Covid-19 mācības cīņai ar klimata krīzi (2)

Pēdējā gada laikā esam bijuši liecinieki tam, ka neskaitāmas valdības apkārt pasaulei ir spējušas mobilizēt iepriekš neiedomājamus resursus un enerģijas vīrusa seku mazināšanai. Šī

bezprecedenta valdības iejaukšanās ekonomikā un cilvēku ikdienas dzīvēs, kas vērojama visapkārt pasaulei, izgaismo kolektīvās sadarbības potenciālu cīņā ar klimata pārmaiņām

un var kalpot kā skice turpmākai darbībai. Ir pamats būt optimistiskiem, ka pandēmijas laikā gūtās atziņas varētu veicināt apziņu par nepieciešamību ievērojami mazināt mūsu katra ekoloģisko nospiedumu un fundamentāli reorganizēt cilvēces attiecības ar dzīvo planētu.

Covid-19 krīze ir izgaismojusi sekmīgu komunikāciju kā vienu no nozīmīgākajiem instrumentiem, ar ko valdības spēj sekmēt savas izvēlētās stratēģijas efektivitāti un spēju mudināt cilvēkus mainīt savus ieradumus. Nenoliedzami, līdzšinējā komunikācija klimata krīzes aktualizēšanā vairāku iemeslu dēļ ir pieklibojusi. Izvirzītie mērķi ir pārāk plaši un pieprasa pārāk daudz pārmaiņu no vidējā sabiedrības locekļa, kā arī, ir grūtības skaidri definēt īsa un vidēja termiņa ieguvumus no nepieciešamajām investīcijām.

Velkot paralēles starp Covid-19 un klimata krīzēm, iespējams saskatīt dažas būtiskas sakritības.

Gan Covid-19, gan klimata pārmaiņu attīstības dinamika ir līdzīga, ņemot vērā to, ka bez agras un apzinātas iejaukšanās to izplatības apturēšanā, to destruktīvais spēks ļoti strauji izvēršas plašumā. Lai gan striktu ierobežojumu ieviešana vīrusa izplatības apturēšanai ir ļoti dārga un atstāj negatīvu iespaidu uz vairākām nozarēm un sabiedrību kopumā, to ekonomiskais iespaids nobāl salīdzinājumā ar cīņu ar nekontrolēti izplatošos vīrusu.

Apziņa, ka izdevumi un ciešanas, ko pieredzam, novērš vēl lielāka apjoma katastrofu ir attiecināmi arī uz cīņu ar klimata pārmaiņām. Īslaicīgs ekonomiskais ieguvums no jaunu naftas ieguvju izbūves un plantācijām, kas izveidotas mūžamežos, var šķist daudz kārdinošāks par vairāku miljardu investēšanu “zaļajā pārbūvē”, kuras ieguvumi nav skaidri taustāmi. Tikai tad, kad situācija sasniedz lūzuma punktu, kļūst skaidrs, ka iepriekšējie izdevumi bija kā piliens jūrā, salīdzinājumā ar grūtībām, kas sagaida aiz stūra.

Var pat teikt, ka abos gadījumos tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Šajā gadījumā, pulcēšanās ierobežojumus var pielīdzināt investīcijām atjaunojamas enerģijas ieguvē un, piemēram, transporta industrijas reorganizācijai. Lai gan sākotnēji sagaidāma pretreakcija dēļ sagaidāmajiem izdevumiem un grūtībām pielāgoties jaunajiem apstākļiem, ilgtermiņā no tā iegūs gan sabiedrība, gan arī katrs mēs individuāli.