"Vingruma" Ieva: Ir tik viegli "iztīrīt" ledusskapi, īpaši kreņķu brīdī, ka nekādi pasaules pretargumenti nenostrādā

Laikā no 8. aprīļa līdz 12. aprīlim biju Vācijā uz pasaulē lielāko būvniecības izstādi Bauma, Minhenē, kur vidējais dienas soļu skaits no 10 000 uz augšu un kilometros no 8,5 km un vairāk. Protams, kreņķi ierastie, izstādes piedāvājums pusdienās ir tikai bulkas ar gaļu vai bratvurštu. Kolēģi reāli iesmēja, ka iebraucu Kaufland veikalā un izpērku visus burkānu iepakojumus un pēcāk ar tiem staigāju pa izstādi, tā izvairoties no bratvuršta :)

Nedēļas noslēgums bija diezgan saspringts un emocionāli smags. Ceturtdien uzzināju, ka manai mazajai suņu mazmeitiņai, kā es viņu saucu, mežā ir uzbraukusi mašīna. Tas rezultējās akūtā operācijā piektdienas rītā, kura pagāja veiksmīgi, pēc ārstu teiktā. Ar nepacietību traucos piektdien cauri Polijai pēc visām darba tikšanām, lai jau vakarā būtu par aprūpētāju mazajai, kura nevarēja riktīgi ne pakustēt, ne paēst.

Tā mēs abas nakti pavadījām, kā arī sestdienu, bet jau svētdien mūs sagaidīja nepatīkams veterinārārsta apmeklējums, kur tika konstatēts, ka ir mugurkaula lūzums un tas arī iemesls visiem kreņķiem, t.i., pakaļkāju neizmantošanai. Pirmdien vizīte pie neiroķirurga, kurš spēs vērst visu uz labo pusi.

Atceramies, ka ik pa 4 nedēļām ir lielā mērīšanās, ne tikai svēršanās, bet arī mērīšanās. Tā kā es to nokavēju piektdien, tad mana patiesības stunda būs otrdien, 16.04.

Šī nedēļa ieies manā vēsturē kā visemocionālākā un piesātinātākā, no zemākā punkta uz augstāko. Nevaru par to nerakstīt, jo viens no iemesliem, kāpēc ir bijis neierasts klusums no manis, ir tieši šīs nedēļas sākuma zemākais punkts.

Pirmdiena sākās Vingruma klubā, kur gan vingrošana, gan enerģijas pieplūdums deva optimisma devu, spēku, kuru vajadzēs visas nedēļas garumā. Tajā pašā rītā pēc treniņa, pie neiroķirurga saņēmām ziņu, ka mūsu mazajai, aktīvajai suņu meitenei vairs nav lemts mūs priecēt. Eitanāzija ir briesmīgi inteliģents vārds briesmīgi grūtam un neaptveramam procesam. Godīgi jāatzīst, ka ilgi mocījos ar jautājumu, vai pieņēmām pareizo lēmumu, vai kaut kur aiz mākoņa maliņas bija cerība vai brīnums, vai kas cits. Lieki teikt, ka pirmdiena ir pelēkākā diena mums šobrīd. Otrdiena tika veltīta basketbolam, jādara tas, kas tev patīk un ko tu mīli, lai kaut kā atvieglotu domas, Paldies krustmeitai un viņas mammai, tas ir, draudzenei Ilzei, ka atbalstīja un saprata. Basketbols ārstē visas brūces. Ar visu par un pret līdz Normundam tiku tikai trešdien, kad patiesības stunda bija situsi. Nu tad par kaut ko var priecāties, mīnus 2,2 kg svarā ir vairāk nekā OK. Centimetros dažās vietās ir tik labi rezultāti, ka neticas ne man, ne Normundam. Šauboties mērāmies vairākas reizes, bet nu ir tā, kā ir. Prieks par to, ka process ir pareizā virzienā.

Vingruma kluba īpašniece, mana BNI kolēģe Klinta Barbaka man jautāja, kā es domāju turpināt pēc vingruma maratona. Manā pasaulē maratons ir 42 km, pārfrāzējot - vismaz 42 nedēļas. Ļoti iedvesmojoši, ka 3 mēnešus bija iespēja iesākt šajā režijā, bet mazāk par 42 jau nevar.

Trešdienas treniņš deva nedaudz vairāk uzsvara uz sēžas muskuļiem, un tas atsaucās Nacionālajā teātrī, sēžot un skatoties izrādes “Baltu gredzens” pirmo cēlienu, kurš ilga 1,45 h, krampji mani mocīja vismaz divas reizes. Nodomāju, ka vajag ar prātu trenēties pirms šādiem pasākumiem. Nenonieciniet izrādi, jo nepatikai iemesls ir tikai mūsu nezināšana. Pateicoties Vācijas Tirdzniecības kameras rīkotajam pasākumam, mēs saņēmām priekšlasījumu, un tas palīdzēja saprast izrādi, kura ir ļoti piesātināta un emocionāli spēcīga. Kairišs neskopojas, kā ierasti, ne ar scenogrāfisko risinājumu, ne ar režisora izdomu un darbu.

Ceturtdiena atkal atšķīrās no citām ceturtdienām, jo šajā dienā apglabājām mūsu mīļumu, mazo Daudži (Dogde un Audi mašīnu mīļvārdiņš). Tukšums ir milzīgs pēc tik maza, mīļa radījuma, kaut tikai 7 mēneši un pie mums nepilni pieci. Es aizdomājos par to, cik mēs esam ievainojami un neaizsargāti, cik viegli ir mīlēt un rūpēties, cik grūti ir zaudēt un samierināties, atrast atkal līdzsvaru. Kaut arī es nenesu šoreiz smagāko nastu, tas gūlās uz manas meitas un viņas drauga pleciem, tomēr ir neizsakāmi grūti pierast, ka viņas vairs nav, ka no komandējuma mani vairs nesagaidīs tas spriganais balti brūnais Sibīrijas laikas suņuks, kuru gan pārdeva kā Jack Rassel šķirnes suni, kurš bija patiesi priecīgs mani redzēt jebkuros laikapstākļos.

Te atkal jāsaka paldies Vingruma klubam, jo tukšumu var aizpildīt ar daudz ko, bet šoreiz ar fizisku nodarbi tas deva lielāku pievienoto vērtību. Mani draugi trenažieri lēni, bet pamatīgi stiprina manus muskuļus un, cerams, arī manu pašsajūtu. Normunds visu laiku uzdod jautājumu: kā tāds aktīvs cilvēks var tā uzēsties? Es vienmēr atjokoju, ka nav problēmu, to ir vieglāk izdarīt nekā neuzēsties. Ir tik viegli "iztīrīt" ledusskapi, īpaši kreņķu brīdī, ka nekādi pasaules pretargumenti nenostrādā. Runa ir par rutīnas maiņu, par izvēles maiņu – nevis paņemt no ledusskapja siera vai desas gabalu, vai vīna pudeli, kad ir tik bezcerīgi skumji, bet pamocīt kādu muskuli uz trenažiera, pastiept mazliet vairāk, pacelt mazliet smagāk. Idejiski rezultāts vienāds, t.i., domas novirzās no kreņķa, bet cik lietderīgi ir apēst puskilogramu siera, kaut arī franču un garšīgu, salīdzinājumā ar treniņu uz riteņa 25 min?

Šonedēļ ir Lielā piektdiena un visi ir brīvsolī, tai skaitā arī vingrošana. Suns tiek pie sava prieka, pastaiga mežā un pastaiga vakarā. Vecāku mīlulis Dino ļoti labi ir sapratis, ka draudzenes vairs nav un ka cilvēkiem ir grūti, jo viņi kaut ko tur kreņķē. Viņš māk pienākt klāt, uzlikt ķepas uz pleciem, kad sēžu krēslā, un kā cilvēks, savā valodā pateikt: būs labi, es esmu ar tevi!

Sestdien, 20. aprīlī, dzimšanas dienu svin dažnedažādi cilvēki pasaulē, un viņu pulkā esmu arī es. Auns pēc horoskopa, dzimusi Gaiļa gadā, un šogad pusgadsimts norauts. Jūtos, kā mana meita saka, 21 gadu veca ar 29 gadu pieredzi. Matemātiķi saka, ka vienādojums nepareizs, bet mēs, ideālisti, paliekam pie sava. Normunds atļāva apēst 1,5 kg Napoleona kūkas. Sorry, tik daudz vairs neiet iekšā, bet šajās dienās atļauju sev svinēt dzīvi, dzimšanas dienu un Lieldienas.

Svēršanās tikai pēc nedēļas, un lielais grand finale pēc divām, līdz tam paspēsim atgūt zaudēto.

Kopējā atziņa par visiem notikumiem ir viena: dzīve ir tik laba vai slikta, kā tu pats to veido. Jā, reizēm citi piekoriģē un nepaskaidro ne iemeslu, ne kā ar to tikt īsti galā, bet tur jau arī burvība. Mēs esam vienreizēji, unikāli, un tā ir mūsu dzīve, otras tādas nebūs.

Uz priekšu, vingrums uzvarēs!