā gribas, bet tāpēc, ka darbi sakrājušies. Sliktā ziņa, ka sestdien es atkal dodos uz Vāciju, šoreiz uz Minheni, uz vienu no lielākajām būvniecības izstādēm Eiropā.
Ceturtdiena paiet labi saplānotā skrējienā, kas ir treniņa neatņemama sastāvdaļa. Trenažieri pēc manis ir noilgojušies. Otrdien trenere pielaboja manu darbošanos: paldies par to, jo citādi es daru kā protu. Īsais treniņš stunda un 30 minūtes, un man jāpaspēj uz teātri.
Teātris man ir atpūta, dzīve un bauda - bez tā es nevaru!
Piektdienas darbi atstāj iespēju tikai vakarā sportot pa Ikšķiles promenādi. Suns laimīgs un arī man kustība.
Sestdienas dārza darbi pieskaitāmi pie sportošanas, bet jau 15.30 sēžu mašīnā, esmu atceļā uz Vāciju. Priekšā smaga nedēļa ar daudziem nezināmajiem.
Esmu atklājusi, ka, mašīnā braucot, var patrenēt rokas. Nopērku 1,5 litru “Everesta” un turu izstieptā rokā - cik vien ilgi varu!