Krievijas ekonomikas attīstība: tehnoloģiskais izrāviens vai stagnācija?
2018. gadā, kārtējo reizi stājoties valsts prezidenta amatā, Vladimirs Putins nāca klajā ar ambicioziem Krievijas ekonomikas izaugsmes plāniem, lai beidzot “nodrošinātu”, “sasniegtu”, “izrautos” utt. Runājot tā, it kā pirms tam būtu valdījis kāds cits, nevis viņš pats.
Naftas cenu kāpums ap 2005. – 2007. gadu ļāva V. Putinam vairot savu popularitāti, tomēr strukturālo reformu ir bijis par maz. Krievijai pieder aptuveni 30% no visiem pasaules dabas resursiem, tomēr valsts elitei līdz šim nav izdevies šo grandiozo priekšrocību izmantot ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai un ekonomikas modernizācijai.
Globālās krīzes rezultātā Krievijas ekonomika samazinājās 2009. gadā par 7,8%, tam sekoja mērenas izaugsmes periods. Pēc Krimas aneksijas un naftas cenu samazinājuma Krievija piedzīvoja strauju rubļa vērtības kritumu un inflācijas kāpumu. Treknajos gados uzkrātais valdības rezerves fondā strauji kusa.
Pēdējos gados Krievijas ekonomika aug par aptuveni 1,5% gadā, pateicoties augstākām naftas cenām un globālās ekonomikas attīstībai. Krievijas īpatsvars pasaules ekonomikā 2019.gadā noslīdēja līdz 3,1%, tāds rādītājs bija arī pirms V. Putina stāšanās prezidenta amatā.
Starptautiskā valūtas fonda (SVF) prognozes liecina, ka 2024. gadā minētais īpatsvars samazināsies līdz 2,8%. Šāds skaitlis radies saistībā ar prognozēm par pasaules ekonomikas izaugsmi ik gadu – ap 3% un Krievijas – ap 1,5%, tas nozīmē, ka visdrīzāk turpmākajos gados plaisa palielināsies.
Aptuveni piecus pēdējos gados Krievijas ekonomiskās politikas centrālā lieta ir bijusi stabilitātes meklēšana. Novecojušās pensiju sistēmas reforma palīdzēja neiet pa budžeta deficīta palielināšanas ceļu, tomēr vienkāršie iedzīvotāji maksāja augstu cenu par to. Reālie iedzīvotāju ienākumi krītas jau piecus gadus un 2019. gada sākumā joprojām bija zemāki nekā 2014. gadā. [10]