Nozare, kuras dēļ draud izgāzties sarunas starp Londonu un Briseli (35)

Bruno Margols un viņa priekšteči jau kopš 18. gadsimta ir zvejojuši Lamanša šaurumā, kas atdala Franciju un kontinentālo Eiropu no Lielbritānijas. Šajā vietā ļoti daudzi citi Eiropas Savienības valstu zvejnieki pelna sev iztiku, zvejojot arī Lielbritānijas ūdeņos. Tomēr pēc “Brexit” tas var ļoti būtiski mainīties.

Margols saka, ka gadījumā, ja Eiropas Savienība un Lielbritānija nespēs vienoties par ūdeņu turpmāko izmantošanu, tad tas nozīmēs krahu viņa biznesam, kurā darbojas arī viņa trīs dēli.

“Tā ir nāve. Man nav plāna B. Man jau pašlaik ir viena miljona eiro liels parāds. Ko man darīt? Ielaist sev galvā lodi?” izmisis jautā Margols.

Ja Lielbritānija pēc ‘Brexit” slēgs savus ūdeņus ārvalstu kuģiem, šā soļa sekas nekavējoties jutīs Eiropas Savienības Lamanša šauruma piekrastē esošās zvejnieku sabiedrības, jo viņiem būs jāmeklē jauni ūdeņi, kur zvejot. Tomēr – arī ar to nav tik vienkārši, jo klimata pārmaiņu dēļ ūdens okeānos kļūst siltāks un, piemēram, mencas ir pārvietojušās tuvāk Lielbritānijas krastiem, bet siltākos ūdeņos ir iespējams vairāk nozvejot kalmārus un krabjus.

Neviens neapstrīd faktu, ka zvejas teritorijas netālu no Lielbritānijas krastiem ir ļoti bagātas zivīm. Francijas, Beļģijas, un Nīderlandes zvejnieku darba lauks ir aptuveni sešu jūras jūdžu (aptuveni 11 km) attālumā no Lielbritānijas krastiem. Vēl tuvāk krastam ir Lielbritānijas kuģu rezervētā teritorija. Lielākā daļa no Eiropas Savienības valstu nozvejas tiek veikta Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā, un Lielbritānijas teritoriālie ūdeņi šeit spēlē izšķirošu lomu.

Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons pagājušajā nedēļā paziņoja, ka Lielbritānijai ir jāuzstāj uz “pilnīgas kontroles atgūšanu pār Lielbritānijas jūras bagātībām”.

Eiropas Savienības valstu zvejniekiem šis paziņojums ir pielīdzināms šausmām. Nodrošināt, ka zvejas atļaujas “nenomirst” līdz ar “Brexit” iestāšanos, ir viena no galvenajām ES piekrastes valstu prioritātēm. Tāpat arī Francijai ir gaidāmas smagas pārrunas ar Lielbritāniju, kas sāksies dažas nedēļas pēc tam, kad Lielbritānija atstās ES.

ES diplomāti baidās, ka “Brexit” vienošanās varētu nosegt faktiski visas tirdzniecības un finanšu sistēmas jomas, kas ir aptuveni 6,9% no Lielbritānijas iekšzemes kopprodukta, tomēr – uz zvejas jomu varētu tikt pievērtas acis. Tas ir sektors, kurā tiek nodarbināti vairāk nekā 180 000 cilvēku visā Eiropas Savienībā, un atsevišķās pašvaldībās zvejai ir izšķiroša ekonomiskā un politiskā nozīme.

Eiropas Savienība ir skaidri saistījusi Lielbritānijas piekļuvi ES vienotajam tirgum ar nosacījumu, ka tur būs arī zvejas produkti. Īrijas premjerministrs Leo Varadkars pirmdien BBC sacīja, ka “Londonai var nākties piekāpties tādās jomās kā zveja, lai saņemtu labumus no ES tādās jomās kā finanšu pakalpojumi. Tāpēc arī tik dažādas lietas parasti sarunās tiek “saliktas” visas vienā paketē.”

Pašreizējā cīņa par zivīm nav abu pušu interešu lokā, tomēr par to būs jādiskutē, bet jāpatur prātā – Lielbritānijai un ES ir pretējas pozīcijas šajā jautājumā, bet maz manevrēšanas iespēju un vēl mazāk laika.

Lielbritānijai un Briselei būs tikai 11 mēneši laika pēc “Brexit” dienas 31. janvārī, lai risinātu sarunas par jaunām attiecībām un izvairītos no “smagā Brexit”, kas varētu stāties spēkā pēc pārejas perioda beigām nākamajā Jaunajā gadā.

Francijas prezidents Emanuels Makrons ir apsolījis, ka sarunās zveja tiks uzskatīta par “būtisku Francijas ekonomisko interesi, kas jāaizstāv”. Tā ir nostāja, ko ir pieņēmusi arī visa ES, un tajā teikts, ka jāsaglabā “pašreizējā abpusējās pieejas politika zvejas ūdeņiem un resursiem”.

Brisele uzstāj, ka jebkurai Lielbritānijas rīcībai, kas būs vērsta piekļuves mazināšanai saviem zvejas ūdeņiem, būs jārēķinās ar stingru atbildi: Lielbritānijas zvejniekiem tik ļoti nepieciešamo ES brīvā tirgus piekļuves tiesību atņemšana un, iespējams, pat tirdzniecības sarunu pārtraukšana, radot risku, ka līdz 2020. gada beigām jauna vienošanās tā arī netiks panākta.

ES diplomāti uzskata, ka “sarunās par turpmākajām attiecībām viss ir cieši saistīts”,

“Tie nav tikai francūži, jo ir septiņas vai astoņas dalībvalstis, kas zvejas jautājumos ir ļoti ieinteresētas. Lielbritānijai būs jāmeklē kompromisi [par piekļuvi ES zvejas flotēm].

Lielbritānijai “Brexit” faktiski nozīmētu aiziešanu no kopējās zivsaimniecības politikas. Kā apgalvo daudzi britu zvejnieki, tā ir sistēma, kas savulaik maksājusi darba vietas un iztiku. Daudzi nozares pārstāvji apgalvo, ka viņu nozare reiz tika upurēta, lai nodrošinātu Lielbritānijas vietu Eiropas Ekonomikas kopienā 1973. gadā.

“Mēs parūpēsimies, lai vairāk netiktu pārdotas Lielbritānijas zvejas tiesības, jo tās jau tika iztirgotas 70. gadu sākumā,” sacīja Džonsons 22. janvārī.

Lielbritānijas zvejas flotē pašlaik ir vairāk nekā 6000 kuģu un gandrīz 12 000 zvejnieku. Tas 2018. gadā ļāva gūt nozveju gandrīz viena miljarda eiro vērtībā. Tomēr - tas dod nenozīmīgu ieguldījumu kopējā Lielbritānijas ekonomikas katlā. Tiesa, zveja ir ļoti svarīga dažām piekrastes kopienām, it īpaši Skotijā.

Tiek norādīts, ka ES valstu zvejas flotēm ir pilna pieeja citu valstu ūdeņiem. Tas gan neattiecas uz 12 jūras jūdzēm (22 km) no krasta. Ir gan iespējams panākt atsevišķas vienošanās, ka ārvalstu kuģi var kuģot arī sešu jūras jūdžu (11 km) attālumā no krasta.

ES valstis ir vienojušās par ikgadējiem limitiem, kas pazīstami kā kopējā pieļaujamā nozveja. Pēc tam valstu kvotas tiek sadalītas, izmantojot paraugu, kas balstīts uz vēsturiskiem nozvejas datiem.

Bet pēc Lielbritānijas aiziešanas no Eiropas Savienības tā kļūs par neatkarīgu piekrastes valsti ar “ekskluzīvu ekonomisko zonu” jeb EEZ, kas stiepjas līdz pat 200 jūras jūdžu (370 km) attālumā no Lielbritānijas piekrastes. Ja Lielbritānijas EEZ pārklājas ar ES teritoriālajiem ūdeņiem, starp Lielbritāniju un ES varētu novilkt jaunu mediānas līniju. Jāpiebilst, ka dažas no pasaulē iekārojamākajām zvejas teritorijām atrodas tieši Lielbritānijas EEZ - 200 jūdžu attālumā no piekrastes.

Britiem piederošie ūdeņi ir bagāti ar Eiropā iecienītām zivīm – siļķēm, makrelēm, butēm, langustiem un gliemenēm. Eiropas Savienības kuģi ik gadus nozvejo aptuveni 700 000 tonnu zivju tieši Lielbritānijas EEZ ūdeņos.

Nepanākot jaunu vienošanos starp Londonu un Briseli, ES kuģi zaudēs piekļuvi britu ūdeņiem jau šā gada beigās. Tomēr pašlaik var vērot situāciju, ka Lielbritānijas valdība varētu arī veikt dažas piekāpšanās, ļaujot ES kuģiem atrasties Lielbritānijas EEZ arī pēc pārejas posma beigām, apmaiņā iegūstot citus labumus no Eiropas Savienības.

“Zvejas tirgus jebkurā gadījumā britiem ir ļoti svarīgs,” saka Francijas piekrastes pilsētas Buloņas mērs Frederiks Kuviljē, kurš pauž, ka bažas par bezvienošanās “Brexit” savu maksimumu sasniedza pērn. “Tas viss ir visai dumji,” pauda Kuviljē.

Viņš saka, ka Islandes, Skotijas un Anglijas kuģu zivis nereti tiek nogādātas tieši uz zivju pārstrādes rūpnīcām Buloņā, kas kopumā nodarbina vairāk nekā 5000 cilvēku, kuri nodarbojas ar zivju pārstrādi un tālāku izplatīšanu.

Doveras šaurums ir punkts, kur Francija un Lielbritānija atrodas vistuvāk vairākās nozīmēs. Anglijas krastu var redzēt no pludmales, kas atrodas starp Kalē un Buloņu, un vietējo iedzīvotāju vidū populārs ir teiciens: “Ja jūs redzat Doveras klintis, drīz līs. Bet, ja jūs tās neredzat, jau pašlaik līst.”

“Mums ir bijuši simtiem gadu sarežģītu attiecību. Un šeit arī ir pierādījums tam, ka ģeogrāfija ļauj būt mums tuviem, bet “Brexit” mūs arvien vairāk attālina,” saka Kulivjē.