“Daba dzīst, mēs esam īstais vīruss” jeb kādēļ Covid-19 nebija glābiņš?

Iespējams, ka visizteiksmīgāk tas bija vērojams tolaik sociālo mediju vietnēs plaši izplatītajos attēlos, kuros bija redzams kā daba šķietami atkopjas pēc masu tūrisma kraha un industrijas uzliktā spiediena atlaišanas. Video no Venēcijas dzidrajiem un zivju pilnajiem kanāliem, skaidri attēli ar ierasti dūmakas apņemto Everesta virsotni un kadri, kuros tūkstoši pērtiķīši pārņem ierasti pārbāztās Taizemes tūristu pilsētas, lika mums kaut uz mirkli aizmirst pandēmijas ēnas puses un iztēloties, ka aiz stūra slēpjas labāka pasaule.

Par spīti cerībām un cilvēciskajai tendencei mēģināt saskatīt gaišu maliņu jebkurā mākonī,

priekšstats par dabas uzvaras gājienu “lockdown” periodā bija un palika tikai uzburta fasāde

un drīz kļuva par interneta jokdaru izsmiekla avotu.

Lai gan pandēmijas sākumā, pēc pirmā viļņa laikā izsludinātajiem drošības pasākumiem globālais izmešu daudzums uz brīdi samazinājās par 17%, galvenokārt uz transporta nozares rēķina, tas neizmainīja fundamentālās patiesības par cilvēka ietekmi uz klimatu un mūsu attiecībām ar dabiskajām ekosistēmām.

Lai sasniegtu Parīzes klimata nolīgumā izvirzītos mērķus, ikgadējam izmešu samazinājumam būtu jāsasniedz 1 līdz 2 miljardi tonnu. Diemžēl, pēc dažādām aplēsēm, kopējais CO2  un pārējo izmešu daudzuma samazinājums gada griezumā bijis niecīgs un nemanāms uz vēsturiskā fona. Zinātnieki norāda, ka šāds modelis nav ilgtspējīgs un bijis īstenojams tikai uz neizmērojama ekonomiskā un cilvēcīgā upura rēķina.

Tāpat, priekšstats par iespējamu dabas uzvaras gājienu vīrusa paēnī bija ne tikai maldinošs, bet arī uz mirkli novērsa uzmanību no antropocēna izraisītajiem masu izmiršanas procesiem. Tiek lēsts, ka cilvēka saimnieciskā aktivitāte pēdējā gadsimta laikā ir vismaz 100 reizes paātrinājusi dabiskos sugu izmiršanas procesus dabā.

Lai gan vīruss sniedza šķietamu atelpu, tas nav palēninājis straujos bioloģiskās daudzveidības izzušanas tempus.

Tāpat, pandēmijas laiks nav fundamentāli mainījis mūsu patēriņa paradumus, ne arī bijis kā iegansts globālo enerģijas ieguves un ražošanas metožu pārskatīšanai.

Paliekošas pārmaiņas nevar tikt balstītas uz uzspiestiem ierobežojumiem, tās atkarīgas no mērķtiecīgi veidotiem regulējumiem un finansiāliem stimuliem, kā arī katras nozares spējām pielāgoties jaunajām realitātēm.