Nezinu kā jūs, bet mani pēdējā laikā arvien vairāk nogurdina apkārt valdošais negatīvisms. Šis nav labi, tas nav labi, viens to nepareizi, otrs kaut ko citu – visapkārt tāds liels: “Viss ir slikti, ak, jel, ATLAJST SAJMU!” Vēlos būt pirmais, kurš sper soli pareizajā virzienā un sāk raudzīties uz apkārt notiekošo caur pozitīvisma prizmu.
Valsts atzīmējusi kārtējo jubileju, tā vietā, lai mūždien šķendētos, pienācis laiks sākt priecāties par to, kas mums ir. Piemēram – valsts budžets ir apstiprināts! Jā, tas nedaudz atgādināja cirku, kuru vislabāk skatīties ar Benija Hila šova mūziku fonā, tomēr – tas ir noticis. Man par to liels prieks.
Nākamā lieta, kas silda manu dvēseli ir fakts, ka valstī tomēr ir arī mediķi, kas par savu darbu saņem adekvātu atalgojumu. Jā, kāds negatīvi noskaņots tautietis noteikti norādīs, ka tādu ir pārāk maz, tomēr – hei! – viņi ir. Un domāju, ka mums visiem par to jāpriecājas, jo būtu daudzkārt draņķīgāk, ja skumjas algas būtu pilnīgi visiem šīs jomas darbiniekiem. Priecāsimies par to.
Aktuālākās ziņas teic, ka “Ceturtdaļai strādājošo pēc nodokļu nomaksas alga ir 450 eiro”, bet raudzīsimies arī uz šo no gaišās puses – tas nozīmē, ka trim ceturtdaļām no mums veicas kaut vai nedaudz labāk par viņiem. Neskaudīsim, bet priecāsimies.
Rīgas “Dinamo” ir arī uzvaras! Jā, tās nenāk nedz viegli, nedz arī pārlieku bieži, bet tās tomēr ir uzvaras, kas laiku pa laikam mūsu valsts nozīmīgākajam hokeja klubam palīdz izlauzties no pēdējās vietas Kontinentālajā hokeja līgā. Lieliski sasniegumi ir ne tikai hokeja klubam, bet arī citos sporta veidos startējošiem atlētiem, kuriem ļoti bieži izdodas nepalikt pēdējiem. Futbola izlase spēlējot slikti, ja? Nospēlējiet labāk! Jā, kāds skeptiķis teiks, ka, piemēram, 143 vieta slēpošanā nav nekāds lielais sasniegums, bet es to redzu kā uzvaru pār vismaz 17 citiem sportistiem un par to no sirds priecājos.
Vēl mums ir novadu reforma. Jā, daudzi to izprot un atbalsta, kamēr vieglāk ietekmējamiem prātiem tā šķiet nepieņemama – domas dalās. Tomēr vērsīšu jūsu uzmanību uz faktu, kas spēs saliedēt diametrāli atšķirīgo viedokļu pārstāvjus – novadu reforma šobrīd nav nedz notikusi, nedz nenotikusi.
Tāpat vēlos izteikt atzinību Rīgas domei. Proti – mūsu galvaspilsētai ir dome.
Latvijā ir lieliski televīzijas šovi! Piemēram, no ārvalstīm aizgūtais X-faktors spēj pulcēt arvien jaunus talantīgu dziedātāju pūļus, ko ik gadu izdodas reducēt vienā patiesā dimantā. Nu, labi, ja ne dimantā, tad vismaz dzintarā – tuvāk zemei un tuvāk tautai. Jā, iespējams, šova uzvarētāji momentā neparaksta miljonu līgumus ar pasaules top ierakstu kompānijām, tomēr arī uz šo ir vērts raudzīties no gaišās puses – ir pilnīgi droši, ka Roberto “mans-vienīgais-talants-ir-mans-kaitinošais-akcents” Meloni uzaicinās viņus piedalīties savā kulinārijas šovā, kuru skatās vismaz divi tūkstoši cilvēku. Kā var nepriecāties?
Jā, jā, daudzus ierēdņus atstādina no amatiem saistībā ar kukuļdošanām, korupciju un ko tik vēl ne, bet vēlos norādīt uz pozitīvo – mums ir ļoti daudz ierēdņu, kuri nav apcietināti. Tiešām daudz. Pārāk daudz. Bet viņi ir! Tāpēc noteikti ir vērts pacelt kefīra glāzes arī par mūsu ierēdņiem un neļaut rimties priekam par to, ka viņi ir.
Tīri statistiski – 62% Eiropas iedzīvotāju jūtas priecīgi, kamēr Latvijā priecīgu cilvēku ir vien nieka 31%. Šī ir ļoti skumja statistika, kuru vajadzētu censties uzlabot. Kā savulaik teica Vaira: “Mēs esam stipra tauta! Mēs esam diženi!” Jāatceras, ka ikkatram mākonim ir zelta maliņa. Ja tev iet slikti, neraizējies – kādam ir vēl sliktāk.
