Lielākā nevienlīdzība pasaulē jeb kas mainījies Dienvidāfrikā 25 gadus pēc aparteīda?

Aleksandras (priekšplānā) un Sandtonas (fonā) apkaimes Dienvidāfrikas pilsētā Johannesburgā

FOTO: AP/Scanpix

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Dienvidāfrikas republikā tika izbeigts aparteīda režīms, kas paredzēja cilvēku dalīšanu rasēs, kā arī privilēģiju noteikšanu, balstoties uz rasēm. Tomēr tagad, vairākus gadu desmitus vēlāk, Dienvidāfrika joprojām ir pasaulē nevienlīdzīgākā valsts, vēsta aģentūra “Associated Press”.

Iespējams, ka nekur citur pasaulē nav vērojami tādi kontrasti kā vienā no lielākajām valsts pilsētām – Johannesburgā. Tur atrodas divi mikrorajoni, kas iezīmē krasas atšķirības. Sandtona ir zināma kā “Āfrikas bagātākā kvadrātjūdze”, kur atrodas dažādas augstceltnes un greznas ēkas, bet Aleksandra, kur reiz dzīvoja Nelsons Mandela – nolaista, saspringta un krimināla apkaime. Daudzi Aleksandras iedzīvotāji ikdienas dodas uz darbu bagātajā Sandtonas apkaimē.

Pagājušajā mēnesī Aleksandrā sākās nikni iedzīvotāju protesti, ko uzkurināja arī partiju priekšvēlēšanu kampaņas vēstījumi. Tomēr protesti atspoguļo arī iedzīvotāju neapmierinātība, ka ne tikai Johannesburgā, bet visā valstī ir nepieciešams nopietni pārlūkot piekopto politiku.

Daudzi vēlētāji uzskata, ka valdošā partija “Āfrikas Nacionālais kongress” ir zaudējis savu nozīmi. Šāds noskaņojums, savukārt, ievērojami apdraud “Āfrikas Nacionālā kongresa” iespējas saglabāt kontroli pār varu, pie kuras tā nāca 1994. gadā – pirmajās vēlēšanās pēc aparteīda režīma beigām.

“Āfrikas Nacionālā kongresa” pozīcijas iedragāja pagājušajā gadā notikušais korupcijas skandāls, kad amatu bija spiests zaudēt prezidents Džeikobs Zuma, un daudzi dienvidāfrikāņi vairs neredz partiju kā galveno cīnītāju pret aparteīda atstāto mantojumu.

Valstī, kurā dzīvo 56 miljoni cilvēku, ir vairāk nekā 25% liels bezdarba līmenis. Daudzās pilsētās ik dienas notiek protesti, kuros nereti tiek dedzinātas riepas un citi priekšmeti. Cilvēki pauž neapmierinātību par pamatpakalpojumu nepieejamību. Piemēram, vairumā rajonu, kur dzīvo melnādainie cilvēki, mājās joprojām nav ievilktas pilnvērtīgas kanalizācijas sistēmas, bet baltās rases pārstāvji joprojām glabā lielākās bagātības. Turklāt, melnādainie visbiežāk tiek pieņemti darbā par ļoti nelielu samaksu, lai viņi bagātāko cilvēku īpašumus darītu dažādus “netīros darbus”.

“Mēs redzam, ka baltās rases cilvēki joprojām nav atrodami tajā sabiedrības slānī, kas ir zemāks par vidējo. Pēc aparteīda, baltādainajiem Dienvidāfrikā ir veiksmīgi izdevies uzlabot savu finansiālo stāvokli,” saka Dienvidāfrikas Darba un attīstības iespēju izpētes centra pārstāve Fazila Faruka.

Pusei dienvidāfrikāņu ikmēneša ienākumi ir mērāmi 1149 randos jeb vairāk nekā 71 eiro. Viņiem faktiski nav izredžu cerēt uz ienākumu palielināšanos, neraugoties uz to, ka daudzi no šiem cilvēkiem smagi strādā kā mājkalpotāji vai apsargi. Eksperti norāda, ka šie cilvēki “faktiski ir iesprūduši piespiedu stagnācijā”.

Tembeni Manana ir aktīviste, kura strādā Aleksandras komercijas kamerā un viņa labi zina, ko nozīmē nevienlīdzība ikdienas dzīvē, jo liela daļa Aleksandras iedzīvotāju dodas pāri tiltam uz bagāto Sandtonas rajonu.

“Gaiss Sandtonā ir svaigs, un uz augstceltnēm ir uzstādītas dažādas iekārtas, lai cilvēki varētu elpot svaigu gaisu ne tikai ārā, bet arī telpās. Bet tad, kad atgriezies Aleksandrā, uzreiz degunā iecērtas stipra smaka! Tā, visbiežāk, ir kārtējā pārplūdusī kanalizācijas šahta, un jau tā pretīgo smaku papildina žurkas, kas skrien pāri ceļam,” saka Manana.

28 gadus vecā sieviete pagājušajā mēnesī palīdzēja koordinēt protestus. Viņš saka, ka valdības centieni mazināt nevienlīdzību ir “kosmētiski”, lai gan patiesībā plaisa starp bagātajiem un nabagajiem tikai pieaug.

“Mēs nolēmām, ka mums pietiek. Mēs gribam mainīt sistēmu,” sacīja Manana.

Viena no prasībām, ko noteica Manana, bija korekcijas izglītības sistēmā – lai uz vienu skolotāju būtu 30 bērni, nevis 70, kā ta ir līdz šim. Tāpat pieprasītas izmaiņas arī tirgotājiem, kuri drīkstētu savu preci piedāvāt arī lielveikaliem un saņemt par to attiecīgu samaksu. Vēl prasību sarakstā ir punkts, kurā teikts, ka bērniem būtu nepieciešams augt mājā, kur viņiem būtu sava istaba, jo lielākā daļa bērnu Aleksandrā dzīvo vienā istabā ar vecākiem.

Pasaules Banka apstiprina – Dienvidāfrika ir pasaulē nevienlīdzīgākā valsts, bet bijušais Dienvidāfrikas prezidents Frederiks Vilems de Klerks šo situāciju nosaucis par “nacionālo apkaunojumu”.

Pašreizējais valsts prezidents Sirils Ramafosa neizvairās no kritikas un atzīst, ka pēc aparteīda beigām valstij bija jādara vairāk, lai izvairītos no šādas situācijas.

Saskaņā ar Pasaules Bankas aplēsēm, Dienvidāfrikas bagātākās mājsaimniecības ir vismaz desmit reižu turīgākas par nabadzīgākajām.

“Ja jūs skatāties uz cilvēkiem, kas iet gulēt ar tukšu vēderu, šie skaitļi ir diezgan šokējoši,” norāda Ndlovu.

Nabadzības līmenis Dienvidāfrikā visaugstākais ir melnādaino cilvēku vidu, tam seko jauktas rases pārstāvji jeb tā dēvētie “krāsainie” iedzīvotāji.

Tikmēr 5% turīgāko iedzīvotāju jeb valsts eliti veido lielākoties baltādainie iedzīvotāji, skaidro Keiptaunas Universitātes ekonomikas profesors Marijs Leibrants.

Leibrants veicis plašu pētījumu – laika periodā no 2008. līdz 2017.gadam viņš un viņa kolēģi sekoja līdzi un pēc tam analizēja aptuveni 30 000 dienvidāfrikāņu sociālo progresu.

“Labākais pierādījums tam, ka valsts ir uz pareizā ceļa, nav sabiedrība bez nevienlīdzības. Tā ir sabiedrība ar sarūkošu nevienlīdzību un pieaugošu vidusšķiru,” norāda eksperts.

Saskaņā ar Leibranta aplēsēm vidusšķira Dienvidāfrikā ir maza – tai pieskaitāms vien katrs piektais valsts iedzīvotājs.

Kopš 2008.gada vidusšķira valstī faktiski nav palielinājusies.

“Attēls, ko mēs iegūstam no statistikas ir tāds, ka mēs neesam bijuši pārāk veiksmīgi reformu īstenošanā. Tas turpina sadrumstalot valsti,” uzsver eksperts.

Tā vien šķiet, ka nevienlīdzība tiek pārmantota no paaudzes paaudzē.

“Tas ir dziļi iesakņojies fenomens, kas nemainās pārāk ātri, jo tas ir rezultāts tam, kā ir saistīta pati sabiedrība,” norāda Leibrants.

Eksperts pauž viedokli, ka vienīgā iespēja kā Dienvidāfrikai virzīties uz priekšu, ir atzīt esošās problēmas un atzīt to nekavējoties, un visai sabiedrībai kopā sākt šo problēmu risināšanu.

“Situācija ir tāda, ka šī nevienlīdzība ir cilvēku ikdienas dzīve. Ja mēs mēģināsim plaukt kopā, tad mums tas vispirms ir jāsaprot,” uzsver Leibrants.

Tiek norādīts, ka Dienvidāfrikas bagātību sadalījums un ienākumu nevienlīdzība ir galvenie faktori, kas var apdraudēt demokrātiskās vērtības. Lai mainītu nevienlīdzību valstī, valdības komitejai radās ideja izveidot “bagātnieku nodokli”. Eksperti norāda, ka šāds nodoklis varētu labvēlīgi ietekmēt ekonomiku, taču sociālās attiecības tas diez vai mainīs.

Trešdien Dienvidāfrikā notika parlamenta vēlēšanas, kuru rezultātos varētu būt redzamas jaunas vēsmas. Manana norāda, ka “cilvēki ir noguruši iet un balsot, un pārmaiņu vietā redzēt visu to pašu jau 25 gadu garumā. Tomēr cilvēku neapmierinātība varētu kaut ko mainīt un beidzot vēlēšanas varētu kaut ko ietekmēt,” noslēdz Manana.

Uz augšu