Baltijas ceļš TVNET lasītāju atmiņās (4)

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
TVNET lasītājas Martas atmiņas par Baltijas ceļu. Marta fotogrāfijā ir ceturtā no labās puses
TVNET lasītājas Martas atmiņas par Baltijas ceļu. Marta fotogrāfijā ir ceturtā no labās puses Foto: Marta Zepa

1989. gada 23. augustā pulksten 19:00 aptuveni divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot cilvēku ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Atzīmējot Baltijas ceļa 30. gadadienu, "Postimees Grupp" portāli Latvijā "Tvnet" un "Apollo", Lietuvā "15min" un Igaunijā "Postimees" aicina iesaistīties vēsturē pirmajā virtuālajā Baltijas ceļā un izdzīvot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vēsturi, kā arī dalīties atmiņās par pieredzēto. Šodien publicējam vairākus TVNET lasītāju stāstus.

Leo stāsts: 

Par Baltijas ceļu zināja visi! Piedalījāmies, jo tāda bija mūsu pārliecība. Jutāmies brīnišķīgi, jo visi apkārtējie bija kā viena ģimene. Apkārtvaldošais prieks cilvēku sejās paliks atmiņā. Mūsdienu paaudzei jāapzinās, ka tikai visi kopā var ko veikt!!!

Foto: Leo Hiršsons

Martas stāsts:

Kopā ar darba kolektīvu stāvējām Baltijas ceļa "vidū" - Rīgā, uz Akmens tilta ar visiem trim Baltijas valstu karogiem. Skatoties no labās puses, esmu ceturtā, turot Lietuvas karogu. Tās sajūtas jau nevar aprakstīt, dvēsele lidoja: Latvija, brīvība!

Ilzes stāsts:

Esmu pateicīga saviem vecākiem, kuri ņēma mani (toreiz man bija 9 gadi) līdzi uz Baltijas ceļu. Vēl šodien spilgti atceros to dienu. Lai arī man nebija izpratnes, kas tur notiek, taču sapratu, ka tas ir kaut kas ļoti svarīgs - tā enerģija, tas spēks, kas tur bija, - to nevarēja nejust pat bērns.

Manu roku turēja onkulis jau gados, un viņš raudāja...

Mārītes stāsts:

23. augustā manai draudzenei bija 50 gadu jubileja. Viņai uzdāvināja lielo Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Karogu turēja pa automašīnas logu ārā, un, tam vējā skaisti plīvojot, braucām cauri Rīgai Ķekavas virzienā, lai piedalītos Baltijas ceļā. Cilvēku bija tik daudz, ka bija jābrauc labi tālu, lai varētu atrast vietu, kur nostāties.Tās tik bija dubultemocijas!

Annas stāsts:

Man bija 7 gadi, un mēs ar mammu stāvējām netālu no Carnikavas, un man  negribējās dot roku svešam onkulim ar ūsām. Bet bija tā sajūta, ka tas ir kaut kas ļoti svarīgs un ir sanākuši ļoti daudz cilvēku. 

Ap to laiku bija diena, kad helikopters virs  mūsu mājām un blakus esošā uzartā lauka izkaisīja skrejlapiņas. Īsti neatceros, kas bija tajās rakstīts, taču tas bija kaut kas ar atmodu saistīts.

Vijas stāsts:

Tas bija neparasts laiks, ar tādām patriotisma izjūtām. Tajā laikā strādāju kolhozā "Ropaži" konfekšu "Gotiņa" cehā. Zinājām ka mūs vedīs uz Baltijas CEĻU. Mūs visus ar autobusu aizveda uz Rīga-Sigulda šoseju. Braucot bija tādas jocīgas sajūtas:  dziedājām, bet bija kaut kāds satraukums, stāvot uz ceļa, sadevušies rokās, visi dziedājām. Pāri lidoja  helikopteri, bija tāda pacilāta sajūta. Bijām vienoti par brīvu savu DZIMTENI. Kaut  tagad tā būtu!

Līgas stāsts:

Man bija 6 gadi, brālim 3, māsiņai nepilns gadiņš. Ar ģimeni dzīvojām Rīgā, Juglā. Tajā dienā vecāki bija darbā. Mūs pieskatīja omīte. Nolikusi gulēt mazo māsu, viņa ar mums devās turpat uz tagadējo Brīvības un Silciema ielu krustojumu, kur pievienojāmies cilvēku ķēdei, sadodoties rokās.

Spilgtākā atmiņa ir garāmbraucošais baltais žigulis, pa kura logu izliecās krievu valodā runājošs vīrietis un, vicinādams kulaku, nikni mūs lamāja par "fašistiem". Neatceros, vai kāds viņam kaut ko atbildēja. Cilvēki vienkārši turēja viens otra roku... baltais žigulis aizbrauca... tajā laikā neko no tā nesapratu - kāpēc gājām, kam to vajag... šodien - ar lepnumu varu teikt: "Arī es toreiz pieliku savu roku mūsu Latvijas brīvības šūpuļa kaldināšanā, piedaloties Baltijas ceļā!" 

Paldies omītei (lai viņai vieglas smiltis!) par šīm atmiņām!

Anitas stāsts:

Mēs bijām ar meitiņu Līgu sanatorijā Vaivaros un izgājām pludmalē. Tur bija daudz cilvēku, izgājām pludmalē un sadevāmies rokās. Varbūt kāds cilvēks nofotografēja to, es neatceros, bet sajūtas bija vienreizējas, saviļņojošas, un kopības sajūta! Žēl, ka es pati nenofotografēju, jo meitiņai bija tikai pieci gadi un mēs sanatorijā ārstējāmies. Ja kāds ir nofotografējis, lūdzu, atsaucieties, es ļoti vēlētos šo fotogrāfiju!

Jāņa stāsts:

Foto: TVNET lasītājs Jānis

Par Baltijas ceļu uzzināju bērnībā, jo dzīvoju netālu no robežpunkta "Unguriņi". Pasākumā piedalījos, jo esmu Latvijas patriots, bet pēc akcijas biju ļoti noguris. Spilgti atceros ugunskurus, kas tika kurti par godu Baltijas ceļa 20. gadu atceres pasākumam. Mūsdienu paaudze no Baltijas ceļa var mācīties to, cik kādreiz cilvēki bija saliedēti!

Gitas stāsts:

Bija parasta, saulaina darba diena. Strādāju saimniecības kantorī, kur dzirdēju, kā kolēģi savā starpā sarunājās un cits citu aicināja braukt. Bija noorganizēts autobuss, pievienojāmies arī mēs ar vīru, visi sakāpām saimniecības autobusā un braucām uz Valmieru. Tad vēl īsti neizpratu ko viss nozīmē. 

Mūs izlaida Valmierā pie apļa. Priekšā jau bija vairāki autobusi. Pretī bija cilvēks ar rāciju, kurš zināja, kur kuram jādodas. Nostājāmies uz Rūjienas ceļa. Gāja laiks, ik pa laikam bija jāvirzās uz Rūjienas pusi. Acīmredzot, no pilsētas puses cilvēki vēl nāca klāt. Apkārt valdīja tāds kā satraukums, cilvēki klusu sarunājās. Reizēm izmēģinājām, vai varam sadoties rokās, atkal bīdījāmies uz Rūjienas pusi.... Vairākiem cilvēkiem pie auss bija pārnēsājamie radio aparāti. Arī mums pāri lidoja helikopters, mājām viņam ar rokām. Ja pareizi atceros, mums garām brauca tā laika līderi, arī Dainis Īvāns. 

Kad pienāca īstais brīdis, bija komanda sadoties. Visi sadevāmies, tad bija tāda savāda , nereāla sajūta, tāds kā uztraukums. Pēc sadošanās rokās, cilvēki cits citu apsveica, daži vēl teica, ka jānoskatās, pretī kuram kokam katrs ir stāvējis. Pēc šīs akcijas, visi braucām uz Igaunijas robežu, kur notika svinīgās uzrunas un dziesmas. Tad arī sapratu, kas šī bija par akciju . 

Mūsdienu paaudze.... Pati arī esmu mūsdienu paaudze... Mums katram ir jāstrādā savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, nav jāgaida, kad citi darīs. Bieži nolaižas rokas, ja redzi kādas muļķības vai netaisnības- bet ir jāsaņemas.

Kristīnes stāsts:

Vasara tuvojās izskaņai, skola vairs nebija tālu, man bija gandrīz astoņi [gadi], bet es atceros to svinīgo notikumu, kā es, maza meitene, ar ģimeni braucu uz Baltijas ceļu ar mūsu oranžo moskviču. Kā stāvējām kaut kur pie Ķekavas, apkārt bija daudz nepazīstamu tanšu un onkuļu, visi bija sadevušies rokās. Un es, mazā meitene, pa vidu saviem mīļākajiem cilvēkiem. Es jutos lepna, tas bija tik aizraujoši. Tikai tagad es zinu, ka tie visi bija drosmīgi cilvēki, kuri bija gatavi brīvībai!

Laimoņa stāsts:

Viss piedzīvotais man ir personīgajā videofilmā. Tā sākās ar ziņu Liepājas rajona laikrakstā ''Ļeņina ceļš''. Filmēts arī brauciens uz Liepājas rajona dislokācijas vietu aiz Grenctāles. Automašīnas milzīgās rindās brauc uz norādīto vietu. Jāpiezīmē, ka tanī pašā laikā neviena avārija... Ieradāmies Grenctālē, pēc komandas sastājāmies rindā sadevušies rokās... Divplāksnis izmeta apsveikumus utt. Tad sekoja mītiņš uz Lietuvas robežas: lietuviešu, latviešu un igauņu valodā. Bija ugunskuri, visās valodās dziesmas un runas. Vēlā naktī cilvēki izklīda. Tas viss ir iemūžināts videofilmā (melnais materiāls, kur žēl kaut ko izmest...). Mēs, vecie, ZS V, cenšamies skolās kaut ko pastāstīt, bet... Pagaidām tas ir īsumā viss.

Diānas stāsts:

Tolaik man bija 11 gadu, neko daudz vēl no politikas nesapratu, dzīvoju ar vecākiem Bauskā. Atceros, ka mājās atbrauca tēvs un teica, ka brauksim stāvēt uz šosejas Baltijas ceļā, kurā vienosies Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji. Mēs stāvējām netālu no Bauskas, tā saucamajā Kundziņkrogā, cik atceros. Man kā bērnam tas bija liels notikums, jo arī es varēju stāvēt uz ceļa, sadodoties rokās ar pārējiem cilvēkiem, kuru bija neparasti daudz. Baltijas ceļa nozīmi sapratu tikai daudzus gadus vēlāk, pieaugot, un tagad varu justies lepna, ka man bija iespēja piedalīties tik nozīmīgā notikumā Latvijas vēsturē.

Teklas stāsts:

Mana mamma bija Baltijas ceļā. Viņa piedalījās posmā pie Rencēniem uz Valmieras - Rūjienas ceļa. Man diemžēl ir maz atmiņu par šo notikumu. Visiem ir jāmācās būt saliedētiem, nevis kā tagad, kad katrs cīnās kā māk un rezultāta nav un nebūs.

Valda stāsts:

Aizvedām cilvēkus un  paši arī iestājāmies, sadevušies rokās, sajūta bija laba.

Aijas stāsts:

Tolaik man mājā bija pieci mazi bērni, lai arī sekojām līdzi un bijām personīgi pazīstami ar Helsinku grupas dalībniekiem, nevarējām būt ļoti aktīvi. Par Baltijas ceļa aktivitātēm biju dzirdējusi, bet īsti piedalīties neviens nebija aicinājis, tādēļ biju priecīga, kad gluži nejauši atrados Strēlnieku laukumā, kur stāvēja cilvēki un gaidīja brīdi, kad sadoties rokās! Bet visemocionālākais brīdis bija tas, kad rindā man blakus iestājās tadžikiete - tautastērpā - un viņa zināja kas šeit notiek! :) 

Māra stāsts:

Tajā laikā strādāju vienā no pagastā bijušajām saimniecībām, kolhozā "Vadakste", un saimniecība deva transportu, autobusu, ar kuru devāmies ceļā. 

Man bija svarīga Latvijas būtība, pagātne un arī nākotne. Mani vecvecāki un vectēva māsa tika 1949. gada 25. martā izvesti uz plašo Sibīriju. Par to es uzzināju tikai Latvijas neatkarības veidošanās laikā. Līdz tam brīdim par to neviens no maniem tuviniekiem neko skaļi nerunāja, un man pat pirms tam nebija ne jausmas, ka kaut kas tamlīdzīgs varēja būt noticis.

Pat nezināju, ka māja, kura bija nolaista līdz beidzamajam un kur 1980. gadu beigās dzīvoja kolhoza zemākā līmeņa ļaudis, kur durvis ar cirvi sakapātas, kur vien iespējams, ar naglām pienaglots, jumts caurs, sienas sapuvušas un daļa logu izdauzīti...

Tas padomju laika spogulis nebija man pa prātam, un nostājos savu vecāku, vectēvu un vecvecāku pusē - par brīvu un neatkarīgu Latviju. Kaut gan nekas jau diži nav mainījies, jo visapkārt jau vēl ir to pēcnācēji un līdzīgi domājošie, kas nevēlas, lai kādam kaut kas būtu svēts un dārgs. Tādi, kas visu laiku tikai pabalstus vien gaida, izdzīvo no sēnēm, ogām, mežā un svešos dārzos salasītām.

Braucām uz pasākumu pilns autobuss. Tajā laikā draudzējos ar kaimiņu mazmeitu, kura bija lietuviete un ar kuru arī 1992. gadā apprecējos. Viņa bija man līdzi Baltijas ceļā, un viņas dzīve tā arī iegrozījās no Lietuvas Latvijā. Kaut arī esam šķirti vairāk nekā desmit gadus, viņa vēl ir Latvijā.

Pasākumā sajūta bija ļoti patīkama, dziesmas vadīja mūs gan pa ceļam autobusā, gan arī pasākuma laikā. Cilvēku bija ļoti daudz, bija patīkami redzēt, cik tomēr mūsu tauta var būt saliedēta, ja tas ir vajadzīgs un to vēlas. Protams, ir arī tādi, kas uz visu to noraudzījās pavisam vienaldzīgi, un arī tagad tādu netrūkst.

Vēl ilgi pēc pasākuma visu to atceros ar emocionālu pacēlumu, pozitīvu noskaņojumu, it kā būtu uzlādēts ar kādu pozitīvu enerģiju. 

Spilgtākās atmiņas - mēs tur bijām nepazīstami no malu malām, organizatori jau bija parūpējušies un norādījuši, kuros ceļa posmos jābūt. Tas brīdis, kad sadevāmies rokās, viens otram blakus cauri visām trijām republikām, šī ķēde mūs vienoja.

Mūsu paaudze mums ir pašiem pareizi jāaudzina, pašiem jāmāca, pašiem jāiededz tā patriotisma liesmiņa, tā dzimtenes mīlestība, tās svētums. Jāiesaista arī viņi dažādos pasākumos, lai viņi nav vienaldzīgi par Latvijas likteni, par tuvinieka likteni, par kaimiņa likteni un, protams, arī paši par savu.  

Lai latvieši paši spētu strādāt un saimniekot savā Latvijā, nevis citiem iztirgotā vai svešās zemēs. Mūsu jaunajai paaudzei jāsaprot, ka mēs varam! Visi kopā mēs daudz ko varam, tāpat kā barikāžu laikā, tāpat kā Baltijas ceļā, tāpat kā Dziesmu svētkos un daudz kur citur, tikai vajag kopīgu mērķi un vēlēšanos.

Komentāri (4)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu