Pirms sešiem gadiem Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins paziņoja par 900 miljardu dolāru lielu globālu projektu, ko nosauca par jauno zīda ceļu. Tā deklarētais mērķis ir savienot starptautiskus tirdzniecības ceļus. Taču aiz šķietami labvēlīgāku attieksmi rosinošā projekta, Pekina patiesībā izvērš ietekmes paplašināšanos līdz pat Eiropai, vēsta raidījums "Melu teorija".
Ķīnas valsts kompānija iegādājusies Pirejas ostu Grieķijā, un tā kļuvusi par otru lielāko konteineru ostu Vidusjūrā un Eiropas lielāko pasažieru ostu. Šis darījums gigantam devis iespēju izveidot stabilu vietu Eiropas Savienības un NATO valstī un palielināt ietekmi visā Vidusjūras reģiona valstīs un Balkānos. Vairākās rietumbalkānu jaunaattīstības valstis, kuras vēl tikai cer uz pievienošanos Eiropas savienībai, patlaban nonākušas Ķīnas tā dēvētajos diplomātijas parādu slazdos.
Uzskatāmākais piemērs ir mega lielceļa projekts ar 20 tiltiem un 16 tuneļiem no Melnkalnes ostas pilsētas Bāras līdz Serbijas galvaspilsētai Belgradai.
Neskatoties uz priekšizpētē secināto, ka projekts nav ekonomiski dzīvotspējīgs, Melnkalne pieņēma Ķīnas Eksporta un importa bankas vairāk nekā 1 miljardu lielo aizdevumu, kas šobrīd ir palielinājis Balkānu valsts IKP un parāda attiecības virs 80 procentiem.
Tas liek ar lielām bažām raudzīties, kas notiks ar Melnkalni saistību nepildīšanas gadījumā.
Ķīnas valsts kompānijas, izvēršot paplašināšanos Eiropā, neievēro šeit noteiktos augstos iepirkuma standartus un korumpē amatpersonas.
Tikai pēc Ķīnas valsts kompānijas SinoHydro līguma par divu lielceļu būvniecību Ziemeļmaķedonijā, tika atklāts, ka kompānija bija gatava maksāt 25 miljonu eiro lielu kukuli Eiropas savienības kandidātvalsts premjeram un satiksmes ministram.
Melu teorijai kļuvis zināms, ka gandrīz vienlaikus ar skandālu Ziemeļmaķedonijā, Ķīnas valsts kompānija Sinohydro izteikusi piedāvājumu sadarboties valsts ceļu atjaunošanā arī Latvijai.
Vēstulē, kas adresēta tā laika premjerministrei Laimdotai Straujumai, kompānijas vadība raksta, ka “tai ir stingra Ķīnas valdības un banku aizmugure un tā var īstenot liela mēroga projektus ar izdevīgiem kredīta noteikumiem. Tāpēc Latvijas valdībai vajadzētu tikties ar viņiem Rīgā un konsultēties par sadarbību.
Tālākas sarunas par šī uzņēmuma ienākšanu Latvijā gan nenotika.
Kā raidījumam norādīja kādreizējais satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS), šādi piedāvājumi bijuši. "Tiešām bija šie piedāvājumi fantastiski, līdz pat tam, ka līdz pat 4 miljardiem ceļiem nodrošināt!
Es neesmu dzīvē redzējis, ka tā nauda vienkārši tiek kaut kam dāvināta, tās, protams, ir saistības.
Arī nākušas kompānijas, kuru īpašnieki, sadarbības partneri bijuši pietiekami neizprotami. Bet mēs centāmies gan caur mūsu ārlietu ministriju, gan caur mūsu atašeju Ķīnā skaidrot, kas tie tādi, vai tas patiešām ir nopietni, vai tā nav kāda krāpnieciska kompānija," tā Augulis.
Toties ar sarkanu paklāju un šampanieti satiksmes ministrs ar tā laika "Dzelzceļa" vadību Rīgas stacijā sagaidīja pirmo testa konteineru vilcienu no Ķīnas. Tas ieripoja mūsu galvaspilsētā Rīgā notiekošā Ķīnas un 16 Eiropas valstu samita laikā.
Taču kopš šī 2016.gada rudens testa brauciena nekādu labumu Latvija nav jutusi. Tā bijusi tikai izrādīšanās no lielā Austrumu giganta puses. Šādas ar sarkano paklāju uzņemtas Ķīnas konteineru kravas sagaidītas arī citās Eiropas pilsētās, taču
daudz nemanāmāk, bet agresīvāk Pekina pēdējo gadu laikā uzpirkusi ostas un terminālus no Singapūras līdz pat Ziemeļjūrai.
Vēl pērn tā iegādājās termināli Zēbrugē, Beļģijas otrajā lielākajā ostā un tas bija kārtējais pirkums vairāku darījumu ķēdē pēc Spānijas, Itālijas un Grieķijas. Tagad Pekina cer paļauties uz Grieķijas palīdzību, lai mazinātu Eiropas Savienības nosodījumus par Ķīnas izturēšanos tādos jautājumos, piemēram, kā cilvēktiesības. Ķīnas valsts firmas, kas neizgāja ārpus sava tirgus, tagad kontrolē apmēram desmito daļu no visas Eiropas ostu jaudas.
"Mūsu ģeogrāfiskais novietojums ir viena laba vieta tranzītam. Kas attiecas uz kaut kādām īpašumiegādēm un ostu iegādēm, paldies Dievam, mums tā likumdošana ir nostiprināta tā, ka mēs vismaz šobrīd nevaram pārdot, privatizēt.
Jo vienmēr paliek risks, ja kāds nopērk to, kas mums labi darbojas, viņš var pie lielām investīcijām vispār apturēt, un tad mēs paliekam vispār bez nekā. Un līdz ar to, tā likumdošana Latvijā ir pietiekami stingra, lai nekas tāds Latvijā nenotiktu," saka Augulis.