Izdegšana – tā var skart jebkuru cilvēku, kurš ikdienā saskaras ar lielu daudzumu darba pienākumu. Kā no tā atlabt? Ir dažādi stāsti par to, ka cilvēki pilnībā maina savu dzīvesstilu, maina darbu, citreiz pat pārceļas dzīvot uz citu valsti... Bet vai tas tik tiešām ir nepieciešams? To skaidro BBC.
Kregs Fosters bija labs piemērs tam, ko nozīmē jēdziens “izdedzis cilvēks”. 2010. gadā viņš bija pārņemts ar darbu, naktīs slikti gulēja un pilnībā bija zaudējis interesi par savu kaislību, kas bija arī viņa darbs, – filmu veidošanu. Viņam bija nepieciešamas radikālas pārmaiņas.
Tieši tādēļ viņš devās uz Dienvidāfriku, kur okeāna ūdeņos atrada astoņkāji. Un tieši astoņkājis palīdzēja Fosteram tikt galā ar izdegšanu – vīrietis sāka interesēties par ekosistēmu un to, kā dzīvo šīs radības, un vēlāk viņš uzņēma dokumentālo filmu par astoņkāju dzīvi, kas izrādījās ļoti sekmīga. Galu galā, pēc izdegšanas pārvarēšanas, Fosters ir nominēts vairāk balvām, nekā viņa “jaunie draugi – astoņkāji” varētu noturēt savās kājās.
To arī var saukt par ļoti labu atkopšanos no izdegšanas. Ko mēs varam mācīties no Fostera pieredzes? Kādas ir labākās zāles, lai tiktu pāri izdegšanai? Cik ilgu laiku tas prasa? Un cik ekstrēmas pārmaiņas ir nepieciešamas?
Pirms desmit gadiem izdegšana bija psiholoģisks skaidrojums tam, kā hroniska stresa dēļ fiziski un emocionāli cilvēki sevi izsmēla.
Tagad arī Pasaules Veselības organizācija ir atzinusi izdegšanu par nopietnu problēmu. Šodien varam saskarties ar dažāda veida izdegšanu dažādās jomās – politikā, attiecībās, sportā, kā arī – pat spēlējot videospēles. Problēma ir tā, ka izdegšana ir sava veida maksa par karjeras veidošanu, un tā skar visās nozarēs strādājošos.
Radikālu pārmaiņu stāsti, līdzīgi kā Fosteram, kad cilvēks maina savu dzīvi, kas ļauj iegūt jaunu elpu, ir daudzi. Ir dzirdēts, kad cilvēki aiziet no darba, pārceļas uz citu pilsētu vai valsti, izbeidz attiecības vai tieši otrādi – sāk jaunas attiecības un pēc tam veiksmīgi turpina savu dzīvi.
Tomēr Jīveskilas universitātes doktora kandidāte Stella Salminena norāda, ka ir arī citi veidi, kā bez radikālām pārmaiņām tikt galā ar izdegšanu.
Viens faktors, kas ir īpaši svarīgs, – cilvēkiem jāsaprot, ka viņi paši spēj kontrolēt situāciju. 2015. gadā viņa veica nelielu pētījumu, kurā intervēja 12 izdegšanas upurus, kas apmeklēja rehabilitācijas speciālistus. Tika noskaidrots, ka ir dažādas kopīgas iezīmes.
Cilvēkiem, kas veiksmīgi atlaba no izdegšanas, raksturīgi ir tas, ka viņi apzinās savas problēmas un ar paškontroles palīdzību meklē veidus, kā uzlabot savu labsajūtu.
“Viņi ir tā kā paši sev aģenti. Viņi kontrolē notiekošo sev apkārt, viņi prot mainīt un ietekmēt savu apkārtējo vidi tā, lai spētu pārvarēt tos šķēršļus, kas viņus noveda tādā situācijā. Jāsāk ar sīkumiem – ir jāmaina gulēšanas paradumi, ir jānovelk stingra līnija starp darbu un mājām, kas ir īpaši grūti, strādājot attālināti. Cilvēki, kas spēj veiksmīgi organizēt savu dzīvi, galu galā prot veiksmīgi mainīt savas dzīves ritējumu sev par labu,” norāda Salminena.
Vēl viena būtiska nianse – kontrolēt katru savas dzīves aspektu, kā, piemēram, atrast sev jaunu hobiju vai arī – vairāk nodarboties ar sportu. Galu galā, gleznošanas pasniedzējs Bobs Ross savā “YouTube” video sacīja:
“Ja tev kaut kas nepatīk, maini to. Tā ir tava pasaule!”
Darba kultūras faktors
Pašaprūpei ir liela nozīme ikdienas dzīvē. Tomēr vēl būtiskāk ir saprast, kāda ir darba vide cilvēka profesionālajā dzīves pusē, jo nereti darba devēji darbiniekiem izvirza neadekvāti augstas prasības, kam darbinieki vienkārši nespēj tikt līdzi, tādēļ izdeg.
“Mums ir nepieciešams mainīt domāšanas veidu un to, kāda loma izdegšanā ir darbam. Izdegšana nedrīkst tikt uzskatīta par cilvēka individuālu problēmu, respektīvi – tā nav cilvēka individuāla problēma, tā ir lielāka problēma, kas ir plaši izplatīta faktiski visās profesijās,” saka Salminena.
Eksperte skaidro, ka kamēr darba vidē nekas nemainīsies, piemēram, neizdosies samazināt darba apjomu, tikmēr arī nebūs iespējams atbrīvoties no izdegšanas sindroma, jo cilvēka stresa līmenis, saglabājoties ierobežotiem termiņiem un lielam darba apjomam, nemazināsies.
Pētījumos teikts, ka daļa cilvēku, kas atgriežas savā darbā pēc atlabšanas no izdegšanas sindroma, būtiski maina savus darba paradumus un lielākoties vairs neļauj “nokraut sevi ar darbiem tā, ka tiem vairs neredz gala”.
“Viena mana pētījuma dalībniece atklāja, ka viņai ir grūti atlabt no izdegšanas. Jā, viņai veiksmīgi izdevās mainīt savu rutīnu, taču darbā nekas nemainījās. Viņa ir teju 60 gadus veca skolotāja, un pārmaiņas darbā, piemēram, jaunu tehnoloģiju ieviešana darba procesā radīja mulsumu,” stāsta Salminena. Viņa piebilst, ka atsevišķas profesijas un daudzās darba vietās piekoptā darba kultūra neļauj neko mainīt savā darba vidē, tieši tādēļ tas ir galvenais risks, kas neļauj sekmīgi atlabt no izdegšanas.
“Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēks visu dara pareizi – komunicē ar savu priekšniecību, meklē labākos risinājumus, kā padarīt darba vidi labāku. Tomēr, kad tas neiedarbojās, nācās mainīt darba vietu. Arī tas nelīdzēja, jo tās pašas vecās problēmas atgriezās atkal un atkal. Neraugoties uz pūliņiem, cilvēks divu gadu laikā tā arī nav spējis tikt galā ar izdegšanu,” saka eksperte.
Viņa piebilst, ka daudzās darba vietās ir “iesūnojusi” darba un menedžmenta kultūra, kur nav paredzētas nekādas pārmaiņas. “Iespējams, ka tur varbūt trūkst vēlmes mainīt kādas lietas, vai arī trūkst resursu, lai spētu ko mainīt. Dažos gadījumos tas ir attiecināms ne tikai uz darba vietu, bet gan uz visu industriju,” norāda Salminena.
Veselība mājās
Vēl viens būtisks faktors, kas kavē atlabšanu no izdegšanas sindroma, ir veselība privātajā dzīvē.
“Bez paškontroles un pārmaiņām darba vidē ir arī trešais faktors. Cilvēka dzīvē nozīmīgu lomu spēlē attiecības ar otro pusīti un ģimeni – līdz ar to tas ietekmē cilvēku spēju atlabt un to, cik ātri vai lēni cilvēks tiks pāri izdegšanai,” saka Salminena.
Ir pētījumi, kas liecina – šķiršanās agri vai vēlu novedīs pie izdegšanas sindroma darbā.
Pētījumā, kurā piedalījās vairāk nekā 1800 nesen šķīrušies Dānijas pilsoņi, noskaidrots, ka gan sievietes, gan vīrieši neilgi pēc šķiršanās izvēlas sevi pilnībā veltīt darbam un saskaras ar lielāku izdegšanas risku. Tas īpaši ir raksturīgs sievietēm ar zemākiem ienākumiem, kā arī vīriešiem, kuriem konkrētā šķiršanās nav pirmā viņu dzīvē.
“Pirmais solis pretim atlabšanai ir atrast atbalstu. Tas var būt no jebkurienes – gan no profesionāliem speciālistiem, gan arī no ģimenes locekļiem vai kolēģiem. Šie cilvēki var palīdzēt rast motivāciju un ļaut saskatīt sevī to, ko pašam varbūt neizdodas, un tādējādi veiksmīgi pārvarēt izdegšanas posmu,” saka Salminena.
Eksperte piebilst – ja neizdodas īstenot neko no iepriekš nosauktā, daudzi cilvēki arī domā, ka vienīgā izeja ir kaut ko radikāli mainīt, piemēram – atrast tuvāko dziļāko mežu, kur pavadīt ilgas stundas...
