Pretēji speciālistu ieteikumiem, varmāku un upuru attiecību risināšanā uzspiež mediāciju

Pāris parkā. Ilustratīvs attēls.

FOTO: EPA/Scanpix

Kaut arī mediāciju speciālisti, kas strādā ar vardarbības upuriem, nekādā gadījumā neiesaka varmāku un upuru attiecību risināšanai, Latvijā joprojām ir izplatīta prakse izmantot tieši šo metodi. Nevēloties radīt pret sevi negatīvu attieksmi, sievietes ir spiestas pakļauties šim procesam un pakļaut sevi otrreizējām mocībām, piektdien vēstīja LTV "Panorāma"

Vardarbība starp sievieti un vīrieti, kurus saista partnerattiecības, nav tikai ģimenes lieta, uz kuru sabiedrībai iecietīgi jānoraugās. Vardarbība ir noziegums.

Tas jāsaprot un jāatpazīst arī atbildīgajām institūcijām, kas tiek iesaistītas pieaugušo attiecību skaidrošanā, īpaši tad, ja skartas arī bērnu intereses. Diemžēl tā ne vienmēr notiek.

Kā piemēru "Panorāma" piektdien atspoguļoja Kristīnes stāstu (vārds mainīts). Viņa raksta, ka fiziskas vardarbības ģimenē neesot bijis, taču emocionāli vardarbīgs vīrs kļuvis drīz pēc bērna piedzimšanas. Vīrs uzspiedis savu viedokli, norādījis, ka sievai jāklausa vīrs. Pazemojumu dēļ bieži raudājusi, no vīra baidījusies.  Pamanījusi, ka arī bērns sāk baidīties no tēva.

“Ar bailēm dzīvoju, vai nedēļas nogalē vai kādā citā dienā drīkstēsim abi ar bērnu aizbraukt pie maniem vecākiem,” atklāj Kristīne.

Redzot, ka neveselīgās attiecības sāk ietekmēt kopīgā bērna veselību un uzvedību, Kristīne no vīra aizgājusi. Taču pretimnākšana no iestādēm, kurām lūgusi palīdzību, bijusi tikai sākotnēja.

Pārciestā emocionālā vardarbība, organizējot jautājumus par bērna saskarsmes tiesībām ar tēvu un bērna bailēm no tēva, palikusi otrajā plānā. Kristīnes nevēlēšanos tikties ar varmāku bāriņtiesa tulkojusi kā nevēlēšanos sadarboties.

Latvijas Televīzijas, atsaucoties uz tās rīcībā esošiem tiesas lēmumiem, vēsta, ka tiesa ir informēta par emocionālo vardarbību ģimenē. Tomēr, izvērtējot lietas materiālus, tiesa secināja, ka pāra strīda risināšanā izmantojama mediācija jeb process, kas paredzēts  konstruktīvam konflikta risinājumam. Taču

tieši mediāciju speciālisti, kas strādā ar vardarbības upuriem, nekādā gadījumā neiesaka varmāku un upuru attiecību risināšanai.

“Ja mēs runājam patiešām par tādām ļoti smagām situācijām, kur vienā pusē kādu mēs patiešām varam nosaukt par varmāku, patiešām ir visas pazīmes, ka otrs cilvēks ir upuris, mediācija vairs nederēs. Tā ir taisnība,” norāda “Centra Dardedze” Konsultāciju daļas vadītāja Laila Balode.

Kristīnes teiktais to apstiprina: “Pēc katras mediācijas reizes es esmu emocionāli sagrauta, jo reāli viss turpinās, vardarbība cita cilvēka klātbūtnē, kura uzdevums ir uzklausīt abas puses.”

To novērojusi arī resursu centra “Marta” valdes locekle Iluta Lāce: “Mēs to redzam visā Latvijā, ka tā tagad tiek izmantota kā tāda prakse un ir ieteikumi un rekomendācijas izmantot šo mediāciju.

Un, protams, sievietes grib parādīt, ka viņas sadarbojas, viņas nevēlas, lai pret viņām būtu kaut kādā veidā negatīva attieksme. Un tad viņas pakļauj sevi īstenībā tādām otrreizējām  mocībām.”

“Tas ir jautājums par to, cik ļoti mēs spējam atpazīt vardarbību, cik ļoti speciālisti ir apmācīti,” atzīst Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes lietu departamenta vecākā eksperte Viktorija Boļšakova.

Pavisam nesen visi sociālie dienesti Latvijā saņēmuši metodiskos materiālus vienotai izpratnei un soļiem darbā ar cietušajiem no vardarbības. Taču tiesai viedokli par to, kuram labāk atstāt bērnus – cietušajam vai varmākam – pauž bāriņtiesa. Un ne visās bāriņtiesās spēj atpazīt vardarbības riskus.

Tāpēc tieslietu ministra padomniece norāda uz bāriņtiesu reformu. Jaunajām 42 iestādēm jābūt profesionāli sagatavotām, lai spētu atpazīt vardarbības riskus ģimenē. “Ir jābūt profesionālai pieejai. Mēs nevaram balstīt šādus lēmumus uz subjektīvām sajūtām,” saka tieslietu ministra padomniece Ilona Kronberga.

Uz augšu