Kāpēc daži cilvēki nekad nepieņemas svarā?

Kāds ir noslēpums? Vienas vienkāršas atbildes uz šo jautājumu nav.

“Pastāv ģenētiski, uztura un pat uzvedības faktori, kas ir iesaistīti tajā, un tieši kurš no šiem faktoriem spēlēs lielāku lomu, katram indivīdam atšķiras,” zinātnes izdevumam “Live Science” stāstīja uztura zinātniece Katlīna Melansone.

Viens no svarīgākajiem faktoriem, kuram nav nekāda sakara ar ķermeņa tipu, vielmaiņu vai pilnmēness fāzēm, ir uztvere. Daudzi cilvēki, kuri it kā ēd visu, ko vēlas, un nepieņemas svarā, patiesībā neapēd vairāk par citiem. Piemēram, tavs draugs, kurš katru dienu ēd saldējumu, visticamāk, kompensē kalorijas, apēdot mazāk citā maltītē, vai arī nemēdz našķoties citā laikā. Varbūt arī, ja cilvēks ēd picu, viņš to dara lēni un līdz sāta sajušanai notiesā vien dažas šķēles.

“Ja izmērītu šo cilvēku uzņemtās kalorijas, tad varētu izrādīties, ka viņi nemaz tik daudz neapēd. Viņi vienkārši maltītes laikā uzņem kaloriju ziņā blīvākus ēdienus un nemēdz pārēsties,” skaidroja ārsts Frenks Grīnvejs.

Lielu lomu var spēlēt arī fiziskās aktivitātes, kas gan nenozīmē trenažieru zāles regulāru apmeklēšanu. Daži cilvēki vienkārši vairāk kustas. Piemēram, tiem ir aktīvāks darbs vai jāaudzina mazi bērni. Eksistē pierādījumi, ka daži cilvēki ir ģenētiski kustīgāki nekā citi. Kustības var veicināt vielmaiņu un sniegt papildu enerģiju dienas laikā. Jo vairāk kusties, jo lielāks būs mitohondriju daudzums un aktivitāte muskuļu šūnās. Tie ir kā spēkstacijas organismā, kas ražo vajadzīgo enerģiju.

Ir maz pierādījumu, ka bez vingrošanas daži cilvēki sadedzina ievērojami vairāk kaloriju nekā citi. Tomēr starp cilvēkiem var pastāvēt psiholoģiskas atšķirības, kas dažiem ļauj dabiski un bez īpašas piepūles ievērot uzņemto kaloriju daudzumu. Nervu sistēma un hormoni mūsu asinīs kontrolē to, kad mēs esam izsalkuši un kad paēduši. To dēvē par apetītes kontroles sistēmu, un dažiem cilvēkiem tā var būt jutīgāka nekā citiem.

Viena hormona loma šajā sistēmā ir ļoti svarīga. Tas ir leptīns, kas ietekmē ķermeņa svaru, regulē vielmaiņu un reproduktīvo funkciju. Cilvēks ar jutīgāku apetītes kontroles sistēmu vienā dienā var apēst ļoti daudz, iegūt sāta sajūtu un nākamās dažas dienas ēst mazāk.

Ģenētikai ir loma arī personas tendencē pieņemties vai nokristies svarā. Pētnieki ir identificējuši vairāk nekā 250 dažādus DNS reģionus, kas asociējas ar lieko svaru, rakstīts pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “PLOS Genetics”. Šajā pētījumā zinātnieki salīdzināja 1622 veselus cilvēkus, kuriem bija zems ķermeņa masas indekss (BMI), 1985 cilvēkus ar lieko svaru un 10433 kontrolgrupas cilvēkus ar normālu svaru. Viņi atklāja, ka kārnajiem dalībniekiem ir mazāk gēnu, kas saistīti ar lieko svaru. Tomēr pētnieki saka, ka gēni vieni paši nenosaka cilvēka svaru.

“Mēs neatklājām gēnus, kas cilvēku pasargātu no liekā svara vai radītu kādā noslieces uz to,” teica pētnieki.

Beigu beigās atbilde uz sākumā uzdoto jautājumu ir sarežģīta: nosliece uz lieko svaru vai spēja svaru kontrolēt nav iepriekš noteikta, tomēr nav arī pilnībā kontrolējama. Nav tāda svara vai ēstgribas ieslēgšanas vai izslēgšanas slēdža. Katram cilvēkam tas notiek individuāli.