Telefoni apklusuši un naudas nav: pārtrūkuši pārbēdzēju sakari ar ģimenēm Ziemeļkorejā (22)

Čoi ar savu 75 gadus veco māti nav runājusi vai sūtījusi viņai naudu kopš pagājušā gada maija. Sieviete uzskata, ka mātes klusēšana saistāma ar Covid-19 pandēmiju, kuras dēļ Ziemeļkoreja slēdza savas robežas un noteica ļoti stingrus pārvietošanās ierobežojumus. 

Arī citi no Ziemeļkorejas aizbēgušie cilvēki apstiprina, ka pārtrūkuši kontakti ar Ziemeļkorejā palikušajām ģimenēm. 

Šī sakaru patrūkšana ir pārrāvusi svarīgu emocionālo un finansiālo saiti, kas vienojusi korejiešus abās Korejās. Lai arī oficiāli abu Koreju pilsoņiem ir aizliegts savstarpēji kontaktēties, šādi pārrobežu kontakti ir pastāvējuši vienmēr. 

Dienvidkorejā dzīvojošie pārbēdzēji no Ziemeļkorejas tradicionāli daļu savu ienākumu sūta Ziemeļkorejā palikušajiem radiniekiem. Tomēr šie emigranti Dienvidkorejā paši nereti sastopas ar diskrimināciju un nabadzību, bet tagad, kad viņu ienākumi pandēmijas dēļ ir samazinājušies, daļa ir samazinājusi vai pilnībā pārtraukusi naudas pārvedumus ģimenēm Ziemeļkorejā. Vēl daļa cilvēku naudas sūtījumus uz mājām neveic, jo viņi nevar sazināties ar starpniekiem, kas organizē naudas nogādāšanu, vai arī šie starpnieki epidēmijas dēļ sākuši pieprasīt nesamērīgi augstas komisijas maksas.

Čoi ir dziedātāja Ziemeļkorejas tematikas izrāžu trupā. Pēdējā gada laikā viņa guvusi vien 10-20% no pirmsepidēmijas ieņēmumu apjoma, jo daudzi ieplānotie priekšnesumi tika atcelti pandēmijas dēļ. 

47 gadus vecā sieviete dzīvo Dienvidkorejas galvaspilsētas Seulas dienvidu piepilsētā Ansanā. Sieviete norāda, ka šogad viņa zvanu no mātes gaida vairāk nekā jebkad iepriekš. 

Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū Ziemeļkorejā piedzīvotā bada no valsts uz Dienvidkoreju ir aizbēguši aptuveni 33 000 ziemeļkorejiešu.

Savukārt pagājušajā gadā, kad pasauli piemeklēja pandēmija, pārbēdzēju bija vien 229, salīdzinot ar 1047 2019.gadā. 

Lai uzturētu kontaktus ar Ziemeļkorejā palikušajiem tuviniekiem, daudzi pārbēdzēji izmanto starpnieku pakalpojumus. Šis kontaktēšanās process ir sarežģīts, dārgs un riskants. 

Starpnieki Ziemeļkorejā parasti izmanto kontrabandas ceļā valstī ievestus mobilos tālruņus, no kuriem tiek zvanīts kalnos pie Ziemeļkorejas robežas ar Ķīnu, jo tur pieejams Ķīnas mobilo sakaru tīklu pārklājums un ir mazākas iespējas tikt pieķertiem. 

Šiem zvaniem parasti seko naudas pārvedumi. Tas nozīmē, ka pārbēdzēji naudu vispirms pārskaita starpniekiem uz bankas kontiem Ķīnā. Starpnieki Ķīnā un Ziemeļkorejā preces kontrabandas ceļā pāri abu valstu robežai mēdz vest atsevišķi. Tas nozīmē, ka naudas pārvedums pāri robežai nav jāveic uzreiz – starpnieks Ziemeļkorejā var iedot naudu pārbēdzēja radiniekiem, bet to viņš saņem atpakaļ no saviem partneriem Ķīnā kaut kad vēlāk. 

Tomēr pandēmijas dēļ Ziemeļkorejas robeža ir slēgta jau gadu, un tas ir negatīvi ietekmējis kontrabandistu biznesu, kā rezultātā ir būtiski samazinājies viņu rīcībā esošie līdzekļi, ko izmantot pārvedumiem pārbēdzēju ģimenēm. 

Ziemeļkoreja pagājušajā gadā pat nosūtīja uz robežu ar Ķīnu īpašo uzdevumu vienības, kam dots uzdevums pret kontrabandistiem izmantot jebkurus līdzekļus. Ziemeļkoreja ir arī mēģinājusi bloķēt mobilo sakaru signālu pierobežas zonās. 

Starpnieki Ķīnā un Ziemeļkorejā par pārbēdzēju naudas pārskaitījumiem ģimenēm Ziemeļkorejā tradicionāli prasa komisijas maksu 30% apmērā no sūtāmās summas, tomēr pandēmijas laikā komisijas maksas apmērs ir palielinājies līdz pat 50%.  

Nav daudz informācijas par to, cik lielā mērā pandēmija ietekmējusi naudas sūtīšanu uz Ziemeļkoreju. Tomēr saskaņā ar pārbēdzēju un aktīvistu aptaujām pagājušajā gadā naudu ģimenēm Ziemeļkorejā sūtījuši 18-26% pārbēdzēju. Salīdzinājumam, 2014.gadā naudas sūtītāju īpatsvars veidoja 50%. 

57 gadus vecais pārbēdzējs Čo Čunijs katram no diviem saviem ģimenes locekļiem uz Ziemeļkoreju katru gadu pirms pandēmijas sūtīja nepilnus 900 ASV dolārus. 

“Nauda, ko mēs sūtām, ir glābiņš. Tā ir liela nauda. Strādājot tirgū, Ziemeļkorejā mēnesī iespējams nopelnīt vien 30-40 dolārus,” stāsta Čo. 

Viņš stāsta, ka iepriekš viņa tuvinieki Ziemeļkorejā mērojuši stundām ilgu ceļu, lai pie robežas ar Ķīnu tiktos ar starpniekiem un piezvanītu viņam. Ar savu ģimeni viņš nav kontaktējies kopš 2019.gada novembra. 

Viņš arī norāda, ka vairāki viņam pazīstami pārbēdzēji uz laiku ir apturējuši naudas sūtījumus uz Ziemeļkoreju, jo starpnieki tagad prasot pārāk lielas komisijas maksas, bet pārbēdzēju ienākumi pandēmijas dēļ ir samazinājušies. 

Čo norāda, ka naudas sūtīšana ģimenei arī viņam rada finansiālu slogu, tomēr, ja ģimene lūgs, viņš to darīs atkal. “Man viņu ir žēl, jo mēs nevarējām uz šejieni [Dienvidkoreju] doties visi kopā,” viņš piebilst. 

Dienvidkorejas likumi oficiāli  liedz valsts pilsoņiem kontaktēties ar ziemeļkorejiešiem, tomēr uz šo likumu ievērošanu varas iestādes “piever acis” humānu apsvērumu dēļ. Arī Ziemeļkorejā šādi kontakti ir aizliegti, bet Ziemeļkorejas policija arī mēdz būt pielaidīga, jo daļu no pārbēdzēju sūtītās naudas viņi saņem kukuļu veidā. 

“Arī Ziemeļkorejas policisti ir nabadzīgi,” norāda Čo.