Blokmājas Ausekļa ielā 3 vārtus sargā kāds teju simts gadu vecs un ārkārtīgi cienījams vīrs – betona “Naktssargs”, kuru 1927. gadā darinājis slavenais latviešu tēlnieks Rihards Maurs.

Lai arī es no tēlniecības īpaši daudz neko nesaprotu, tomēr savu mīļāko latviešu tēlnieku es pavisam noteikti zinu - nē, tas nav nedz Kārlis Zāle, nedz Teodors Zaļkalns; tas ir pārāk daudziem nezināmais, nejaukā aizmirstībā slīgstošais Rihards Maurs (1888-1966). 

Par aizmirstību un neziņu liecina acīmredzamā vienaldzība un nevērība pret viņa darbiem. Kā jau rakstīju iepriekš, viņa skulptūra “Ūdenszirgs” dzīvojamās ēkas pagalmā Rīgā, Jāņa Asara ielā 15, tika atjaunota tikai pirms kāda gada vai diviem, turklāt, kā baumo, nevis par valsts, bet par pašas ēkas iedzīvotāju līdzekļiem. Maura “Zilonītis” savukārt, padzīts no tam paredzētās vietas, tagad burtiski mētājas Gaujas ielas ietves malā

Maura betona skulptūrai, kā izskatās, ir paveicies vairāk - tā joprojām atrodas latviešu arhitekta Pāvila Dreimaņa (1895-1953) projektētās ēkas Ausekļa ielā 3 fasādes vārtu ailes stūrī. Lai arī Rīgā jābūt vēl dažiem citiem Riharda Maura darbiem, tomēr tos nepieminēšu, pirms nebūšu aizgājis aplūkot pats. 

Betona naktssargs guļ, dzīvie - izmiruši 

Pandēmija, ārkārtas stāvoklis valstī, pašizolācija un tā tālāk, un tā tālāk ir lielisks laiks, lai beidzot bez lieka stresa un spaidīšanās varētu apmeklēt vietas, kuras citreiz būtu tūristu, gājēju, strādnieku, bērnu un citu cilvēku pilnas. Lai arī Ausekļa iela šoreiz izrādījās vēl piebāztāka ar cilvēkiem nekā parasti, man bez liekiem starpgadījumiem izdevās atrast snaudošo “Naktssargu”, iemūžināt to un pat kādam reibušam kungam, kurš man lūdza cigareti, pastāstīt, ka, lūk, virs viņa galvas stāv teju simts gadu sena, slavena latviešu tēlnieka cirsta skulptūra. To es viņam pastāstīju, jo man vienkārši nebija cigaretes, ko viņam iedot.

Riharda Maura skulptūra "Naktssargs" (1927) Ausekļa ielā 3.

FOTO: Foto no personīgā arhīva

Vispār jau “Naktssargs” ir ļoti viegli pamanāms - uzkāpjot uz Ausekļa ielas, atliek vien acis pacelt nedaudz augstāk nekā parasti. Tā nu viņš tur stāv: biezā mētelī, ar lākturi un atslēgu saišķi pie sāniem, atbalstījies uz garas nūjas, brangām ūsām noaugušo seju noliecis – iesnaudies. Tā sakot, sargā vārtus no kaut kādiem zagļiem. Manuprāt, varena un skaista vēstures liecība. Kā žurnāla “Zvaigzne” 11. numurā šo pašu naktssargu piemin Zaiga Kipere:  

“Mēs tiekam nepārtraukti apzagti - gan organizēti, gan individuāli. Jo nav neviena, kas mūs sargātu. Betona naktssargs guļ, dzīvie - izmiruši.” 

“Naktssarga” dzimšana 

Rihards Maurs ar šo skulptūru Pāvila Dreimaņa projektēto namu izrotāja 1927. gadā, vēlāk piebilstot:  

“Ļoti apsveicams, ka pilsētas valde piegriezusi vērību blokēku mākslinieciskai izdaiļošanai, tā pabalstot arī māksliniekus.” (Literatūra un Māksla, Nr. 44.

Turpat arī minēts, ka “Naktssargs” ir radīts atšķirīgs no citiem tēlnieka darbiem, proti, tuvinoties latviešu tēlniecības pamatievirzei, tas ir lakoniskāks, konstruktīvāks un stūraināks. Salīdzinot šo darbu, ar abiem iepriekšējiem aplūkotajiem - “Zilonīti” un “Ūdenszirgu” - kuru aprisē, patiesi, noapaļojumi mijas ar šķautnēm, šeit, manuprāt, latviskums tiešām ir redzams krietni vairāk. Protams, arī eksotiskās tēmas iepriekšējos darbos galīgi neļauj tajos redzēt kaut ko latvisku un klasisku. Varbūt tieši tāpēc man Maurs ir tik mīļš. 

Riharda Maura skulptūra "Naktssargs" (1927) Ausekļa ielā 3.

FOTO: Foto no personīgā arhīva

Lūk, tā - cerams, Maura “Naktssargs” vismaz vēl kādu brīdi nemodīsies, laužņu un āmuru traucēts, kad to no “laktas” kāds mēģinās nogāzt zemē un aizvest uz kaut kādu izgāztuvi vai ietves malu, tā sakot, “restaurācijai”.