Pirms lausks nav uzbūvējis tiltu pār Daugavu un parkos sasnigušas slēpošanas trases, ir pienācis pēdējais brīdis sniegt brīvu impresiju par, šķiet, Rīgas vispretrunīgāk vērtēto parku – Uzvaras parku.

Ar Uzvaras parku manas attiecības ir vēsas. Nevis tāpēc, ka tur atrodas latviešu tik nīstais Uzvaras piemineklis, nevis tāpēc, ka tur tiek svinēti latviešu tik nīstie un svešie 9. maija svētki, bet gan tāpēc, ka man šis parks galīgi nesanāk, tā sakot, pa ceļam. Es nekad īsti neatrodu vajadzību doties šā parka virzienā, tāpēc nekādas emocionālas atziņas nevarēšu sniegt. Principā man šis parks nemaz neizskatās pēc parka. Drīzāk milzu laukums, kur parasti, īpaši ziemā, pulcējas un ar sportu nodarbojas miljons cilvēku. Kā redzams, esmu stereotipu un aizspriedumu mākts cilvēks, jo man arī šķiet, ka Uzvaras parkā ļaudis iemīļojuši iet dzert, pīpēt un kauties. Vakaros, ja nu sazin kāda iemesla dēļ tomēr sanāk nonākt pie Uzvaras parka, tad es tam metu platu loku. Pats nezinu kāpēc, jo es ne no kā nebaidos, izņemot no zirnekļiem un spokiem, tomēr kaut kā neomulīgi. Varbūt nevajadzēja reiz lasīt par Uzvaras (Okupācijas) pieminekļa vietā reiz pakārtajiem vācu virsniekiem, kas pēc nāvessoda izpildes esot vēl laiciņu šūpojušies vējā. Varbūt šis parks vienkārši atrodas tik tālu no mājām, ka es to uztveru kā vēl neizpētītu mīnu lauku. Arī šoreiz es visai vēsi un negribīgi apmetu pāris lokus pa un ap to, bet, neradis viesmīlības, devos projām.

Kā jau bieži Rīgas parku sakarā esmu teicis, katram parkam ir savs raksturs, tāpēc es tos esmu personificējis un uztveru gluži kā cilvēkus. Viesturdārzs, piemēram, ir kā mīļa un laipna vecmāmiņa, kas tevi uzņem ar tādu siltumu un laipnību, ka brīžiem tā sāk palikt pat nogurdinoša. Ziedoņdārzs ir moderns švīts, kā lepnas ballītes saimnieks, kurš tevi uzņem laipni un vēlīgi, bet jau pēc minūtes ir aizmirsis par tavu eksistenci un pievērsies citiem viesiem. Lūk, bet Uzvaras parks man atgādina saltu muižkungu, kurš tevi ārā no savām mājām nedzen, tomēr neslēpj, ka tev te nav īstā vieta un labāk būtu doties prom. Vēsu plaukstu uz atvadām pasniegs, bet nekādas emocijas neizrādīs.

FOTO: UZVARAS PARKS

Labi, pietiks dzejot un sūdzēties. Ja reiz Uzvaras parku nesanāk iepazīt personiski, tad labāk paskatīties uz to vēsturiskā kontekstā.

36,7 hektārus plašais Uzvaras parks tika atklāts 1910. gadā ar nosaukumu Pētera parks – par godu Krievijas caram Pēterim I, kura piemineklis arīdzan reiz atradās Brīvības pieminekļa vietā, bet tagad aplūkojams kādā autostāvvietā Teikā.

Kā rakstīts M. Celma 1926. gadā izdotajā grāmatā “Rīga. Rokasgrāmata ekskursantiem”, "par Pētera parku viņš nosaukts Pētera Lielā piemiņai, kas 1709. g. pats personīgi šāvis uz Rīgu, uz šo "velna perēkli", kā Pēteris Rīgu saucis. 1910. gadā, kad Nikolajs II ar ģimeni bija Rīgā uz Rīgas 200 gadu jubileju zem Krievijas, viņš personīgi iestādīja jaunierīkojamā Pētera parka ozoliņus, kuram gadījumam bija pagatavota sevišķa sudraba lāpsta. Šī lāpsta vēl tagad par pieminu glabājas Doma muzejā, bet ozoliņus postītāji nocirtuši.”

Par Uzvaras laukumu tas tika pārdēvēts pēc Latvijas neatkarības iegūšanas par godu uzvarai pār bermontiešiem. Plāni sākumā bija pamatīgi, proti, parkā bija iecerēts izveidot stadionu, laukumu parādēm un pasākumiem, velodromu, sporta halli un pat ostu Āgenskalna līcī. Ironiski, ka jau tad parkā bija iecerēts izveidot 60 metru augstu “Uzvaras torni”, tomēr Otrais pasaules karš iesāktos darbus pārtrauca. Pirms kara 1938. gadā parkā norisinājās IX Vispārējie latviešu Dziesmu svētki, kuru vajadzībām tur tika uzcelta estrāde.

Kārlis Ulmanis aplūko 1939. gada Uzvaras laukuma izbūves konkursa darbus

FOTO: Atpūta Nr. 744 (03.02.1939)

Kā jau minēju, Otrā pasaules kara beigās padomju varas iestādes parkā publiski pakāra vairākus vācu virsniekus, kas bija pēdējā publiskā nāvessoda izpilde Latvijā. Nacistu līķi tika atstāti karājamies vairākas dienas, lai kalpotu gan par Sarkanās armijas uzvaras simbolu, gan biedinājumu citiem.

1961. gadā parku pārdēvēja par PSKP XXII kongresa parku, jo tieši šajā kongresā Ņikita Hruščovs pasludināja tā saucamo komunisma celtniecību. Vēlāk tika veikta parka meliorācija, izrakts dīķis, iesēts zāliens un pārveidota Mārupītes gultne.

Pēc ilgākas dīkstāves 1985. gadā nāvessoda izpildes vietā ierīkoja 79 metrus augsto Uzvaras pieminekli un citus padomju varu slavinošus monumentus. Kad tas tika izdarīts, parku atkal pārdēvēja par Uzvaras parku.

Kad Latvija tapa brīva, parks saglabāja savu nosaukumu, bet piemineklis kā pīķis daudziem nacionālistiem deviņdesmitajos gados pamatīgi dūrās acīs. Tieši tāpēc tas relatīvi bieži piedzīvoja gan apķēpāšanu ar krāsu, gan spridzināšanas mēģinājumus, no kuriem zināmākais ir naktī no 1997. gada 5. uz 6. jūniju veiktais spridzināšanas akts. Bēdīgi slavenajā naktī spridzeklis eksplodēja pāragri, kā rezultātā gāja bojā divi Pērkonkrusta dalībnieki. Piemineklim tika vien nedaudz padrupināts apšuvums.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Diskusija par to, ko tad īsti simbolizē šis piemineklis – Sarkanās armijas uzvaru vai Latvijas okupāciju – nerimst vēl šodien, mūsu sabiedrību šķeļot divās visai naidīgās daļās. Tomēr izvairīšos no šā raksta iekrāsošanas politiskos toņos un atstāšu to lasītāju ziņā.

Lūk, vispārīgs parka raksturojums un pavirša vēsturiskā fona skice ir iezīmēta. Jau drīz es došos uz Uzvaras parkam tuvumā esošo Arkādijas parku, ar kura raksturu es noslēgšu šā gada parku sezonu. Ceru, ka Uzvaras parkam šoreiz līkumu nemetīšu un, kas zina, varbūt mēs beidzot iepatiksimies viens otram.